Sâkums. Дэн Браун

neskaidri saskatāmus stāvus, kas līdzinājās dinozauriem, kuri naktī izgājuši paganīties.

      – Augstā debess, uz ko es īsti skatos? – Lengdons noprasīja.

      – Tā ir "Laika matērija". – Lengdona radioaustiņās atbalsojās Vinstona priecīgā balss. – Muzeja vissmagākais mākslas darbs. Tas sver vairāk nekā divus miljonus mārciņu.

      Lengdons vēl aizvien pūlējās atjēgties.

      – Un kāpēc es šeit esmu viens pats?

      – Kā jau teicu, Kirša kungs lūdza, lai es jums parādu šos apbrīnojamos objektus.

      Pārpludinot milzīgo telpu ar maigu mirdzumu, gaismas iedegās visā spožumā, un Lengdons spēja vienīgi mulsi noskatīties uz ainu, kas bija pavērusies viņam priekšā.

      "Es esmu nonācis paralēlā visumā."

      Septītā nodaļa

      Admirālis Luiss Avila nostājās pie muzeja drošības pārbaudes punkta un uzmeta skatienu savam pulkstenim, lai pārliecinātos, ka ir ieradies noteiktajā laikā.

      "Ideāli."

      Viņš uzrādīja savu personu apliecinošo dokumentu darbiniekiem, kuri bija atbildīgi par viesu sarakstu. Viņa vārds tajā nebija atrodams, un Avilas sirds uz acumirkli iepukstējās straujāk. Beidzot tas tomēr tika atrasts pašā apakšā – pierakstīts pēdējā brīdī –, un Avilam tika atļauts ieiet.

      "Tieši tā, kā Reģents man apsolīja." Avilam nebija ne jausmas, kā šis varoņdarbs tika īstenots. Klīda baumas, ka šī vakara viesu saraksts esot dzelžaini negrozāms.

      Viņš turpināja ceļu pie metāla detektora, kur izvilka savu mobilo telefonu un nolika uz paplātes, tad ārkārtīgi rūpīgi izņēma no žaketes kabatas neparasti smagu rožukroni un noguldīja to uz telefona.

      "Saudzīgi," viņš sev piekodināja, "ļoti saudzīgi."

      Apsargs ar mājienu lika viņam iziet cauri metāla detektoram un aiznesa paplāti ar viņa personīgajām lietām uz otru pusi.

      – Que rosario tan bonito, – apsargs noteica, apbrīnodams metāla rožukroni, kas sastāvēja no izturīgas ķēdītes ar krellēm un plata, noapaļota krusta.

      – Gracias, – Avila atbildēja. "Es to izveidoju pats."

      Cauri detektoram Avila izgāja bez jebkādiem starpgadījumiem. Ticis pretējā pusē, viņš paņēma telefonu un rožukroni, saudzīgi ielika tos atpakaļ kabatā un devās uz otro reģistrācijas vietu, kur viņam tika izsniegtas neparastas radioaustiņas.

      "Man nav vajadzīgs nekāds audiogids," viņš nodomāja. "Man ir jāpadara darbs."

      Šķērsojot ātriju, viņš neuzkrītoši izmeta radioaustiņas atkritumu urnā.

      Sirdij skaļi pukstot, viņš vērīgi nopētīja ēku, meklēdams kādu nomaļāku vietu, lai varētu sazināties ar Reģentu un paziņot, ka viņš ir veiksmīgi ticis iekšā.

      "Par Dievu, valsti un karali," viņš nodomāja. "Tomēr visvairāk par Dievu."

      Tajā brīdī mēness apspīdētā tuksneša vistālākajā nostūrī ārpus Dubaijas visu mīļotais septiņdesmit astoņus gadus vecais allama Saīds al-Fadls ar mokām rāpoja pa dziļajām smiltīm. Viņš vairs nespēja paiet.

      Saulē apdegušo ādu klāja čulgas, viņa rīkle bija tik izkaltusi, ka viņš gandrīz nespēja paelpot. Kādā mirklī šķita, ka viņš tālumā bija sadzirdējis tuksneša bagiju īdēšanu, taču tie droši vien bija tikai vēja auri. Al-Fadls jau sen vairs neticēja, ka Dievs varētu viņu izglābt. Plēsīgie putni vairs nemeta lokus virs viņa galvas; nu tie pastaigājās viņam līdzās.

      Lielā auguma spānis, kurš iepriekšējā vakarā bija nolaupījis al-Fadla automašīnu, iestūrēja to dziļi milzīgajā tuksnesī, nebilzdams gandrīz ne vārda. Pēc stundu ilga brauciena spānis bija apturējis automašīnu, pavēlējis al-Fadlam izkāpt un pametis viņu tumsā bez pārtikas un ūdens.

