Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

viņš apsver atbildi. – Sākumam ar to varētu pietikt.

      – Bet es to nevaru. Es nevaru to pateikt, jo… – Viņa norādīja uz Kalijas fotogrāfiju. – Tas liktu domāt, ka mana meitiņa ir kļūda, taču viņa nav nekāda kļūda. Viņa ir dāvana un prieks, labākais, kas ar mani jebkad atgadījies.

      – Tu aizbēgi ar īstu riebekli, Šelbij.

      Viņas augumā saspringa katrs muskulis. – Tobrīd es nedomāju, ka viņš ir riebeklis. Pretējā gadījumā es nebūtu bēgusi, lai dzīvotu kopā ar viņu. Kāpēc tu esi tik ļoti paštaisns, šerifa vietniek Pomeroj?

      – Tas nav paštaisnums, tā ir vienkārši taisnība. Mani kaitina tas, ka mana māsa aizbēg ar nelieti un man vairs gandrīz nav iespējas satikt ne savu māsu, ne māsas meitu, kas izskatās tik ļoti līdzīga viņai bērnībā.

      – Es atbraucu, kad varēju. Kad vien varēju, es atvedu arī Kaliju. Kā vien pratu, darīju pašu labāko. Tu gribi, lai es pateiktu, ka Ričards bija riebeklis? Šajā ziņā es tev varēšu izpatikt, jo izrādījās, ka viņš patiešām tāds bija. Manas spriešanas spējas bija nekam nederīgas, jo es apprecējos ar riebekli. Vai tā tev patīk labāk?

      – Zināmā mērā. – Forests joprojām raudzījās māsas acīs.

      – Vai viņš tevi sita?

      – Nē. Mans Dievs, nē! – Gluži satriekta, Šelbija pacēla rokas – Viņš man ne reizi nenodarīja neko tādu. Es zvēru.

      – Tu neatbrauci ne uz bērēm, ne kristībām, ne kāzām. Ak, jā… uz Kleja kāzām ieradies gan. Bet arī visai nosacīti. Kā viņam izdevās tevi turēt projām no mums?

      – Forest, tas viss ir sarežģīti. – Tad padari to vienkāršāku.

      – Viņš pateica “nē”. – Šelbijā uzvirmoja dusmas. – Vai tas skan pietiekami vienkārši?

      Brālis sapurināja plecus, pacēla tos augšup un ļāva tiem atkal noslīgt. – Ne jau vienmēr tu tik viegli pieņēmi noraidošu atbildi.

      – Ja tev šķiet, ka tas bija viegli, tu maldies.

      – Man ir jāzina, kālab tu izskatījies tik pārgurusi, tik vāja un samocīta uz tām apmēram desmit minūtēm, ko pavadīji šeit Ziemassvētkos.

      – Varbūt biju sākusi saprast, ka esmu apprecējusies ar riebekli. Turklāt tādu, kuram es pat īpaši nepatiku. – Dusmas triecās pret vainas apziņu, bet vainas apziņa aizgainīja nogurumu. – Varbūt jau pirms tam, kad kļuvu par atraitni un mana meita bija zaudējusi tēvu, es aptvēru, ka nemīlēju savu vīru, pat ne drusciņ. Un man viņš nemaz nepatika.

      Viņa centās aizturēt asaras, kaklā spiedās smags kamols, un žogs, ko viņa tik rūpīgi bija cēlusi, grasījās neizturēt.

      – Bet mājās taču tu neatgriezies?

      – Nē, es neatgriezos mājās. Varbūt es apprecējos ar riebekli, jo arī pati nebiju labāka? Varbūt es nespēju izdomāt, kā dabūt gan sevi, gan Kaliju ārā no tās netīrās ķēpas, kuru biju radījusi? Vai pagaidām tev ar to pietiks? Ja man tagad vajadzēs runāt vēl par visu pārējo, tad es laikam salūzīšu sīkos gabaliņos.

      Forests piegāja pie māsas un apsēdās līdzās. – Varbūt es aizkaitinājumu aizstāšu ar tādu nelielu sapīkumu.

      Asaras vairs nebija apturamas, Šelbija pret tām izrādījās bezspēcīga. – Neliels sapīkums jau ir progress. – Viņa pagriezās un piespieda seju Foresta plecam. – Man tevis ļoti pietrūka. Gluži kā rokas vai kājas, vai puses no sirds.

      – Es zinu. – Viņš apskāva māsas plecus. – Man tevis pietrūka tikpat stipri. Tieši tāpēc jau bija vajadzīgi gandrīz pieci gadi, lai nonāktu līdz neliela sapīkuma stadijai. Man ir jautājumi.

