Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

pateikt nekā izdarīt,” Šelbija nodomāja. Vonija, kuras augums noteikti nebija lielāks par piecām pēdām un trijām collām, noguldīja Šelbiju uz silta masāžas galda telpā, kur valdīja pieklusināta gaisma un liega mūzika.

      – Meitenīt, tev uz pleciem ir tik daudz akmeņu, ka varētu uzbūvēt trīsstāvu māju. Tagad dziļi ieelpo. Un vēl. Tieši tā. Tagad ļaujies.

      Vispirms Šelbija mēģināja paklausīt, bet pēc tam jau vairs nebija jāmēģina. Viņa ļāvās.

      – Kā tu tagad jūties?

      – Ko?

      – Tā ir laba atbilde. Es gribu, lai tu nesteidzies ar celšanos augšā. Es tagad ieslēgšu mazliet spilgtāku gaismu, un peldmētelis ir tev uz kājām.

      – Paldies, Vonij!

      – Es pateikšu Vī kundzei, ka tu varētu atnākt arī nākamnedēļ. Lai nogludinātu tos tavus kamolus, būs vajadzīgas vairākas šādas reizes.

      – Jau tagad man liekas, ka tie ir nogludināti.

      – Tas ir labi. Un necelies augšā pārāk ātri, vai dzirdi? Es aiziešu un atnesīšu tev svaigu avota ūdeni. Tagad tev gribēsies dzert daudz ūdens.

      Šelbija padzērās, pārģērbās savās drēbēs un devās uz salona telpām.

      Četras no sešām frizieru darba vietām bija aizņemtas, divi no četriem pedikīra krēsliem tāpat. Viņa pamanīja divas sievietes, kurām tika taisīts manikīrs. Šelbija paraudzījās pati uz saviem nagiem. Pēdējo reizi viņas nagi tika kārtīgi sakopti tieši pirms Ziemassvētkiem.

      “Relaksācijas telpa” bija īsta klusuma svētnīca, turpretī salonā skanēja balsis, burbuļoja ūdens kāju vanniņās, šņāca matu fēni. Trīs kosmetoloģes un divas klientes. Šelbija tika iesaistīta sarunā. Tika apliecināta līdzjūtība un izteikti apsveikuma vārdi saistībā ar atgriešanos. Pēc tam Šelbija uzmeklēja vecmāmiņu.

      – Ideāli izvēlēts laiks. Tikko beidzu Dollijai Vobukai balināt matu šķipsnas. Nākamā kliente atcēla vizīti, un tāpēc man tagad ir laiks tev uzlikt sejas masku. Ej, uzvelc atkal peldmēteli.

      – Ai, bet…

      – Kalijai nekas nekaiš. Viņai ar Čelsiju ir tējas pēcpusdiena ar īpašiem tērpiem. Eida Meja teica, ka viņas esot gluži kā salipušas kopā un līdzinoties jums ar Emmu Keitu savulaik.

      – Cik jauki to dzirdēt. – Šelbija pūlējās nedomāt par salto skatienu bērnības draudzenes acīs.

      – Pēc pāris stundām viņa tavu mazulīti vedīs mājās. Laika pietiks sejas masāžai un sarunai. – Viola paslēja augšup galvu, un gaisma no loga veikliem pirkstiem iekrāsoja zeltainumu viņas rudajos matus. – Vonija ar tevi labi pastrādāja, vai ne?

      – Viņa ir brīnumaina. Es pat neatcerējos, ka viņa ir tik ļoti maza.

      – Tāda pati kā viņas mamma.

      – Jā, lai arī maza, taču rokas gan viņai stipras. Viņa neņēma naudu no manis, vecmāmiņ. Viņa teica, ka mamma par to parūpējās un ka mēs taču esam ģimene.

      – Tu varēsi samaksāt man, dāvājot stundu tava laika. Ej, uzvelc to peldmēteli! Telpas, kur veicam sejas procedūras, ir turpat, kur masāžas telpa. Mēs ar tevi būsim pirmajā.

      Šelbija paklausīja. “Es taču gribēju, lai Kalijai būtu draugi, vai ne? Lai viņai būtu kāds, ar ko rotaļāties. Tas nāk par labu un ir pareizi. Un ir muļķīgi justies tik satrauktai vienīgi tāpēc, ka es pavadu dienu savas vecmāmiņas skaistumkopšanas salonā.”

      – Man te ir kaut kas tieši tev domāts, – Viola sacīja, kad ienāca Šelbija. – Tā ir šūnu darbību aktivējoša maska sejai. Tā stimulēs tevi un tavu ādu. Uzkarini peldmēteli uz tā āķa un apgulies te, un tālāk mēs par tevi parūpēsimies.

