Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

uzplikšķināja pa pēcpusi. – Man tagad jābrauc, sarkanmatīt.

      Viņa apskāva Grifa kāju un noteica: – Atā, kungs!

      – Grifs. Vienkārši Grifs.

      – Gifs.

      – Grrrifs, – Šelbija uzreiz palaboja.

      – Grrr… – Kalija atkārtoja un ieķiķinājās.

      – Grrrifam tagad jāiet, – viņš noteica un paraudzījās uz Šelbiju. – Vai viss ir labi?

      – Jā. Jā, liels paldies!

      – Vienmēr laipni. – Viņš tuvojās durvīm un piebilda:

      – Man patīk šī virtuve. – Tad viņš izgāja no mājas.

      “Viņam ir stils un pašpārliecība,” Šelbijai ienāca prātā, iekams viņa paguva nodomāt kaut ko citu.

      – Grrrifs, – Kalija teica Fifī. – Viņš ir jauks. Mamma un viņš smaržo jauki. Viņš kādreiz atbrauks un paspēlēsies ar mani.

      – Es… hmmm…

      – Mammīt, man gribas ēst.

      – Ko? Ak… Protams, ka tev gribas. – Šelbijai nācās atgriezties realitātē.

      8

      Kad mamma pārradās mājās, Šelbija jau bija paguvusi ielikt vistu cepeškrāsnī, notīrījusi kartupeļus un burkānus un uz ēdamistabas galda, kas tika lietots tikai īpašos gadījumos, sakārtojusi godu traukus.

      Ne jau pašus labākos, kas bija mantoti no tēva vecmāmiņas un kam piemita vairāk sentimentāla, nevis materiāla vērtība. Viņa bija uzlikusi otrus labākos – ar rožu rakstu gar šķīvju malām.

      Viņa sameklēja sveces, ziedus, lina salvetes, ko skaisti ielocīja izrotātos salvešu turētājos, un izcepa arī vēja kūkas, kam vajadzēja iepildīt krēmu.

      – Mans Dievs, Šelbij! Galds izskatās tik skaisti! It kā mums te būtu paredzēta augstas klases pieņemšana.

      – Mēs jau arī esam augsta klase.

      – Jā, vismaz ēdiens noteikti būs kā augstas klases viesiem. Un cik debešķīgi smaržo! Tev allaž ir piemitusi nojausma par to, kas vislabāk liekams kopā, lai koptēls būtu nevainojams.

      – Man bija prieks tā mazliet parosīties. Ceru, ka nerīkojos aplam, uzaicinādama arī vecmāmiņu un vectēvu.

      – Tu taču zini, ka ne. Mamma jau man pateica, kad biju iegājusi salonā pēc dārzkopju kluba sanāksmes un iepirkšanās kopā ar Sūzenu. Es Kalijai iegādājos ti-i-i-k jaukas drēbītes pavasarim! Tiešām, es lieliski pavadīju laiku.

      Viņa uz virtuves letes nolika trīs iepirkumu somas un sāka izkravāt mantas. – Nespēju ne sagaidīt, kad viņa tās varēs valkāt! Tās izskatās mīlīgi, vai ne? Mazi svārciņi ar sārtām un baltām svītrām un krociņām izrotāta blūze. Un šīs sārtās kurpītes! Pirms devos projām, es paskatījos, kāds ir Kalijas izmērs. Tām vajadzētu derēt. Ja nu tomēr nederēs, mēs varēsim tās aiznest atpakaļ.

      – Mammu, viņai tās ļoti patiks! Viņa būs vienkārši sajūsmā par šīm kurpēm!

      – Un vēl man te ir blūze ar uzrakstu “Princese” un brīnumjauks džemperītis ar lentīšu rotājumu, – Eida Meja runāja un ņēma ārā no iepirkumu somas aizvien jaunas mantas. – Kur viņa ir? Varbūt viņa varētu pielaikot?

      – Kalija guļ diendusu. Man žēl, ka tik vēlu, bet viss pārāk ievilkās. Es aizkavējos daudz ilgāk, nekā biju plānojusi. Un pēc tam vēl vajadzēja Kalijai sagatavot pusdienas. Turklāt viņa bija ļoti enerģiska un satraukta, tāpēc man neizdevās ielikt viņu gultā agrāk par pulksten trijiem.

