Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

vakariņas. Es gatavošu.

      – O! Bet…

      – Es to darīšu, Eida Meja! – Šelbija to pateica tādā pašā tonī, kādā viņas māte mēdza uzrunāt savu vīru, un Kleitons klusi ieķiķinājās.

      – Es esmu kļuvusi par visai labu pavāri. Varēsiet paši par to pārliecināties. Kamēr mēs ar Kaliju dzīvojam šeit, arī es veikšu savu pienākumu daļu, jo esmu pareizi audzināta. Arlabunakti!

      – Viņa ir pareizi audzināta, – Kleitons noteica, kad Šelbija devās augšup pa kāpnēm. – Tad nu lepni papliķēsim sev pa plecu un gaidīsim, kas rīt būs vakariņās.

      – Šovakar viņa vismaz neizskatījās tik bāla un nogurusi.

      – Taisnība. Paskatīsimies, kā būs vēl pēc dažām dienām, un priecāsimies, ka viņas abas ir mājās.

      – Es patiešām priecājos. Un priecāšos vēl vairāk, kad viņām ar Emmu Keitu viss atkal būs labi.

      Nebija grūti atrast sev nodarbošanos. Rīta pirmajā pusē Šelbija paņēma bērnu ratiņus un kopā ar Kaliju devās uz pilsētu. Vajadzēja nopirkt visu nepieciešamo vakariņām, ko viņa grasījās gatavot vecākiem. Tas bija labs un ikdienišķs veids, kā izstaigāt Ridžu un paraudzīties, vai kāds izīrē dzīvojamās platības.

      Mākoņi bija pašķīrušies, gaiss pēc lietus dzirkstīja pavasara svaigumā. Šelbija uzģērba Kalijai sārtu džinsa jaciņu un uzlika vieglu cepurīti. Tā kā varēja rasties iespēja pieteikties darbā, Šelbija rūpīgi uzklāja kosmētiku.

      – Vai mēs satiksim Čelsiju, mammīt?

      – Mēs iesim uz pilsētu, bērniņ. Uz pārtikas veikalu. Un man ir jāatver bankas konts. Varbūt mēs ieiesim apraudzīt vecvecmāmiņu.

      – Vecvecmammu! Un Čelsiju arī!

      – Es vēlāk piezvanīšu Čelsijas mammai, un tad jau redzēsim.

      Viņas pagāja garām Emmas Keitas mājai, un Šelbija pamanīja, ka pie tās stāv Grifa un Meta kravas automašīna. Šelbijai ļoti gribējās pamāt sveicienu Hetijai Mansonei – viņa iztēlojās, ka šīs kundzes ērgļa skatiens ir pievērsts tieši viņai. Neapšaubāmi, ka Hetijai Mansonei līdzīgi ļautiņi daudz tenko. Ridža bija viesmīlīga, bet tur bija arī tādi – un daudz vairāk nekā tikai daži –, kuriem prieku sagādā baumošana, stāvot pie savas mājas žoga, iepērkoties veikalā vai ieturot pusdienas kafejnīcā. Par nabaga Pomeroju meiteni, kura palikusi atraitnēs un tagad atgriezusies mājās ar bērnu… Un ko tad varēja gaidīt, ja viņa aizbēga no mājām kopā ar vīrieti, par kuru nevienam nekas nebija zināms. Par to, kā viņa devusies uz ziemeļiem, ļoti reti ciemojusies mājās, turklāt pametusi mācības koledžā, kaut arī vecāki bija tik smagi pūlējušies, lai viņa varētu studēt.

      Tenku jūra. Turklāt šie cilvēki taču nezināja ne pusi no tā, kas bija patiesībā.

      Prātīga rīcība būtu staigāt ar nodurtu galvu, izturēties draudzīgi un atrast stabilu darbu, turklāt tādu, ko iespējams savienot ar Kalijas atstāšanu bērnu uzraudzības grupā. “Kalijai nāktu par labu atrasties savu vienaudžu sabiedrībā. Paskat vien, kā viņa līp pie Čelsijas! Meitai vajadzīga piemērota vide. Pat tad, ja nāktos iztērēt lielāko daļu nopelnītā.”

      Kalija jautri pļāpāja ar Fifī. Šelbija nogriezās uz pilsētas ceļu un uzmanīgi vēroja, vai tuvumā nepamanīs kādu pārdošanai paredzētu māju. Viņa vēlējās, lai māja atrastos pietiekami tuvu mammas un vecmammas mājām. Pietiekami tuvu, lai Kalija varētu viņas apciemot. Lai viss atrastos tuvu – draugi, pilsēta. Tieši tā, kā reiz bija Šelbijai.

      Tā varētu būt neliela māja ar divām guļamistabām, varbūt arī tik daudz zemes, lai pietiktu mazam dārziņam. Viņai bija pietrūcis iespējas saimniekot dārzā. Filadelfijā par kaut ko tādu pat sapņot nevarēja.

