Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Viņa pamodās, jo izdzirdēja klusu līņāšanu, pēc tam ar smaidu sejā ieritinājās ērtāk. Lietus lāšu bungošana likās mierinoša. “Es jau drīz celšos,” viņa sacīja pati sev. “Pamodināšu Kaliju un saģērbšu viņu uz brokastīm. Pēc tam tikšu galā ar mantu izsaiņošanu un vēl citiem nepatīkamajiem darbiem. Vēl tikai piecas minūtes…”

      Kad viņa atkal pamodās, lietus vairs nelija, gaisā vēdīja vien mitruma pievilgusi migla, lāses pilēja no koku lapām un notekās vēl urdzēja sīkas straumītes. Šelbija saklausīja putnu dziesmas.

      Viņa pagriezās uz otra sāna un paraudzījās glītajā stikla pulkstenī, kas bija novietots uz naktsgaldiņa, un uzšāvās augšā gluži kā bulta no loka.

      Cauri vannas istabai viņa aizsteidzās pie Kalijas. Meitenītes gulta bija tukša.

      Kas gan viņa bija par māti, ja atļāvās šādi nogulēt līdz deviņiem un pat nezināja, kur ir viņas mazā meitiņa? Nelielas panikas pārņemta, kailām kājām viņa noskrēja lejup pa kāpnēm. Dzīvojamās istabas kamīnā dega uguns. Kalija sēdēja uz grīdas, un vecais suns Klensijs bija iekārtojies viņai līdzās.

      Mīkstie rotaļu zvēriņi bija izkārtoti rindā. Kalija aizrautīgi stumdīja un bikstīja sārtu zilonēnu, kurš nolikts uz virtuves dvieļa. Viņa galva bija atdalīta no ķermeņa.

      – Viņš ir ļoti slims vecmamm.

      – Jā, tas ir skaidri redzams, bērniņ. – Eida Meja sēdēja krēslā un smaidot malkoja kafiju. – Viņš izskatās pavisam bēdīgi. Par to nav nekādu šaubu. Viņam ir paveicies, ka tu esi tik laba ārste.

      – Viņam jau drīz kļūs labāk. Taču viņam jābūt drosmīgam, jo vajadzēs potes. – Kalija uzmanīgi apgrieza zilonēnu otrādi un izmantoja vienu no saviem zīmuļiem par šļirci. – Tagad mēs to nobučosim. Nobučosim sāpīgo vietu. Kad nobučo, sāp mazāk.

      – Skūpsti labāku padara itin visu. Labrīt, Šelbij!

      – Piedod, mammu! Es aizgulējos.

      – Rīts ir lietains, un pulkstenis tik tikko deviņi, – Eida Meja sacīja, bet Kalija traucās pie Šelbijas.

      – Mēs spēlējam slimnīcu, un visi mani zvēri ir saslimuši. Es palīdzēšu viņiem justies labāk. Nāc man palīgā, mammīt.

      – Tavai mammai jāpaēd brokastis.

      – Ak, viss ir labi. Es tikai…

      – Brokastis ir svarīgas, vai ne, Kalij?

      – Mh-h. Vecmamma iedeva man brokastis. Pēc tam, kad vectēvam vajadzēja iet uz slimnīcu, lai palīdzētu kādam saslimušajam. Es ēdu olu kulteni un grauzdiņu ar želeju.

      Šelbija pacēla Kaliju augšā, lai noskūpstītu. – Un tu esi tik skaisti apģērbusies! Cikos viņa pamodās?

      – Bija apmēram septiņi. Un tu nemaz nesāc. Kāpēc tu gribi aizliegt man pavadīt divas stundas kopā ar manu vienīgo mazmeitiņu? Mums taču bija jautri, vai ne, Kalija Roza?

      – Daudz, daudz un ļoti daudz jautrības! Es Klensijam iedevu suņu cepumu. Viņš sēdēja kā paklausīgs puika un iedeva man ķepu. Un vectēvs mani nonesa kukuragā pa trepēm, jo es uzvedos klusi un tevi nepamodināju. Un viņam vajadzēja iet uz slimnīcu palīdzēt slimajiem cilvēkiem. Un es palīdzu slimajiem zvēriem.

      – Tu varētu aiznest savus zvērus uz virtuvi, un es pagatavošu tavai mammai brokastis. Viņa izēdīs tukšu šķīvi – tāpat kā tu.

      – Man nevajag, lai tu justos, kā… Jā, mammu, – Šelbija noteica, saņēmusi brīdinājuma skatienu.

      – Tu vari dabūt kokakolu, jo tā arī neesi iemācījusies būt pietiekami civilizēta, lai dzertu kafiju. Kalij, tu visus tos slimos zvērus vari nolikt te un sākt viņus ārstēt. Mums būs olas ar šķiņķi un sieru. Tev vajadzīga kāda proteīna deva. Un man ir visa diena brīva. Līdz nedēļas vidum es darbā paņēmu brīvdienas. Man ir zināmas attiecības ar priekšniecību.

