Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

viņas sirdi. – Viņš pateica “nē”, un man nepietika ne naudas, ne drosmes, lai viņam iebilstu.

      – Tev taču allaž piemita drosme.

      To meiteni, kurai vienmēr piemita drosme, Šelbija atcerējās tikai ļoti miglaini, gluži tāpat kā radinieci Voniju.

      – Laikam jau biju to iztērējusi. Un vēl pāri palikusī pēdējā drosme man bija nepieciešama, lai tagad te stāvētu un lūgtu tavu piedošanu.

      Emma Keita dziļi ievilka elpu. – Vai atceries “Kontrabandistu grilbāru”?

      – Protams, ka atceros.

      – Rīt satiksimies tur. Man piemērots laiks ir pusastoņi. Tad arī parunāsim.

      – Man jāpavaicā mammai, vai viņa varēs pieskatīt Kaliju. – O, jā… – Aukstums uzvilnīja atkal. Tas bija dzestrāks un nemīlīgāks par sīko lietu. – Tā laikam ir tava meita. Tā pati, kuru es neesmu vēl redzējusi.

      Kauns un vainas izjūta savijās vienā. – Es varu turpināt atkārtot, ka ļoti nožēloju. Varu sacīt to tik daudz reižu, cik vien vēlies to dzirdēt.

      – Būšu tur septiņos trīsdesmit. Ja vari, atnāc.

      Emma Keita iegāja atpakaļ mājā, pēc tam atspiedās pret durvju aplodu un īsu brīdi ļāvās asarām.

      Apakšējo skapīšu uzstādīšanu Grifs pabeidza svētlaimīgā klusumā. Emma Keita bija aizvedusi savu māti iepirkties. Viņš atļāvās nelielu atelpas brīdi, tieši no pudeles iemalkoja limonādi un novērtēja paveikto.

      Viņš nešaubījās, ka pļāpīgā kundzīte būs sajūsmā par katru atjaunotās virtuves collu, kad remonts būs pabeigts. Un viss izskatīsies tīri un svaigi. Gluži tāpat kā daiļā rudmate. “Tur kaut kas slēpjas,” viņš domāja. Bitsija taču nemitējās skandēt, cik ļoti abas meitenes bija viena otrai pieķērušās, draudzējušās teju vai mātes klēpī. Un tomēr Emma Keita izturējās tik stīvi un dzedri. Tādu viņš vēl nekad šo meiteni nebija redzējis. “Vienkārši vajag atrast pareizo pieeju, un tad viņa visu izstāstīs.”

      Grifs vēlējās zināt.

      Un vēl viņu interesēja, cik ilgam laikam jāpaiet, lai puisis drīkstētu aicināt atraitni uz satikšanos un tas neizskatītos nepiedienīgi.

      Var jau būt, ka par tādām domām nāktos kaunēties, taču Grifs tās nevarēja aizgainīt no prāta. Tik ātri un strauji uz kādas sievietes klātbūtni viņš nebija reaģējis kopš… Nē, tas vispār vēl nekad nebija noticis. Un šī sieviete viņam patiešām patika. Ārkārtīgi.

      Grifs nolika limonādes pudeli. Mets bija aizņemts ar tās sasodītās izlietnes labošanu, un tas prasīs visu dienu, tātad viņš varēja ķerties pie augšējo skapīšu uzstādīšanas. “Un nebūs jau tikai izlietnes remonts vien,” viņš nodomāja, piesliedams kāpnes pie sienas. “Vēl būs izsmeļoša saruna. Randevūridžā nekādi darbi nenotika bez kārtīgas sarunas.”

      Un ledus tējas. Un jautājumiem. Un gariem, laiskiem pārtraukumiem.

      Viņš pamazām sāka pie tā pierast un atskārta, ka šāds lēnāks darba temps viņam pat ir pa prātam. Un pavisam noteikti viņam patika mazās pilsētiņas atmosfēra.

      Kad Mets izlēma kopā ar Emmu Keitu pārcelties uz Tenesī, Grifam bija izvēle – palikt vai arī doties turp. Viņš varēja sameklēt citu partneri un pats vadīt biznesu. Vai spert soli nezināmajā un vairāk vai mazāk sākt visu no gala jaunā vietā, ar vēl neiepazītiem cilvēkiem.

      Savu izvēli viņš nenožēloja.

      Grifs dzirdēja, kā atveras mājas parādes durvis. Viņš pamazām sāka pierast arī pie tā, ka Ridžā ļaudis reti slēdza māju durvis.