      Šelbija ļāvās sapņiem, iztēlojās savu māju. “Kotedža. Vairāk nekas mums nav vajadzīgs. Es iestādīšu puķes un ierīkošu dārziņu. Tur būs arī garšaugu dobes. Es iemācīšu Kalijai, kā augi stādāmi, kopjami un kā novācama raža. Pagalma izpārdošanās un lietotu mantu tirgū sameklēšu piemērotas mēbeles, pakaulēšos par cenu. Mēbeles varēs restaurēt, pārkrāsot vai uzlikt tām jaunu polsterējumu. Būs silti toņi un ērti krēsli. Mums būs laba dzīve, lai ko tas arī prasītu.”

      Abpus līkumotajai galvenajai ielai atradās veikali un dažas vecas mājas.

      “Es varētu strādāt dāvanu veikalā vai būt viesmīle, strādāt aptiekā vai tirgot pārtiku. Vecmāmiņa sacīja, ka varu strādāt skaistumkopšanas salonā.” Tomēr Šelbijai nepiemita šim darbam nepieciešamais talants, turklāt viņai nebija arī licences. Viņa nevēlējās sagādāt savai ģimenei liekas raizes.

      Ģimene jau tā viņas labā bija izdarījusi ļoti daudz.

      “Varētu pamēģināt veiksmi kādā viesnīcā vai atpūtas vietā ārpus pilsētas. Ne jau šajā dienā un ne kopā ar Kaliju, taču sarakstā šādas iespējamības jāiekļauj.”

      Šelbijai patika apkārtne. Pavasarī viss likās svaigāks veikalu skatlogi mirdzēja saulē, pie mājām bija novietotas puķu kastes un grozi – augšpus un lejpus kalnainajam ceļam.

      Viņai patika vērot, kā cilvēki apstājas, lai parunātos. Pa ietvēm pastaigājās daži tūristi. Ar lielām mugursomām apkrāvušies ceļotāji fotografēja pilsētu, kurai ir sava leģenda. Tā vēsta par diviem mīlētājiem, kas nākuši no naidīgām dzimtām. Viņi ir lemti viens otram, taču liktenis nostājies pret viņiem. Tā nu viņi slepus satiekas pusnaktī, bet kādu reizi meitenes tēvs nošauj viņas mīļoto. Un meitene nomirst, jo viņas sirds ir salauzta.

      Leģenda stāsta, ka arī pilsētas nosaukums cēlies saistībā ar šiem randevū.

      “Varbūt es varētu dabūt darbu kādā birojā, pateicoties savām itin labajām datorprasmēm.” Tomēr pieredzes viņai bija tik vien kā sīki pienākumi salonā – šampūna pudeļu piepildīšana, grīdas slaucīšana, apmeklētāju reģistrēšana un bērnu pieskatīšana, kā arī pāris semestru srādāšana koledžas grāmatu veikalā.

      Un dziedāšana kopā ar grupu.

      Viņa nejutās īsti tā, lai organizētu mūziķu grupu, un arī bija izaugusi no tā vecuma, kad šampūna pudeļu pildīšana ir pieņemama nodarbošanās. “Varbūt derētu mazumtirdzniecība? Vai varbūt atvērt uzraudzības grupu maziem bērniem? Taču Ridžā jau tāda ir, turklāt ģimenes cilvēkiem parasti bērnus darba laikā pieskata māsīcas, mammas, vecmāmiņas… Mazumtirdzniecība,” viņa atkal nodomāja. “Vai viesmīles darbs. Tā varētu būt iespēja. Tuvojas vasara, sabrauks vairāk tūristu, ceļotāju, ģimeņu, kas īrēs namiņus vai paliks viesnīcā.”

      “Mākslas grēdā” galvenokārt tika pārdoti vietējo mākslinieku darinājumi, “Kalnu dārgumos” – dāvanas un dažādas citas preces, “Ātrajā tirgotavā” – pirmās nepieciešamības preces un dažādas uzkodas. Tur iegriezās ļaudis, kam negribējās doties uz pusjūdzi attālo “Hegertija pārtikas tirgu”. Bija vēl arī aptieka, saldējuma veikals, grilbārs, picērija un “Ela dzērienu veikals”.

      Tālāk uz priekšu bija “Šaubīgais bārs”, un tas patiešām atbilda savam nosaukumam. Ja Šelbija tur sāktu strādāt, viņas mammu ķertu sirdstrieka.

      Apsvērdama savas iespējas, Šelbija vispirms tomēr iegriezās skaistumkopšanas salonā, lai vecmāmiņa varētu apsveicināties ar Kaliju.

      – Es safrizēšu tev matus, – Viola teica Kalijai. – Kristela! Pasniedz man, lūdzu, vienu no tiem stiprinošajiem komplektiem. Esi tik laba! Kalija Roza, tu vari sēdēt te, vecvecmāmiņas vietā. Es frizēju tavas vecmāmiņas un arī tavas mammas