Sâkums. Дэн Браун

īsti nezinu, ko sacīt, – Lengdons atbildēja. – Tas izklausās pārsteidzoši.

      Edmonds ierunājās klusāk, un viņa balss ieskanējās neraksturīgi saspringti:

      – Pirms es nāku klajā ar šo informāciju, Robert, man ir vajadzīgs tavs padoms. – Viņš uz brīdi apklusa. – Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība.

      Devītā nodaļa

      Starp abiem spirālē stāvošajiem vīriem bija iestājies klusums. "Man ir vajadzīgs tavs padoms… Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība."

      Edmonda vārdi palika smagi karājamies gaisā, un Lengdons drauga acīs pamanīja nemieru.

      – Kas noticis? Vai ar tevi viss ir kārtībā?

      Gaismas virs galvas atkal pamazām apdzisa un iedegās no jauna, taču Edmonds izlikās tās neredzam.

      – Šis man ir bijis ievērojams gads, – viņš čukstus iesāka. – Es esmu viens pats noņēmies ar nozīmīgu projektu, kas ir novedis pie vēl nepieredzēta atklājuma.

      – Izklausās brīnišķīgi.

      Kiršs pamāja.

      – Tā patiešām arī ir, un man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik satraukts es jūtos, ka šovakar varu to atklāt visai pasaulei. Tas radīs nozīmīgu pavērsienu paradigmās. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka mans atklājums izraisīs Kopernika revolūcijas mēroga sekas.

      Mirkli Lengdonam šķita, ka pasākuma rīkotājs joko, taču Edmonda sejas izteiksme joprojām bija nāvīgi nopietna.

      "Koperniks? Pazemība nekad nav bijusi Edmunda stiprā puse, taču šāds apgalvojums jau izklausās gandrīz absurds." Nikolajs Koperniks bija radījis heliocentrisko modeli – uzskatu, ka planētas griežas ap sauli, – kas piecpadsmitajā gadsimtā bija izraisījis revolūciju zinātnē, pilnīgi izdzēšot baznīcas seno mācību par to, ka cilvēce atrodas Dieva radīta visuma centrā. Baznīca viņa atklājumu bija nosodījusi trīs gadsimtus, taču to vairs nevarēja padarīt par neesošu, un kopš tā laika pasaule bija pārvērtusies.

      – Redzu, ka tu izskaties skeptisks, – Edmonds sacīja. – Vai būtu bijis labāk, ja es pieminētu Darvinu?

      Lengdons pasmaidīja.

      – Problēma būtu tā pati.

      – Labi, tad ļauj man tev pajautāt… Kuri ir tie divi būtiskākie jautājumi, ko cilvēce sev ir uzdevusi visas mūsu vēstures laikā?

      Lengdons apdomājās.

      – Nu, tiem vajadzētu skanēt šādi: "Kā tas viss sākās? No kurienes mēs nākam?"

      – Precīzi. Un otrais jautājums tikai papildina pirmo. Nevis "no kurienes mēs nākam", bet…

      – Uz kurieni mēs ejam?

      – Jā! Šie divi noslēpumi atrodas cilvēces dzīves centrā. No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs ejam? Cilvēces radīšana un cilvēces liktenis. Atbildes uz tiem ir pasaules mēroga noslēpums. – Edmonda skatiens kļuva asāks, un viņš gaidpilni uzlūkoja Lengdonu. – Robert, mans atklājums… tā ir ļoti skaidra atbilde uz abiem šiem jautājumiem.

      Lengdons pūlējās aptvert Edmonda vārdus un to reibinošās sekas.

      – Es… īsti nezinu, ko sacīt.

      – Nesaki neko. Es ceru, ka pēc šī vakara prezentācijas mums izdosies atlicināt kādu brīdi, lai to visu pārspriestu sīkāk, taču patlaban mums jāparunā par visa šī pasākuma drūmāko pusi, par iespējamo kaitējumu, ko šis atklājums varētu radīt.

      – Tu domā, ka tam būs negatīva ietekme?

      – Neapšaubāmi. Sniedzot atbildes uz šiem jautājumiem, es esmu nonācis tiešā konfliktā ar garīgajām mācībām, kas ir iedibinātas pirms daudziem gadsimtiem. Cilvēces radīšanas un cilvēces likteņa jautājumi tradicionāli atrodas reliģijas pārziņā. Es esmu iejaucies tur, kur neesmu gaidīts, un mans paziņojums pasaules reliģijām nepatiks.

