Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

jau tagad esi princese, un mēs tavus matus saposīsim atbilstoši. – Viņa saķemmēja meitenītes sprogas, paņēma lielu sudraba krāsas sprādzi un atsprauda dažas šķipsnas atsevišķi, bet pēc tam vienā galvas pusē sāka pīt skaistu franču bizi. – Dzirdēju, ka Džillijas māsas vīra māsīca Bonija Džo Fārnsvērta šķiroties no vīra. No Lesa Viketa, ar kuru, Šelbij, tavs brālis Forests bērnībā draudzējās. Bonija un Less ir precējušies nepilnus divus gadus, un viņiem ir sešus mēnešus vecs bērns. Kāzas gan bija milzīgas un viņas tētim izmaksāja veselu bagātību.

      – Es mazliet atceros Lesu. Žēl, ka viņam īsti labi neklājas. – Kā dzirdēju, tas “īsti labi neklājas” sākās jau brīdī, kad viņi sagrieza kāzu torti. – Kristela, kurai bija šķipsnās krāsoti gari, blondi mati, savilka zinātājas sejas izteiksmi. – Bet laikam jau man tā nevajadzētu sacīt.

      – Protams, ka tev to vajadzētu sacīt. – Viola pārliecinājās, ka pirmā bize ir kārtīgi sapīta, un ķērās pie nākamās.

      – Un visos sīkumos turklāt.

      – Hm… varbūt jums nav zināms, bet Bonija Džo mēdza pavadīt laiku kopā ar Boidu Keteriju.

      – Loretas Keterijas vidējo puiku. Ar tiem Keteriju puikām nav viegli tikt galā. Forestam vēl pavisam nesen iznāca saķeršanās ar vidējo. Toreiz Arlo pamatīgi piedzērās, devās uz “Šaubīgo” un uzsāka tur kautiņu pie biljarda galda. Arlo mēģināja iekaustīt Forestu, kad viņš ieradās, lai ķīviņu izšķirtu. Šelbij, tu taču pazīsti Arlo? Kaulains puika ar salmu krāsas matiem un sliktām manierēm. Viņš brauca ar motociklu un pūlējās pievērst tavu uzmanību.

      – Es atceros Arlo. Viņš tika uz laiku izslēgts no skolas par to, ka ārā smagi piekāva kādu augumā gandrīz uz pusi lielāku zēnu.

      – Atļaušos sacīt, ka Boids ir vēl krietni ļaunāks, – Kristela runāja un vienlaikus sagatavoja savu darba vietu nākamās klientes pieņemšanai. – Viņš un Bonija Džo allaž kaut kur aizlavījās, bet pēc tam abi pašķīrās, kad viņš tika apcietināts par… – Viņa uzmeta skatienu Kalijai, bet mazā bija pārāk aizņemta ar sevis apbrīnošanu spogulī. – Par to, ka pie viņa atrastas neatļautas vielas. Pēc tam Bonija Džo sāka saieties ar Lesu. Un jau drīzumā viņi plānoja kāzas. Ja jūs jautātu manu viedokli, tad es sacītu, ka viņas tētis bija tik ļoti atvieglots par meitas precībām ar jauku puisi, nevis Boidu, ka par kāzām izdeva divtik vairāk naudas, nekā tās patiesībā būtu izmaksājušas. Bet tieši pirms kāzām Boids tika atbrīvots. Paklīda runas, ka viņš un Bonija Džo atkal redzēti kopā. Tagad abi ir Floridā, kur viņam dzīvo radinieki. Un viņa pameta savu bērnu kā sazin kādu picas palieku vai atkritumu. Runā, ka tieši tie radinieki izgatavo tās neatļautās vielas, par kurām Boids tika apcietināts.

      Sēdēt salonā apmēram divdesmit minūtes, skatīties, kā vecmāmiņa taisa princeses frizūru Kalijai un mazā laimīga raugās spogulī, bija gandrīz tikpat jauki, kā pašai izbaudīt masāžu un sejas kopšanas procedūras. Un klausīties tenkās par citiem cilvēkiem, ne par viņu pašu.

      No bizēm Viola izveidoja vainagu, bet vaļā palikušās sprogas sasēja, izmantojot ar rozītēm izrotātu lenti.

      – Skaista. Es esmu skaista, vecvecmamm!

      – Protams! – Viola pieliecās, un spogulī bija redzamas abu sejas kopā. – Meitenei ir jāzina, kad viņa izskatās skaista. Bet es zinu, kas ir vēl svarīgāks.

      – Kas ir vēl svarīgāks?

      – Gudrība. Vai tu esi gudra, Kalija Roza?

      – Mamma tā saka.

      – Un viņa zina. Tad vēl ir jābūt pieklājīgai. Ja tu vari būt skaista, gudra un pieklājīga, tad tu vari būt īsta princese.