      – Vai tu viņai uzliki jaunu izlietni? – Grifs uzsauca un tad ieskrūvēja pēdējo skrūvi pirmajam augšējās rindas skapītim.

      – Vī kundze man atrada vēl dažus citus darbiņus. Ei, tu taču esi pavirzījies uz priekšu! Izskatās gluži jauki.

      – Šās dienas vārds ir “neizlēmība”. – Grifs kaut ko noņurdēja, nokāpa no kāpnēm un paraudzījās uz skapīti. – Un šim vārdam ir Bitsijas kundzes seja, kas ievietojama katrā vārdnīcā.

      – Viņai ir zināmi sarežģījumi ar izvēlēšanos.

      Mets prata nepateikt visu līdz galam.

      – Pat nezinu, kā viņa spēj izlemt, ka no rīta jāizkāpj no gultas. Ja tava sieviete būtu ieradusies ātrāk un aizvedusi viņu iepirkties, es būtu paveicis jau daudzkārt vairāk. Bitsijas kundze domāja, ka balts ir pārāk balts un ka varbūt viņa nav izvēlējusies pareizi, kad nopirka tieši tādu darba virsmu. Vai varbūt nepareizu krāsu. Par flīzēm nemaz nerunāsim.

      – Nu jau ir par vēlu, lai viņa varētu mainīt domas par visu tevis pieminēto.

      – Pamēģini viņai to iestāstīt.

      – Tev viņa iepatiksies.

      – Jā gan. Tev pašam iepatiksies. Dieva dēļ, Met, vai mēs uz nākamajām trijām dienām nevarētu viņu iespundēt kādā kastē?

      Pasmaidījis Mets novilka vieglo žaketi un nolika malā.

      Grifs bija garš un izstīdzējis, bet Mets savukārt spēcīgas miesasbūves, fiziski ļoti labi attīstīts. Viņa melnie mati bija glīti apgriezti un kārtīgi sasukāti, toties Grifa mati sniedzās pāri krekla apkaklītei un turklāt mazliet viļņojās. Meta seja ar stūraino zodu allaž bija gludi skūta, savukārt Grifa šaurā seja ar iekritušajiem vaigiem itin bieži bija ar bārdu noaugusi.

      Mets spēlēja šahu un labprāt izbaudīja kvalitatīvu vīnu.

      Grifam patika pokers un garšoja alus.

      Jau gandrīz desmit gadus viņi bija tik tuvi kā brāļi.

      – Atnesu tev sendviču, – Mets sacīja Grifam.

      – Jā, un kādu?

      – No tiem ugunīgajiem, kādi tev garšo. Ar tādu jau var kuņģa sieniņās caurumus izsvilināt.

      – Vareni.

      – Kā būtu, ja mēs pieliktu vēl kādu pārīti? Izmantojot atelpas brīdi. Kurš var zināt, uz cik ilgu laiku Emma Keita aizveda Bitsiju projām un atbrīvoja mūs no viņas uzmācīgās klātbūtnes?

      – Sarunāts.

      Kad abi ķērās pie darba, Grifs nolēma pataujāt.

      – Bija ienākusi Vī kundzes mazmeita. Viņa tikko atgriezusies mājās. Palikusi atraitnēs.

      – Ja? Pilsētā dzirdēju šādas tādas baumas par to visu. Un kāda viņa ir?

      – Tāda, kas liek sirdij apstāties. Pavisam nopietni, – Grifs piebilda, kad Mets veltīja viņam savādu skatienu – Mati viņai ir tādā pašā krāsā kā viņas mammai un Violas kundzei. Tādā tonī, kā savos darbos izmantoja tas gleznotājs.

      – Ticiāns.

      – Pareizi. Viņas mati ir gari un viļņaini. Un viņai ir tādas pašas acis kā mammai un vecmāmiņai. Tik tumši zilas, ka liekas gandrīz violetas. Viņa izskatās kā tās sievietes, kuras dzejnieki apdzied savās poēmās par skumjām acīm.

      – Viņas vīrs nomira laikam tieši pēc Ziemassvētkiem. Sasodīti lieliskas brīvdienas…

      “Pagājuši apmēram trīs mēneši,” Grifs rēķināja. “Laikam jau vēl ir par ātru aicināt viņu uz satikšanos.”

      – Un kas noticis starp viņu un Emmu Keitu?

      – Kāpēc lai kaut kas būtu noticis? Pacel savu plaukta pusi mazlietiņ augstāk. Tā. Ideāli.

      – Bitsija