Sâkums. Дэн Браун

mierinājumu un vadību. Kad viņi apvaicājās, kāpēc es tagad lūdzu padomu tiem, kurus acīmredzami nemaz necienu, es atbildēju, ka esmu nācis, lai paskatītos, kā viņi reaģēs uz manu atklājumu, un varētu aptuveni noprast, kā pēc publiska paziņojuma to uztvers visas pasaules ticīgie ļaudis.

      – Īsts diplomāts. – Lengdons saviebās. – Paklau, tu taču zini, ka dažreiz atklātība nav tā labākā izvēle?

      Kiršs noraidoši atmeta ar roku.

      – Tas, ko domāju par reliģiju, nav nekāds noslēpums. Biju domājis, ka viņi pratīs novērtēt manu atklātību. Lai nu kā, pēc tam es viņiem parādīju savu darbu un sīki paskaidroju, ko esmu atklājis un kāpēc tagad viss ir jāuztver citādi. Es pat paņēmu savu telefonu un parādīju viņiem kādu videoierakstu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti biedējošs. Viņi palika bez valodas.

      – Kaut ko taču viņi noteikti pateica, – Lengdons nepiekāpās. Viņam aizvien vairāk gribējās zināt, ko gan Kiršs ir atklājis.

      – Biju cerējis, ka mēs uzsāksim sarunu, taču kristiešu garīdznieks lika abiem pārējiem apklust, iekams viņi paguva bilst kaut vārdu. Viņš uzstājīgi mudināja, lai pirms šīs informācijas atklāšanas es visu vēlreiz labi pārdomāju. Es pateicu, ka padomāšu par to vienu mēnesi.

      – Bet tu taču to grasies paziņot šovakar.

      – Zinu. Es viņus mazliet maldināju, lai viņi nekristu panikā vai nemēģinātu mani aizkavēt.

      – Un kas notiks, kad viņi uzzinās par šo pasākumu? – Lengdons noprasīja.

      – Viņi par to nepriecāsies. It īpaši viens no viņiem. – Kiršs cieši ieskatījās Lengdonam acīs. – Garīdznieku, kurš mūs visus sapulcināja, sauc bīskaps Antonio Valdespino. Vai tu esi par viņu dzirdējis?

      Lengdons saspringa.

      – Vai viņš ir no Madrides?

      Kiršs pamāja.

      – Tas pats jau vien ir.

      "Viņš droši vien nav īstais, kam klāstīt Edmonda radikāli ateistiskos uzskatus," Lengdons nodomāja. Valdespino bija ietekmīga persona Spānijas katoļu baznīcā, izslavēts ar saviem ārkārtīgi konservatīvajiem uzskatiem un lielo ietekmi uz Spānijas karali.

      – Viņš šogad bija parlamenta vadītājs, – Kiršs paskaidroja, – tāpēc es vērsos tieši pie viņa, lai lūgtu sarīkot tikšanos. Viņš piedāvājās ierasties pats personīgi, un es palūdzu, lai viņš atved līdzi arī islāma un jūdaisma pārstāvjus. – Gaismas viņiem virs galvas atkal sāka balēt. Kiršs smagi nopūtās un ierunājās vēl klusāk. – Robert, es vēlējos ar tevi runāt pirms uzstāšanās tāpēc, ka man ir vajadzīgs tavs padoms. Man jāzina, vai tu uzskati bīskapu Valdespino par bīstamu.

      – Par bīstamu? – Lengdons atkārtoja. – Kādā ziņā?

      – Tas, ko es viņam parādīju, apdraud viņa pasauli, un es gribu zināt, vai tu domā, ka viņš mani varētu kaut kādā veidā fiziski apdraudēt.

      Lengdons tūlīt papurināja galvu.