      – Tev vienmēr ir jautājumi.

      – Nu, kaut vai jautājums par to, kālab tu brauci no Filadelfijas minivenā, kas ir vecāks par Kaliju, un līdzi tev ir tikai pāris ceļasomu, dažas mantu kastes un kaut kas tāds, kas izskatās pēc plakanā ekrāna televizora.

      – Tas domāts tētim.

      – Oho. Iespaidīgi. Man ir vēl daudzi jautājumi, bet tos es uzdošu citu reizi. Es esmu izsalcis un gribu alu, kādas pāris pudeles. Ja es tevi jau drīz nenovedīšu lejā, mamma nāks tevi meklēt. Viņa man sados tā, ka tev būs žēl skatīties.

      – Man ir nepieciešams laiks atgūties, kamēr nav sākušās jautājumu straumes. Man kaut mirkli ir vajadzīga atelpa.

      – Šī ir īsti piemērota vieta. Tagad nāc, iesim lejā.

      – Labi. – Viņa piecēlās kopā ar Forestu. – Es būšu mazliet sapīkusi pret tevi par to, ka tu esi mazliet sapīcis pret mani.

      – Tas būs tikai godīgi.

      – Jūs ar Kleju varētu parūpēties par to televizoru un tad sarunāt, kur īsti tas jānovieto.

      – Tas jānovieto manā dzīvoklī, bet es jau vienmēr varu atnākt šurp to paskatīties un apēst visu tēta ēdienu.

      – Jā, arī tas ir tikai godīgi, – Šelbija secināja.

      – Mans darbs ir panākt godīgumu. – Viņš joprojām bija apskāvis māsas plecus. – Vai zini, ka Emma Keita ir atgriezusies?

      – Ko? Patiešām viņa ir atpakaļ? Es domāju, ka viņa ir Baltimorā.

      – Vēl pirms sešiem mēnešiem bija. Nu jau laikam pat pirms septiņiem. Pagājušajā gadā viņas tēvs cieta negadījumā. Viņš nokrita no Klaida Berova mājas jumta un pamatīgi savainojās.

      – Zinu. Man likās, ka viņam klājas labi.

      – Nu… viņa atbrauca, lai rūpētos par tēvu. Tu taču zini, kāda ir viņas mamma.

      – Bezpalīdzīga kā bezkājains putnēns.

      – Tieši tā. Emma Keita palika pāris mēnešu. Tēvs bija te mājās, te atkal slimnīcā uz fizioterapijas kursu. Un viņa, kā jau medmāsa, varēja palīdzēt vairāk nekā daudzi citi. Pa laikam atbrauca arī viņas draugs. Jauks puisis. Īsāk sakot, laiks ritēja, nācās atteikties no darba Baltimoras slimnīcā. Viņa kopā ar savu puisi pārcēlās uz šejieni, jo bija saņēmusi piedāvājumu strādāt Ridžas slimnīcā.

      – Pie mūsu tēta.

      – Jā. Un viņš apgalvo, ka viņa esot sasodīti laba medmāsa. Mets… tā sauc viņas puisi… viņš tātad arī pārcēlās uz šejieni kopā ar Emmu Keitu. Viņš kopā ar partneri te uzsāka savu biznesu. Arī Grifs ir no Baltimoras. Viņi ir tie “puiši, kas palīdzēs”.

      – Pie Emmas Keitas mājas es redzēju kravas auto ar šādu uzrakstu.

      – Mets un Grifs taisa jaunu virtuvi Bitsijas kundzei. Esmu dzirdējis, ka viņa ik piecas minūtes maina domas par to, kā visam jāizskatās, tāpēc tas aizņems diezgan ilgu laiku. Emmai Keitai un Metam ir dzīvoklis pretī manējam. Grifs ir iekārtojies vecajā Triplhornu mājā pie Piecu oposumu ceļa.

      – Tā vieta bruka un juka jau tad, kad mums bija desmit gadu, – Šelbija atcerējās.

      Un viņai tur bija ļoti paticis.

      – Viņš pamazām to atjauno. Izskatās jau, ka šis darbs paņems visu viņa atlikušo dzīvi, bet viņš labi virzās uz priekšu.

      – Forest, tu esi īsta jaunumu krātuve.

      – Tev tā liekas tikai tāpēc, ka tevis te nebija un tu pati nedzirdēji par to. Tev vajadzētu apciemot Emmu Keitu.

      – Es būtu gribējusi, lai viņa šodien ir šeit.

      – Viņa strādā un joprojām atrodas aizkaitinājuma stadijā. Tev nāksies