Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

ieiesim iekšā. Padzersiet tēju. Pārvadātāju auto arī pabija te apmēram pirms divām stundām.

      – Jau?

      – Viss tika aiznests uz Kalijas istabu. Mēs visu esam iekārtojuši jauki un skaisti. Tava istaba ir tieši blakus tavas mammas istabai, – Eida Meja sacīja, kad viņas iegāja mājā. – Es esmu tev ierādījusi kādreizējo Kleja istabu, Šelbij. Tā ir lielāka par to, kurā tu agrāk dzīvoji. Istaba ir svaigi krāsota, un ir arī jauns matracis. Vecais bija gauži nolietojies. Kalijai būs istaba, kurā kādreiz dzīvoja Forests. Tu jau zini, jums abām būs kopīga vannas istaba. Noliku tur vairākus jaunus dvieļus. Paņēmu no tavas vecmāmiņas spa centra, tātad tie ir patiešām jauki.

      Šelbija būtu varējusi sacīt, ka nemaz nevajadzēja tik ļoti pūlēties, taču… Ja Eida Meja nevarēja par kādu rūpēties, viņa gluži vienkārši nespēja elpot.

      – Džillija izcepa kūku, un tā ir brīnišķīga. Viņai jau pavisam drīz jādzemdē, taču kūkas viņa cep meistarīgi.

      Pretī nāca Šelbijas brālis Klejs. Viņš bija liela auguma, tāpat kā vecāki, un mantojis tēva melnīgsnējo ādu, tumšos matus un acis. Viņš smaidot pacēla Šelbiju gaisā un apgrieza apkārt.

      – Sen jau bija laiks, – viņš iečukstēja māsai ausī.

      – Tik ātri, cik varēju.

      – Dod viņu man, – Klejs sacīja mammai un satvēra Kaliju. – Sveika, Saulstariņ! Vai atceries mani?

      – Tēvocis Klejs.

      – Meitenes allaž atceras glītos puišus. Iesim, pameklēsim piedzīvojumus!

      Eida Meja apvija roku Šelbijas viduklim un sacīja: – Tev nepieciešams auksts dzēriens un krēsls.

      – Jūtos tik saspringusi, it kā būtu sēdējusi jau dienām ilgi, bet aukstu dzērienu gan es gribētu.

      Ģimene bija izklīdusi ap māju, un tālab ik pa laikam atkal bija gan apskāvieni, gan mīļi vārdi sveicienam. Un ārkārtīgi daudz tā visa bija virtuvē. Džillija, kas patiešām bija ļoti apaļa, turēja rokās puisēnu, tikai gadu jaunāku par Kaliju.

      – Es paņemšu viņu. – Klejs otrā rokā pacēla savu dēlu Džeksonu. – Tagad man ir komplekts. – Un viņš izbrāzās ārā pa durvīm, izgrūzdams tādu kaujas saucienu, ka abi mazie spiedza vien.

      – Viņš ir dzimis, lai būtu īsts tētis, – Eida Meja piebilda, maigi papliķējusi pa Džillijas apaļo grūtnieces vēderu. – Tagad tu vari atvilkt elpu.

      – Es jūtos labi. Un tagad pat vēl labāk. – Viņa apskāva Šelbiju. – Ir tik jauki tevi atkal satikt! Ārā ir krūkas ar tēju un ļoti daudz alus. Un vēl arī četras pudeles šampanieša. Tava mamma paziņoja, ka tās domātas tikai sievietēm, jo neviens no klātesošajiem vīriešiem nespējot to novērtēt.

      – Vispār jau izklausās gluži pareizi. Bet es sākšu ar tēju. – Šelbija pat īsti nebija atguvusies, taču nolēma, ka laika tam būs pietiekami arī vēlāk. – Džillij, tu izskaties vienkārši brīnišķīgi.

      Klejs bija tumšmatis, turpretī Džillijas zirgastē sasietie mati bija saules gaismas krāsā. Viņas seja grūtniecības ietekmē šķita kļuvusi apaļāka. Rudzupuķu zilās acis mirdzēja.

      – Patiešām brīnišķīgi. Vai viss norit labi?

      – Viss ir lieliski. Vēl piecas nedēļas un divas dienas.

      Šelbija izgāja ārā uz plašā sētas puses lieveņa un pārlūkoja pagalmu. Turpat zaļoja dārzeņu dobes, kur no zemes jau spraucās pirmie asni. Apkārt skraidīja bērni, no grila kūpēja dūmi, rindās kā īsteni karevji stāvēja piknika galdi, un pie krēsliem bija piesieti baloniņi.