      Viņa noskūpstīja Kalijai vaigu un nocēla mazo no krēsla. – Ja man nebūtu gaidāma nākamā kliente, es uzaicinātu jūs uz pusdienām. Nākamreiz mēs to ieplānosim.

      – Nākamreiz mēs aizvedīsim pusdienās tevi. – Šelbija iekārtoja Kaliju ratiņos. – Kristela, es meklēju darbu. Varbūt zini kādu, kam vajadzīgi cilvēki?

      – O, pagaidi! Es padomāšu. Pavasarī un vasarā viņi pieņem ļoti daudz papildu darbinieku. Nemaz nebiju domājusi, ka tu varētu interesēties par darba meklēšanu. Jo īpaši pēc tam, kad tev palikusi tā nauda no… – Viņa aizspieda mutei priekšā delnu un satraukti skatījās uz Kaliju. – Es milzīgi atvainojos. Nezinu, kā tas gadās, ka mute tik ber vārdus, neko nesaskaņojot ar smadzenēm.

      – Viss kārībā. Man vienkārši gribas kaut ko darīt. Tu zini, kā tas ir.

      – Es zinu, kā ir tad, kad jāmaksā rēķini. Bet… ja tu gribi būt aizņemta, apvaicājies “Mākslas grēdā”. Diezgan smalka iestāde, kam labi veicas tirgošanās, jo īpaši, kad pilsētā sarodas tūristi. Varbūt lielajā restorānā vajadzīgas papildu viesmīles. Tur meklē skaistas darbinieces. O, un “Randevū dārzos”… Tu taču zini to ainavu arhitektu firmu. Viņiem vienmēr nepieciešami palīgi šajā gadalaikā. Ja patīk stādi un tamlīdzīgas lietas, varētu būt ļoti jauki.

      – Paldies! Es padomāšu. Tagad mums jāiet pēc produktiem. Šovakar es gatavošu vakariņas mammai un tētim. Vecmāmiņ, būs jānāk arī tev un vectēvam. Man sagādātu prieku maltītes pagatavošana jums visiem.

      – Man ļoti patiktu nobaudīt tevis gatavoto ēdienu. Es pateikšu Džeksonam.

      – Vakariņas būs sešos, bet jūs varētu atnākt mazliet ātrāk, jo apmēram divdesmit pāri septiņiem man jādodas projām. Man ir tikšanās ar Emmu Keitu.

      – Vai esi iepazinusies ar Emmas Keitas puisi? – Kristela vaicāja.

      – Pagaidām vēl ne.

      – Viņai ir gadījusies laba partija. Un tas otrs… Grifins? – Viņa ar roku piesita pie krūtīm. – Ja es nebūtu saderinājusies, lai apprecētos otru reizi, es taisnā ceļā dotos pie viņa. Tam puisim ir stils un pašpārliecība. Man ļoti patīk vīrieši, kuriem piemīt savs stils un pašpārliecība.

      – Tikko ieradās tava kliente, kas bija pierakstījusies uz vienpadsmitiem trīsdesmit, Kristela!

      – Tūdaļ viņu pieņemšu. Bija patīkami parunāties ar tevi, Šelbij. – Viņa cieši apskāva Šelbiju. – Es nudien priecājos, ka esi atgriezusies mājās.

      – Ir ļoti labi atkal būt mājās.

      – Viņas pirmajam vīram arī piemita stils un pašpārliecība, – Viola čukstus teica. – Un viņš “pašpārliecinājās” ar katru sievieti, kuru vien varēja uz to pierunāt.

      – Ceru, ka šoreiz viņai būs gadījies kāds labāks.

      – Šis man patīk. Nav nekāds pašpārliecināts āksts, bet tāds mierīgs, un tieši tas viņai ir vajadzīgs. Līdzsvaram. Es mīlu to meiteni, gluži tāpat kā mīlu aveņu šerbetu, taču līdzsvars viņai ir nepieciešams. Un kas īsti būs vakariņās?

      – Es grasos jūs visus pārsteigt. Un tagad es labāk steigšos uz tirgu, jo citādi mums nāksies pasūtīt ēdienu no picērijas.

      Tirgū Šelbija saskrējās ar Čelsiju un viņas māti, un šī tikšanās paņēma vēl pusstundu laika. Viņas vienojās par satikšanos pilsētas parkā nākamajā dienā, lai meitenes varētu parotaļāties kopā.

      Pēc tam viņa apsvēra ēdienkarti maltītei sešiem cilvēkiem un iepirkās. “Tā varētu būt cepta vista ar ķiplokiem, salviju un rozmarīnu. Vēl es varētu pagatavot sarkanos kartupeļus ar mērci, kam recepte bija publicēta kādā žurnālā, kā arī sviestā ceptus burkānus ar timiānu, jo šis ēdiens ļoti garšo Kalijai. Un arī zirnīšus. Un vēl es izcepšu cepumus.”

      Ričardam