      Nelietis nebija atklājis, kas viņš tāds ir, un nebija arī paskaidrojis, kāpēc tā rīkojas. Vienīgā al-Fadla pamanītā iespējamā norāde bija dīvaina zīme uz vīrieša labās plaukstas – kāds nepazīstams simbols.

      Stundām ilgi al-Fadls bija vilcies pa smiltīm un veltīgi saucis palīgā. Nu allama, kura organisms bija bīstami atūdeņojies, sabruka smacējošajās smiltīs, juzdams, ka viņa sirds tūlīt pārstās pukstēt. Viņš vēlreiz uzdeva sev to pašu jautājumu, kas viņam nebija devis mieru jau vairākas stundas.

      "Kurš gan varētu vēlēties manu nāvi?"

      Biedējošā kārtā viņš spēja iedomāties tikai vienu vienīgu loģisku atbildi.

      Astotā nodaļa

      Roberta Lengdona acis slīdēja no viena milzīgā apveida pie nākamā. Katrs bija veidots no augstas matēta tērauda plāksnes, kas eleganti saritināta un bīstami nostādīta uz malas, veidojot gandrīz piecpadsmit pēdas augstas, nekur nenostiprinātas sienas, savērptas dažādās plūstošās formās. Tur bija izliekta lente, nenoslēgts aplis un vaļīga atspere.

      – "Laika matērija", – Vinstons atkārtoja. – Un mākslinieka vārds ir Ričards Serra. Viņš izmanto nekur nepiesaistītas sienas no smaga materiāla, radot nestabilitātes ilūziju, taču patiesībā konstrukcija ir ļoti stabila. Iztēlojieties dolāra naudaszīmi, kas aptīta ap zīmuli. Tiklīdz zīmulis būs izvilkts ārā, saritinātā naudaszīme pavisam mierīgi var stāvēt uz malas, pati savas ģeometriskās formas atbalstīta.

      Lengdons uz brīdi apstājās, lai nopētītu milzīgo apli sev līdzās. Oksidētais metāls bija ieguvis dedzināta vara toni un izskatījās neapstrādāts un dzīvs. Tas gan izstaroja milzīgu spēku, gan radīja trausla līdzsvara sajūtu.

      – Profesor, vai ievērojāt, ka pirmais apveids nav pilnīgi slēgts?

      Apgājis apkārt aplim, Lengdons ieraudzīja, ka sienas malas nav pilnīgi kopā, it kā bērns būtu mēģinājis uzvilkt apli, taču nebūtu spējis to precīzi pabeigt.

      – Šī nenoslēgtā savienojuma vieta ir eja, kas mudina apmeklētāju ieiet aplī, lai tuvāk aplūkotu tā negatīvo telpu.

      "Tikai ne tad, ja apmeklētājs cieš no klaustrofobijas," Lengdons nodomāja, steigšus pielikdams soli.

      – Sev priekšā, – Vinstons turpināja, – jūs ieraudzīsiet trīs līdzīgas līkumotas tērauda lentes, kas ir novietotas nosacīti paralēli cita citai, pietiekami tuvu, lai izveidotu divus vairāk nekā simt pēdas garus, izliektus tuneļus. Tā ir "Čūska", un mūsu jaunajiem apmeklētājiem patīk izskriet tai cauri. Patiesībā divi apmeklētāji, nostājoties katrs savā tuneļa galā, var klusi sačukstēties un dzirdēt viens otru tik nevainojami, it kā viņi atrastos aci pret aci.

      – Tas ir ievērojami, Vinston, bet… Vai jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, kāpēc Edmonds ir lūdzis parādīt man šo galeriju? – "Viņš taču zina, ka es nesaprotu tādas lietas."

      Vinstons atbildēja:

      – Darbu, ko viņš man lūdza jums parādīt, sauc "Savērptā spirāle", un tas atrodas mums priekšā, tālākajā labajā stūrī. Vai jūs to redzat?

      Lengdons samiedza acis un ieskatījās tālumā. "Tas, kas izskatās pēc objekta pusjūdzes attālumā?" – Jā, es to redzu.

      – Lieliski. Tad dosimies turp, labi? – Nedroši pārlaidis skatienu milzīgajai telpai, Lengdons devās pie tālās spirāles. Vinstons tikmēr turpināja runāt. – Esmu dzirdējis, profesor, ka Edmonds Kiršs dedzīgi apbrīno jūsu darbu, it īpaši jūsu domas par dažādu reliģisku