      – Interesanti, – Lengdons noteica. – Un tāpēc tu pirms gada Bostonā pie pusdienu galda divas stundas izprašņāji mani par reliģiju?

      – Jā. Iespējams, tu vēl atceries to, ko es tev apsolīju… ka zinātniskie atklājumi mūsu dzīves laikā gandrīz pilnīgi iznīcinās reliģijas mītus.

      Lengdons pamāja. "To nebija viegli aizmirst." Katrs Kirša pārdrošā paziņojuma vārds bija kā iededzināts Lengdona eidētiskajā atmiņā.

      – Atceros gan. Un es tev iebildu, ka reliģija jau daudzus gadu tūkstošus ir pārdzīvojusi zinātnes progresu un tai sabiedrībā ir bijusi svarīga vieta. Kaut arī reliģija varētu piedzīvot pārmaiņas, tā nemūžam neiznīks.

      – Tieši tā. Un vēl es tev sacīju, ka esmu atklājis savas dzīves mērķi, proti, likt lietā zinātnes patiesību, lai izskaustu reliģijas mītu.

      – Jā. Tas ir spēcīgi teikts.

      – Un tu strīdējies man pretī, Robert. Tu iebildi, ka ikreiz, kad es sastapšos ar kādu "zinātnisku patiesību", kas ir pretrunā ar reliģijas doktrīnām vai arī tās iedragā, man to vajadzētu apspriest ar kādu reliģijas pētnieku. Tu cerēji, ka es varētu apjēgt zinātnes un reliģijas spēju it bieži vēstīt vienu un to pašu divās atšķirīgās valodās.

      – Tā gan. Zinātnieki un reliģijas pārstāvji bieži vien liek lietā atšķirīgu vārdu krājumu, lai aprakstītu precīzi tos pašus visuma noslēpumus, un pretrunas bieži vien slēpjas semantikā, nevis pašā būtībā.

      – Zini, es uzklausīju tavu padomu, – Kiršs sacīja, – un apspriedos ar garīgajiem līderiem par savu jaunāko atklājumu.

      – Ak tā?

      – Vai tu zini, kas ir Pasaules reliģiju parlaments?

      – Protams. – Lengdons ļoti atzinīgi vērtēja šīs grupas pūles veicināt starpkonfesionālas diskusijas.

      – Gluži nejauši, – Kiršs turpināja, – šis parlaments šogad rīkoja tikšanos Barselonā, aptuveni stundas braucienā no manām mājām, Montserrata abatijā.

      "Iespaidīga vieta," nodomāja Lengdons, kurš pirms daudziem gadiem arī bija apmeklējis šo kalna galā uzcelto svētnīcu.

      – Kad uzzināju, ka tam jānotiek tai pašā nedēļā, kad biju iecerējis nākt klajā ar šo svarīgo zinātnisko atklājumu, es…

      – Tu iedomājies, ka tā varētu būt Dieva zīme?

      Kiršs iesmējās.

      – Apmēram tā. Un tāpēc es ar viņiem sazinājos.

      Tas izklausījās iespaidīgi.

      – Tu uzrunāji visu parlamentu?

      – Nē! Tas būtu pārāk bīstami. Es nevēlējos, lai šī informācija nonāk atklātībā, kamēr pats neesmu to paziņojis, tāpēc ieplānoju tikšanos tikai ar trijiem no viņiem, pa vienam pārstāvim no kristietības, islāma un jūdaisma. Mēs visi četri satikāmies bibliotēkā.

      – Esmu pārsteigts, ka viņi tev ļāva tur ieiet, – Lengdons izbrīnīts sacīja. – Dzirdēts, ka tā ir svēta vieta.

      – Es viņiem pateicu, ka man ir vajadzīga droša tikšanās vieta. Bez telefoniem, bez kamerām, bez traucēkļiem. Viņi aizveda mani uz to bibliotēku. Kamēr vēl nebiju sācis kaut ko stāstīt, es palūdzu, lai viņi apzvēr, ka klusēs. Viņi bija ar mieru. Pagaidām šie cilvēki ir vienīgie pasaulē, kuri kaut ko zina par manu atklājumu.

      – Aizraujoši. Un kā viņi reaģēja, kad tu viņiem visu pastāstīji?

      Kiršs