Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

– Vai… beisbols. – Stulbums. – Metāla detaļas piešķirs tam visam niansētāku izskatu, – viņš jau mazliet izmisis turpināja. – Virtuves lete. Tās siltais pelēkums piešķirs draudzīguma un vienlaikus izsmalcinātības efektu.

      – Bet varbūt nepareiza ir sienu krāsa. Varbūt man vajadzētu…

      – Mammu, tu šīs sienas nepārkrāsosi. – Virtuvē iesoļoja Emma Keita.

      Grifs bija gatavs viņu noskūpstīt, viņš bija gatavs mesties zemē un skūpstīt viņas kājas. Bet, pamanījis rudmati, kas ienāca uzreiz aiz Emmas Keitas, viņš pilnībā zaudēja spēju sakarīgi domāt.

      “Dievs žēlīgais! Tā nu gan ir…” viņš nosprieda un cerēja, ka vārdi nav izskanējuši skaļi.

      “Īsta skaistule.” Vīrietis, kuram jau tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, noteikti bija redzējis skaistas sievietes, kaut vai tikai televizora ekrānā. Un viņam nevajadzētu tik ļoti mulst. Taču šī bija kaut kas patiešām vienreizējs.

      Mati saullēkta sārtumā bagātīgos viļņos kļāvās viņai pie sejas, kas šķita izgriezta no vissmalkākā porcelāna. Ja vien vispār kāds no porcelāna kaut ko izgrieza. Kā gan viņš to varēja zināt? Maigas, pilnīgas lūpas un lielas, zilas, skumjas acis…

      Viņa sirds, šķiet, pat aizmirsa pukstēt kādu brīdi, ausīs dunēja, un viņš nedzirdēja lielāko daļu mātes un meitas vārdu apmaiņas.

      – Virtuve ir mājas sirds, Emma Keita.

      – Tu šo virtuvi tik ļoti maini, ka drīz tev būs jāpriecājas, ja te vispār būs sirds. Ļauj taču Grifam mierīgi strādāt, mammu, un sasveicinies ar Šelbiju!

      – Ar Šelbiju? Šelbiju?! Mīļais Dievs!

      Bitsijas kundze strauji pārskrēja pāri telpai un iekļāva rudmati savās skavās. “Šelbija, viņa apskāva Šelbiju,” Grifs domāja. “Jauks vārds – Šelbija.” Tajā brīdī tas jau bija kļuvis par viņa mīļāko sieviešu vārdu.

      Un tad viņš saprata. Šelbija. Precīzāk sakot, Šelbija Ena Pomeroja, kā Bitsija spiedza, atkal apkampdama rudmati. Viņa drauga Foresta māsa.

      Vī kundzes – kurā viņš bija teju iemīlējies – mazmeita.

      Kaut divas sekundes neļaujoties šā skaistuma žilbinošajai varai, bija skaidri redzams, kā Violas kundze izskatījusies jaunībā. Un kā Eida Meja izskatījusies pirms divdesmit gadiem.

      “Violas kundzes mazmeita,” Grifs atkal nodomāja. “Atraitne. Kāds gan tur brīnums, ka viņas acis ir tik skumjas.”

      Grifs piepeši sajutās vainīgs par to, ka gribējis apskaut šo skaisto sievieti tieši tāpat, kā to izdarīja Bitsija, bet pēc tam viņš atgādināja pats sev, ka ne jau viņa vainas dēļ Šelbijas vīrs nomiris.

      – Ak, es jūtos tik slikti, ka vakar nevarēju aiziet uz tavām atgriešanās viesībām, bet mēs ar Henriju braucām līdz Memfisai uz viņa māsīcas meitas laulību ceremoniju. Un man tā māsīca pat nemaz nepatīk! Tik augstprātīga! Sadomājusies nezin ko tikai tāpēc, ka apprecējusies ar Memfisas juristu. Taču kāzas gan bija skaistas. Viesības tika rīkotas “Peabody Hotel”.

      – Mammu, ļauj taču Šelbijai kaut elpu atvilkt.

      – Ak vai! Piedod! Es tikai runāju un runāju. Bet es esmu tik priecīga par sastapšanos ar tevi! Grif, Šelbija un Emma Keita bija gluži vai nešķiramas jau kopš apmēram gada vecuma, un…

      Un piepeši viņa laikam atcerējās par Šelbijas atgriešanās iemeslu.

      – Ak, mīlulīt… Mīlulīt, man ir ļoti žēl. Tu esi tik jauna, un jau tāda traģēdija ģimenē… Kā tu tiec galā?

      – Ir jauki atkal būt mājās.

