Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

savam vīram. Par ko vēl viņš tev meloja? Vai bija arī citas sievietes?

      – To es skaidri nezinu un pavaicāt nevaru. Tomēr, spriežot pēc tā, ko atradu, man jāsaka… jā, bija arī citas sievietes. Un tagad es saprotu, ka man ir vienalga. Mani nesatrauc pat tas, cik daudz to sieviešu bija. Ričards bieži ceļoja viens, bez mums. Pirms dažām nedēļām es biju aizgājusi pie ārsta, lai pārliecinātos, vai viņš nav man atstājis mantojumā kādu nelāgu kaiti… Par laimi, neko tādu neatrada. Ja viņam ir bijušas citas sievietes, viņš uzvedies piesardzīgi. Vienalga. Pat ja viņam bijis simts citu sieviešu.

      Viola dāsni zieda Šelbijai uz sejas šūnu darbību aktivējošo masku, bet pati Šelbija tostarp centās saņemt drosmi. – Nauda, vecmāmiņ. Ričards meloja par naudu. Es nekad par to īpaši neraizējos, jo viņš sacīja, ka tā neesot mana darīšana. Man tikai jārūpējas par māju un Kaliju. Viņš… viņš spēja iesist ar vārdiem – viņam nevajadzēja pacelt ne balsi, ne roku.

      – Salts nicinājums spēj ievainot dziļāk nekā nesavaldība. Šelbija jutās mierīgāka, tādēļ atvēra acis un ielūkojās vecmāmiņai sejā. – Viņš mani iebiedēja. Man derdzas to atzīt, turklāt es īsti pat nezinu, kā tas notika. Tomēr, atskatoties pagātnē, es to skaidri redzu. Viņam nepatika, ja uzdevu jautājumus par naudu. Un es tos neuzdevu. Mums visa bija ļoti daudz. Gan drēbes, gan mēbeles… Mēs gājām uz restorāniem, mēs ceļojām. Bet blēdījās viņš uz katra soļa. Tās bija kaut kādas mahinācijas. Man joprojām viss nav īsti skaidrs. – Šelbija atkal aizvēra plakstus. Ne jau kauna dēļ, jo viņa taču bija kopā ar vecmāmiņu. Viņa gluži vienkārši sajutās ļoti nogurusi. – Viss bija pirkts kredītā. Pat tā lielā māja ziemeļos. Viņš nebija nomaksājis pat pirmo aizdevuma daļu. Man par to nekas nebija zināms, līdz novembrī viņš man pateica, ka mēs pārceļamies. Un bija arī mašīnas, kredītkartes un daži parādi, kas palika Atlantā. Nemaksāti nodokļi.

      – Viņš tevi atstāja parādos?

      – Es mēģināju tikt galā ar šo situāciju. Man ir parādu atmaksas plāni. Dažās pagājušajās nedēļās es visu pārdevu. Ir labs piedāvājums no potenciālajiem mājas pircējiem. Ja viss izdosies, tas ļoti atvieglos stāvokli.

      – Cik lielu parādu viņš tev atstāja?

      – Pašlaik? – Šelbija atvēra plakstus un ieskatījās vecmāmiņai acīs. – Viens miljons deviņi simti deviņdesmit seši tūkstoši dolāru un astoņdesmit deviņi centi.

      – Jā… – Violai nācās ievilkt elpu un lēnām izelpot. – Jā. Jēziņ… Šelbija Ena, tā taču ir iespaidīga summa!

      – Mājas pārdošana to samazinās. Piedāvājums ir par viens, komats, astoņiem miljoniem. Aizdevēji no manis prasa kādus simt piecdesmit tūkstošus vairāk, taču ir panākta vienošanās, ka par īpašumu jāiegūst iespējami augstāka cena un atlikusī parāda summa tiks atlaista. Jārēķina gan, ka sākās viss ar trīs miljoniem un papildus nācās maksāt advokātiem un grāmatvežiem.

      – Kopš janvāra tu esi samaksājusi miljonu dolāru? – Viola pašūpoja galvu. – Tā nu gan bijusi viena varena pagalma izpārdošana.

      7

      Masāža, šūnu darbību aktivējošā sejas maska, pārnākšana mājās, kur viņas mazā meitiņa laimīga čaloja, – tas viss pamazām uzlaboja Šelbijas omu.

      Taču lielāko ieguldījumu bija devusi iespēja izrunāties ar vecmāmiņu, tādējādi noņemot nastu no saviem pleciem. Šelbija viņai izstāstīja itin visu. Arī par privāto seifu bankā un to, kas tajā glabājās. Par privātdetektīvu un par izklājlapu, ko viņa izveidojusi. Un par nepieciešamību atrast darbu, cik ātri vien iespējams.

      Līdz brīdim, kad bija Kaliju paēdinājusi, nomazgājusi un ielikusi gultā, Šelbija zināja pilnīgi visu par Čelsiju un apsolīja drīzumā ielūgt meiteni ciemos.