      – Ak, par to taču nav jāraizējas. Nu jā, un es biju iegājusi Violas salonā, kur satiku Meksīnu Pinketu. Vai atceries? Pirms dažiem gadiem viņa pārcēlās uz Ārkanzasu. Viņa ir atbraukusi viesos un iegriezās pie Violas cerībā uz jaunu griezumu un svaigu matu krāsu. Es jau sen vairs nenoņemos ar matu krāsošanu, bet viņa ir sena mana kliente, un es zinu, kas viņai patīk. – Šelbija Pinketas kundzi atcerējās gluži miglaini, tādēļ tikai nomurmināja kaut ko neskaidru un sāka pildīt vēja kūkas. Eida Meja turpināja: – Viņa jutās vīlusies, jo Kristela sacīja, ka man ir brīvdiena. Un tad es tieši ienācu salonā, un viņa palūdza, vai es nevarētu parūpēties par viņas matiem. Meksīna nepavisam nav apmierināta ar stilisti, kuru apmeklējusi Litlrokā. Tā nu es viņu safrizēju. Izrādās, ka viņas meitas vīrs dabūs darbu Ohaio, un tas nozīmē, ka tagad Meksīna, kas dzīvo Litlrokā, būs tuvu savai meitai un trijiem mazbērniem. Es tev teikšu, ka viņa gan bija satraukta. Es zinu, kā viņa jūtas, tāpēc… – Tad Eida Meja aizvēra acis un papurināja galvu. – Es nespētu noturēt muti ciet arī tad, ja to aiztaisītu ar skavotāju.

      – Tev tas nemaz nav jādara. Tev nebija iespējas uzkrāt atmiņas par Kaliju gandrīz trīs gadu garumā. Un vēl vairāk… Tagad es redzu, ka arī viņai bija liegta šī iespēja uzkrāt atmiņas kopā ar tevi. Un tā ir mana vaina.

      – Tagad tas viss ir pagājis un beidzies. Un mums būs vēl daudz skaistu atmiņu. Ko tu tur meistaro? Mazās vēja kūciņas? Ai, viņa ir pamodusies! – Eida Meja paraudzījās uz mazuļu monitoru, kas bija nolikts uz virtuves letes. – Es uznesīšu augšā viņas jaunās drēbītes. Tas tik būs jautri! Mīļā, varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

      – Nē, mammu! Paldies. Es negribu, lai tu kaut pirkstu pieliktu pie šīs maltītes gatavošanas. Tev tikai būs jāsēž un jābauda. Tu ej pie Kalijas. Lai jums jautri klājas!

      – Ak, es patiešām ceru, ka tās kurpītes viņai derēs, – Eida Meja sacīja. – Tās ir ļoti jaukas.

      “Vajadzēs Kaliju nofotografēt ar tām kurpītēm kājās,” Šelbija nodomāja. “Izaugusi viņa tās droši vien vairs neatcerēsies, taču atcerēsies, ka vecmāmiņa viņu ir ļoti mīlējusi un priecājusies par iespēju mazmeitai sagādāt jaukas drēbītes un apavus. Viņa atcerēsies, ka vecmāmiņa saveidoja viņas matus princešu frizūrā. Un tam ir liela nozīme. Tāpat kā nozīme ir arī ģimenes vakariņām pie lielā ēdamistabas galda. Tas viss ir ļoti svarīgi.”

      Šelbija pabeidza pildīt kūciņas ar krēmu, aplaistīja vistu ar taukiem, kuros tā cepās, kā arī ielika gatavoties kartupeļus un burkānus.

      Vēl vajadzēja pārģērbties. Ne jau tikai vakariņu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa grasījās doties uz tikšanos ar Emmu Keitu. Šelbija paraudzījās uz taimeri, tad uzsteidzās augšstāvā un uz pirkstgaliem iezagās savā istabā, lai neiztraucētu mammas un Kalijas modes skati.

      Un nākamās piecpadsmit minūtes Šelbija pavadīja mokošās pārdomās par to, kādu tērpu izraudzīties. Bija laiks, kad viņai piederēja trīs vai pat varbūt četras reizes vairāk drēbju, taču nekad izvēle nenāca tik mokoši.

      “Varbūt tas vienkārši vairs nelikās svarīgi?” viņa nodomāja. “Tas taču ir tikai grilbārs,” viņa sev atgādināja. “Apmeklējot tādas vietas, cilvēki neizvēlas ļoti īpašus tērpus. Tas bārs ir vismaz trīs milzu soļus pārāks par “Šaubīgo bāru”, taču apmēram tikpat lielā mērā atpaliek no grezna restorāna viesnīcā.”

      Šelbija izvēlējās melnus džinsus un vienkāršu baltu blūzi un pāri uzvilka ādas žaketi – vienu no tām, kas viņai ļoti patika un ko viņa bija sev tomēr atstājusi. Alvas pelēkā nokrāsa ļoti labi saskanēja ar Šelbijas matu krāsu, tomēr tonis neradīja tik skarbu iespaidu kā melnais.

      Tā kā vakari mēdza būt vēsi, Šelbija izrauzījās puszābakus uz augsta papēža.

      Nedrīkstēja aizmirst arī par vakariņām, tālab viņa nosteidzās lejup pa kāpnēm, aiztraucās