      Tēvs stāvēja pie grila – īsts ģenerālis –, apsējis vienu no saviem smieklīgajiem priekšautiem. Uz šā bija rakstīts: “Nobučojiet manu pēc…”

      Jau pēc dažām sekundēm Šelbija atradās viņa stipro roku varā. “Es nedrīkstu salūzt,” viņa sacīja pati sev. Negribējās sabojāt mirkļa burvību. – Sveiks, tēt!

      – Sveika, Šelbij!

      Viņš pielieca savu sešas pēdas un divas collas garo augumu, lai noskūpstītu meitu uz galvvidus. Pievilcīgs un labā fiziskā formā. Cilvēks, kurš skrēja maratonu sev pašam par prieku. Pēc amata – lauku ārsts. Tēvs cieši piekļāva Šelbiju.

      – Tu esi pārāk vāja.

      – Mamma sacīja, ka viņa to vērsīs par labu.

      – Tad jau tā arī būs. – Viņš mazliet atvirzīja Šelbiju nostāk. – Ārsts iesaka ēdienu, dzērienu, daudz miega un lutināšanas. Tas maksās divdesmit dolāru.

      – Pierakstiet to manam rēķinam.

      – Tā jau saka visi. Ej, paņem kādu dzērienu! Man jāpabeidz cept ribiņas.

      Šelbija pakāpās atpakaļ, un viņu kāds apskāva no aizmugures. Viņa sajuta maigus vaigubārdas dzēlienus un spēji pagriezās. – Vectēv! – Viņa apskāva sirmo vīru.

      – Es vēl tikai vakar sacīju: “Klau, Vī, te kaut kā pietrūkst, tikai īsti nesaprotu, kā.” Tagad es zinu. Pietrūka tevis.

      Šelbija pastiepa plaukstu, pabužināja vectēva akmens pelēko vaigubārdu un ieskatījās viņa jautrībā dzirkstošajās zilajās acīs. – Man prieks, ka esmu te. – Viņa piekļāva galvu vectēva platajām krūtīm. – Te jau izskatās kā īstā karnevālā. Tik daudz prieka un krāsu!

      – Ir laiks arī tev pievienoties šim karnevālam. Vai esi nolēmusi palikt?

      – Džek, – Kleitons nočukstēja.

      – Man tika pavēlēts neuzdot jautājumus. – Prieka pilnās acis vienā mirklī spēja kļūt dusmīgas, un tieši tādas tās tagad kļuva. – Bet lai esmu nolādēts, ja pats savai mazmeitai nepavaicāšu, vai viņa šoreiz ir atbraukusi uz palikšanu!

      – Viss ir kārtībā. Un jā, es esmu atbraukusi uz palikšanu. – Labi. Un tagad Vī man velta drūmu skatienu, jo es aizkavēju tevi. Paveries turp! – viņš noteica un pagrieza Šelbiju norādītajā virzienā.

      Tur jau viņa bija – Viola Maknī Danahjū. Koši zilā kleitā. Viņas rudie mati nepaklausīgi sprogojās, uz deguna bija uzliktas lielas, kinozvaigznes cienīgas saulesbrilles, un viņas zilās acis cieši raudzījās tām pāri.

      – Vecmāmiņ!

      Viola izpleta rokas.

      – Jau sen bija laiks. Bet… kas lēni nāk, tas labi nāk.

      – Vecmāmiņ, tu esi tik skaista!

      – Un tev ir paveicies, jo tu izskaties ļoti līdzīga man! Vai vismaz tādai man, kāda es biju pirms apmēram četrdesmit gadiem. Tās ir Maknī asinis un pareiza ādas kopšana. Un tavs mazais eņģelītis arī ir mantojis tādu pašu ārieni.

      Šelbija pagrieza galvu un redzēja Kaliju, kas rotaļājās ar saviem brālēniem, māsīcām un pāris jauniem suņiem. – Mans acuraugs.

      – Es zinu.

      – Man vajadzēja…

      – Ir gluži lieki teikt, ko vajadzēja. Mēs iesim mazliet pastaigāties, – viņa paziņoja, kad Šelbijas acīs sakāpa asaras. – Paraudzīsim, kāda ir tava tēta dārzeņu dobe. Labākie tomāti Randevūridžā. Un tagad visas raizes atstāj pagātnē. Vienkārši aizmirsti par tām.

      – Visa ir pārāk daudz, vecmāmiņ. Vairāk, nekā es tagad spēju izstāstīt.

      – Raizes nepalīdz atrisināt problēmas. Raizes tikai iezīmē jaunas grumbu līnijas sievietes sejā. Tagad tu neesi viena, Šelbij.

      – Es…