      – Jā, nekur nav tik labi kā mājās. Un manējās ir gluži vai izārdītas, tā ka nevaru tev pat pagatavot kaut ko garšīgu. Un tu esi ļoti tieva. Mīļā, tu taču esi tievāka nekā tās Ņujorkas modeles! Emma Keita, vai mums ir kokakola? Tev vienmēr garšoja kokakola, vai ne, Šelbij?

      – Jā, kundze, bet nevajag raizēties. Man patīk jūsu jaunie skapīši, Bitsijas kundze. Tie izskatās tik tīri un svaigi, turklāt jauki izceļas uz šīm zilgani pelēcīgajām sienām.

      Vai nu viņa bija atraitne vai ne, bet šajā brīdī Grifam gribējās viņu noskūpstīt. Visur.

      – Ak, Grifs jau arī teica tieši to pašu. Viņš sacīja, ka tie ir tīri un svaigi. Vai tu patiešām domā…

      – Mammu, mēs pat vēl neesam iepazīstinājušas Šelbiju ar Grifu. Šelbij, tas ir mana puiša Meta partneris Grifins Lots. Grif, tā ir Šelbija… Foksvērta, vai pareizi?

      – Jā. – Viņa pievērsa Grifam savas apbrīnojami skaistās acis, un viņa sirds bija gatava atkal uz brīdi aizmirst par pukstēšanu. – Priecājos iepazīties!

      – Sveika! Es esmu tava brāļa draugs.

      – Kura brāļa?

      – Laikam jau abu, tomēr galvenokārt Foresta. Un man jāsaka uzreiz, ka esmu patiešām iemīlējies tavā vecmāmiņā. Es daru visu, lai dabūtu viņu projām no Džeksona, un pēc tam mēs ar tavu vecmāmiņu varētu aizbēgt uz Taiti.

      Šīs daiļās lūpas izliecās smaidā, skumjajās acīs iemirdzējās gaisma. Lai arī pavisam nedaudz. – Ir grūti tevi vainot par to.

      – Grifs dzīvo vecajā Triplhornu mājā, – Emma Keita piebilda. – Viņš to atjauno.

      – Tad jau tu esi brīnumdaris.

      – Ja vien man pieejami darbarīki. Tev kādu reizi vajadzētu turp aizbraukt un paskatīties.

      Viņa Grifam uzsmaidīja, taču acīs šoreiz smaids neuzziedēja.

      – Tev ir vēl jāstrādā, bet man tagad jāiet. Man ir pieraksts savas vecmāmiņas salonā.

      – Šelbij, kad te viss būs pabeigts, apciemo mani atkal! Mēs kārtīgi parunāsimies. – Bitsija satraukti bēra vārdus. – Ceru, ka tu tagad te būsi bieža viešņa, kā tas jau reiz bija. Zini, tu esi tikpat kā mūsu ģimenes locekle.

      – Paldies Bitsijas kundze. Bija patīkami iepazīties, – viņa pievērsās Grifam un tad pagriezās uz iešanu.

      – Es tevi pavadīšu, – sacīja Emma Keita un atdeva mātei iepirkumu somas. – Te ir aukstās uzkodas un jau gatavi salāti. Daudz ēdiena, kas nav jāgatavo. Līdz brīdim, kamēr būs uzstādīta jaunā plīts, tev nav jāraizējas ne par cepšanu, ne vārīšanu. Es tūdaļ atgriezīšos.

      Pa ceļam līdz durvīm Emma Keita klusēja. – Pasveicini savu vecmāmiņu no manis, – viņa teica, tās atvērdama.

      – Noteikti pasveicināšu. – Šelbija izgāja ārā un pagriezās. Bitsijas siltā izturēšanās lika Emmas Keitas vēsumam sāpēt vēl vairāk. – Man ir vajadzīga tava piedošana.

      – Kāpēc?

      – Jo tu esi labākā draudzene, kāda man dzīvē bijusi.

      – Tas bija sen. Cilvēki mainās. – Sapurinājusi matus, Emma Keita sabāza rokas jakas kabatās. – Klau, Šelbij, tev bijis ļoti smagi, un es patiešām jūtu tev līdzi, taču…

      – Lūdzu, piedod. – Lepnums kūdīja doties projām, taču mīlestība neļāva to darīt. – Es neizturējos pareizi pret mūsu draudzību. Un es neizturējos pareizi pret tevi un to visu patiešām nožēloju. Vienmēr esmu nožēlojusi. Man vienkārši vajag, lai tu man piedotu. Lūdzu, atceries mūsu draudzību, kāda tā bija, pirms es to izpostīju. Un piedod man. Vismaz tik daudz, lai tu būtu gatava runāt ar mani, pastāstīt, kā tev klājies, kā tu tagad dzīvo. Man pietiks kaut vai ar to.

      Emmas