      – Tas arī ir kaut kas jauns. Ne jau šī telpa, bet krēsls un aparatūra.

      – Ja vēlies būt konkurētspējīgs, jāturas līdzi laikam. – Pāri savām kapri biksēm un koši oranžajam T kreklam Viola uzsēja priekšautu. – Man blakus telpā ir aparāts, kas ar elektroimpulsiem iedarbojas uz grumbām.

      – Patiešām? – Šelbija iekārtojās uz paceltā krēsla un apsedzās ar palagu.

      – Pagaidām ar to strādāt mākam tikai mēs divas. Es un tava mamma. Bet Meibelina… Vai tu atceries Meibelinu?

      – Kā tad. Neatceros laiku, kad viņa nebūtu strādājusi pie tevis.

      – Jā, būs kādi gadiņi. Un tagad te strādā arī viņas meita. Lorilijai ir tikpat laba izjūta manikīra lietās kā viņas mammai. Meibelina pašlaik mācās strādāt ar jauno aparātu, un tad jau mēs visas trīs būsim to apguvušas. Bet tev jau kādu laiku vēl par grumbām nevajadzēs raizēties. – Viņa uzsedza vieglu segu pāri palagam un ielika Šelbijai stīpiņu matos. – Tā, paskatīsimies. Tava āda, bērniņ, ir mazliet zaudējusi mitrumu. Stresa dēļ. – Viņa sāka ar ādas tīrīšanu. Rokas bija tik maigas kā mazam bērnam. – Ir lietas, ko meitene labāk var pastāstīt savai vecmāmiņai, nevis mammai. Tā ir tāda drošības zona. Un Eida Meja ir ļoti asredzīga. Tu esi ļoti nomākta, un tas nav saistīts ar sērām. Es zinu, kādas izskatās sēras.

      – Es viņu vairs nemīlēju. – To Šelbija tagad spēja pateikt skaļi, jo acis bija aizvērtas un vecmāmiņas rokas mierinoši glāstīja seju. – Varbūt, ka es nekad neesmu viņu mīlējusi. Un tagad es zinu, ka viņš mani nemīlēja. Ir smagi to apzināties. Ir smagi apzināties, ka mūsu attiecībās nevaldīja tas, kam vajadzēja būt. Un tagad viņš ir miris.

      – Tu esi ļoti jauna.

      – Esmu vecāka, nekā tu biji savulaik.

      – Man vareni paveicās. Un tavam vectēvam tāpat.

      – Es biju laba sieva, vecmāmiņ. Es varu tā sacīt un zinu, ka runāju taisnību. Un Kalija… Mēs radījām Kaliju, tāpēc tas ir kaut kas īpašs. Un es gribēju vēl vienu bērnu. Iespējams, ka ir muļķīgi vēlēties otru bērnu, ja viss nav ideāli. Taču es domāju, ka varbūt dzīve nokārtosies. Es tiešām karsti ilgojos pēc otra bērna, kam dāvāt savu mīlestību.

      – Man šīs alkas ir labi pazīstamas.

      – Un Ričards teica, ka būtu labi, ja Kalijai rastos brālītis vai māsiņa. Taču tā nenotika, lai gan pirmajā reizē viss norisinājās ātri un viegli. Es biju uz pārbaudēm, un arī Ričards apgalvoja, ka bijis uz pārbaudēm.

      – Tikai apgalvoja? – Viola atkārtoja, maigi ziezdama pīlinga krēmu Šelbijai uz sejas.

      – Man… man nācās izskatīt visus viņa dokumentus… pēc tam, kad… Bija tik daudz visa kā.

      Advokāti un grāmatveži, nodokļu inspektori, kreditori, rēķini un parādi…

      – Es atradu ārsta rakstītu kvīti… varbūt čeku… Vai nav vienalga, kā to sauc? Ričards glabāja visus tos papīrus. Uz tā bija datums. Dažas nedēļas pēc Kalijas piedzimšanas mēs atbraucām šurp, uz mājām. Tā bija Kalijas pirmā ciemošanās te. Ričards sacīja, ka jādodas komandējumā. Viņš izturējās tik jauki, visu noorganizēja. Privātā lidmašīna, limuzīns… Taču pats devās uz Ņujorku pie ārsta un lika, lai viņam veic vazektomiju.

      Violas rokas uz mirkli aprima. – Ričards ļāva, lai viņu operē, bet pats lika tev noticēt, ka jūs pūlaties tikt pie bērna?

      – Es viņam nekad nespēšu to piedot. Nemaz nerunājot par visu citu, šo nelietību es nekad nepiedošu.

      – Viņam bija tiesības veikt šādu operāciju, taču nebija tiesību tev par to nepateikt. Tie ir šaušalīgi meli. Un vīrietim, kurš