      Šelbija nokāpa lejasstāvā. Tēvs bija ērti iekārtojies savā iemīļotajā atzveltnes krēslā pie jaunā televizora un skatījās basketbola spēles translāciju. Mamma sēdēja uz dīvāna un tamborēja.

      – Vai viņai nebija grūti aizmigt?

      – Es pat īsti nepaguvu izstāstīt pasaku līdz galam, kā viņai acis jau bija ciet. Tu viņu šodien esi krietni nogurdinājusi, mammu.

      – Tas izrādījās jautri. Meitenes bija kā divi mazi kurkulēni, kas peldas pašas savā dīķī, gandrīz ne minūti nespējot nostāvēt mierā. Mēs ar Sūzenu runājām, ka vajadzētu iedibināt viesošanās kārtību un pārmaiņus vest Čelsiju pie mums un tad atkal Kaliju uz turieni. Un es pierakstīju arī Treisijas telefona numuru, noliku lapiņu virtuvē. Paņem un piezvani Čelsijas mammai, mīļā. Tas būs labs sākums.

      – Es piezvanīšu. Tu Kalijai dāvāji īsti laimīgu dienu. Vai varu tev lūgt kādu pakalpojumu?

      – Tu labi zini, ka vari.

      – Šodien es saskrējos ar Emmu Keitu.

      – Kaut ko tādu jau dzirdēju. – Pirkstiem turpinot prasmīgi ņirbināt adatu un dzijas pavedienu, Eida Meja smaidot paraudzījās uz meitu. – Tāda, bērniņ, ir Ridža. Ja desmit minūtes pēc tam, kad kaut kas ir noticis, es par to vēl neesmu dzirdējusi, tad zinu, ka steigšus jālūdz, lai tavs tētis pārbauda manu ausu veselību. Hetija Mansone… Atceries, viņa dzīvo iepretī Bitsijai, un gandrīz vienmēr viņām atrodas iemesls, lai sanīstos. Tagad viņas ir ienaidā par to, ka Bitsijai top jauna virtuve, bet viņa nepaklausīja Hetijas padomam par mājsaimniecības ierīču izvēli. Hetijas dēls strādā “LG” firmas veikalā, bet Bitsija iegādājās “Maytag”, un Hetija to uztvēra kā personisku apvainojumu. Hetija Mansone uztvers par apvainojumu pat to, ja viņa savā virtuvē nošķaudīsies, bet tu no savējās viņai neuzsauksi: “Uz veselību!”

      Uzjautrināta par to, kā māte prata aprakstīt situāciju un kā tēvs sodījās par spēlētājiem, treneriem un tiesnešiem, Šelbija atslābinājās.

      – Tātad… Lai gan viņas atkal ir naidā, Hetija neko nepalaiž garām neievērotu, un viņa redzēja tevi kopā ar Emmu Keitu pie Bitsijas mājas. Viņa redzēja arī to, ka tu iegāji iekšā. Kāda tad izskatās tā virtuve? Es vairāk nekā nedēļu neesmu tur bijusi.

      – Viņi lika skapīšus. Tie bija visai glīti.

      – Emmas Keitas puisis Mets un viņa draugs Grifins… Abi nudien ir īsti jaukumiņi, turklāt lieliski strādā. Nolīgšu viņus, lai iztaisa man kārtīgu vannas istabu, kas būtu savienota ar tavu agrāko istabu.

      – Eida Meja… – Kleitons bija novērsis uzmanību no spēles uz pietiekami ilgu mirkli, lai dzirdētu par vannas istabu.

      – Es jau ar to nodarbojos, Kleiton, tā ka būs labāk, ja arī tu iesaistīsies. Grifs teica, ka varētu nojaukt sienu, tad rastos iespēja ierīkot spa līdzīgu vannas istabu. Es te pašķirstīju žurnālus, palūkoju dažādas idejas. Un Grifam ir grāmatas par santehnikas materiāliem. Tādus, man liekas, es nekad vēl neesmu redzējusi. Viņš savā mājā jau ir ierīkojis līdzīgu vannas istabu. Biju aizbraukusi uz veco Triplhornu īpašumu apskatīties. Tur viss ir gluži kā žurnālā. Tiesa, Grifs vēl nakšņo uz matrača, kas nolikts uz guļamistabas grīdas. Viņš ir pabeidzis darbu arī virtuvē, un tagad es tās virtuves dēļ kļūstu vai zaļa no skaudības.

      – Pat nesāc, Eida Meja.

      – Man arī pašai sava virtuve patīk diezgan labi, – viņa sacīja Kleitonam, tad pasmaidīja un Šelbijai ar lūpu kustībām pateica: “Pagaidām.” – Jūs ar Emmu Keitu droši vien atkal esat tādas pašas draudzenes kā bijāt.

      “Ne tuvu,” Šelbija nodomāja. – Ar to arī saistīts mans lūgums. Emma Keita sacīja, ka gribētu ar mani satikties rīt “Kontrabandistu