      – Kā vecmāmiņa tur iztiks bez tevis?

      – Ak, viņa jau nu zinās, kas darāms. Paņem kolu, apsēdies, bet es parūpēšos par pārējo. Viņai viss ir labi, Šelbij, – Eida Meja piebilda pusbalsī. – Viņa ir aizņemta un laimīga. Mēs ar tavu tēvu priecājāmies par viņas sabiedrību šorīt. Nu tā… man pat nav jāvaicā, kā gulēji. Tu jau tagad izskaties labāk.

      – Es nogulēju desmit stundas.

      – Jauni matrači. – Eida Meja sagrieza šķiņķi. – Un tad vēl lietus. Tā jau var nogulēt pat visu dienu. Tev nav bijis daudz kārtīga miega, vai ne?

      – Ne īpaši.

      – Un arī ēdusi neko daudz tu neesi.

      – Bija grūti uzturēt labu apetīti.

      – Neliela palutināšana varētu palīdzēt. – Eida Meja paraudzījās uz Kaliju. – Gribu pateikt, ka meitēnu tu esi krietni audzinājusi. Protams, runa ir arī par raksturu, bet viņa ir pieklājīga, taču ne stīvi kokaina šajā ziņā… Bērni, kas izturas tā, ir grūti paciešami. Un viņa ir laimīga.

      – Jau no rīta Kalija mostas, gaidīdama, ko nesīs jaunā diena.

      – Viņa vispirms gribēja redzēt tevi, bet man atlika vien aizvest viņu līdz tavas guļamistabas durvīm, parādīt, kur tu guli, un viņai ar to pietika. Tā ir laba zīme, Šelbij. Bērns, kurš ir pārmēru pieķēries mātei, ļoti daudz pasaka par pašu māti. Un es saprotu, ka nav bijis viegli pārāk nepieķerties šajos mēnešos, kad bijāt tikai jūs abas.

      – Ziemeļos es kaimiņos ne reizi pat nepamanīju kādu bērnu viņas vecumā. Lai gan jāteic, ka bija nejēdzīgi auksts un sniga teju katras piecas minūtes. Tomēr es grasījos sameklēt labu pirmskolu, lai viņa varētu pierast pie sabiedrības, bet… Es vienkārši to neizdarīju… pēc tam, kad… Nu, tu jau zini. Uz kādu laiku bijāt atbraukuši jūs ar tēti un arī vecmāmiņa. Tas bija labi. Mums abām tas ļoti palīdzēja.

      – Ceru, ka tā. Mēs visi raizējāmies, ka pārāk ātri esam atstājuši jūs abas vien. – Eida Meja uzlēja sakultās olas uz pannas pāri šķiņķa gabaliņiem un pievienoja sieru. – Pat nezinu, vai es būtu varējusi tik vienkārši aizbraukt, ja tu nepateiktu, ka atgriezīsies mājās, cik drīz vien varēsi.

      – Man nav ne jausmas, kā es būtu to visu izturējusi, ja neapzinātos, ka jau pavisam drīz pārbraukšu mājās. Mammu, tur ir tik daudz olu, ka pietiktu arī diviem cilvēkiem.

      – Tu ēdīsi, cik gribēsi, un vēl mazliet. – Pāri plecam viņa caur piemiegtiem plakstiņiem uzmeta skatienu Šelbijai. – Kļūdās tie, kas apgalvo, ka cilvēks nevar būt pārmēru tievs. Tu tāda esi. Kalij, mēs tavu mammīti padarīsim apaļāku un viņas vaigos uzplaucēsim rozes.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka viņai tas ir vajadzīgs. – Eida Meja uzlika olas uz šķīvja, pievienoja arī grauzdiņu un pār leti pabīdīja šķīvi Šelbijai. – Un vēl mazliet.

      – Jā, kundze.

      – Tā. – Eida Meja sāka uzkopt jau tā spodro virtuvi. – Mammas salonā pulksten divos tev sarunāta karsto akmeņu masāža.

      – Patiešām?

      – Noderētu arī sejas masāža, bet to izdarīšu es pati. Nedēļas otrajā pusē. Sievietes, paķērušas līdzi mazus bērnus, šurp brauc pat no Filadelfijas, lai izbaudītu labu masāžu. Un mums ar Kaliju ir plāni šai pēcpusdienai.

      – Jums ir plāni?

      – Es vedīšu viņu pie Sūzenas. Vai atceries manu labo draudzeni Sūzenu Lī? Vakar viņa nevarēja ierasties, jo viņas māsas meitai Skārletai bija pirmskāzu apdāvināšanas ballīte.