      – Nē, tas nav iespējams. Īsti nezinu, ko tu viņam pateici, taču Valdespino ir Spānijas katoļticības balsts un, pateicoties savai saiknei ar Spānijas karalisko ģimeni, arī ārkārtīgi ietekmīgs… taču viņš ir garīdznieks, nevis slepkava. Viņam piemīt politiska ietekme. Viņš var nolasīt pret tevi vērstu sprediķi, taču man būtu ļoti grūti noticēt, ka viņš tevi varētu apdraudēt fiziski.

      Izskatījās, ka šie vārdi nav Kiršu pārliecinājuši.

      – Tev vajadzēja redzēt, kā viņš uz mani paskatījās, kad es gāju prom no Montserrata klostera.

      – Tu sēdēji tā klostera svētajā bibliotēkā un stāstīji bīskapam, ka viss, kam viņš tic, ir aplams! – Lengdons iesaucās. – Vai tu cerēji, ka viņš tevi pacienās ar tēju un kūku?

      – Nē, – Edmonds atzina, – tomēr es negaidīju, ka pēc mūsu tikšanās viņš man atstās draudīgu balss ziņu.

      – Bīskaps Valdespino tev piezvanīja?

      Kiršs iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka neparasti lielu viedtālruni. Tā košais tirkīza krāsas ietvars bija rotāts ar atkārtojošos sešstūru rakstu. Lengdons to pazina – rakstu bija radījis katalāņu modernisma pārstāvis, arhitekts Antoni Gaudi.

      – Paklausies, – Kiršs sacīja, nospieda dažus taustiņus un pacēla telefonu augstāk. Skaļrunī iesprakšķējās veca vīra aprautā balss. Viņš runāja bargi un ārkārtīgi nopietni.

      "Kirša kungs, te runā bīskaps Antonio Valdespino. Kā jau jūs zināt, gan man, gan abiem maniem kolēģiem mūsu šīrīta tikšanās šķita ārkārtīgi satraucoša. Es pieprasu, lai jūs nekavējoties man piezvanāt, lai mēs varētu apspriest visu vēl sīkāk, un es vēlreiz jūs brīdinu, ka atklāt šo informāciju sabiedrībai ir bīstami. Ja jūs man nepiezvanīsiet, mēs ar kolēģiem apsvērsim iespēju uzstāties ar apsteidzošu paziņojumu, lai dalītos ar jūsu atklājumu, izteiktu to citiem vārdiem, apšaubītu un mēģinātu novērst neaprakstāmo postu, ko jūs grasāties nodarīt pasaulei… postu, ko jūs acīmredzot neesat paredzējis. Es gaidu jūsu zvanu un stingri iesaku nepārbaudīt manu pacietību."

      Ziņa beidzās.

      Lengdons bija spiests atzīt, ka Valdespino agresīvais tonis ir viņu iztrūcinājis, tomēr informācija viņu drīzāk nevis izbiedēja, bet gan vēl pavairoja ziņkāri par Edmonda gaidāmo paziņojumu.

      – Ko tu viņam atbildēji?

      – Neko, – Edmonds atteica, iebāzdams telefonu atpakaļ kabatā. – Es to uztvēru kā tukšu draudu. Biju pārliecināts, ka viņi manu atklājumu vēlas noglabāt uz visiem laikiem, nevis paši nākt ar to klajā. Vēl vairāk, es zināju, ka šīvakara negaidītā uzstāšanās būs pēkšņa un viņus pārsteigs, tāpēc man nemaz nerūpēja tas, vai viņi tiešām grasās veikt kādu apsteidzošu darbību. – Viņš apklusa un cieši uzlūkoja Lengdonu. – Bet tagad… es vairs neesmu par to pārliecināts. Kaut kas viņa balsī… es vienkārši nespēju pārstāt par to domāt.

      – Vai tu raizējies, ka šeit tev varētu draudēt briesmas? Šovakar?

      – Nē, nē, viesu saraksts tiek rūpīgi kontrolēts, un šī ēka ir izcili droša. Mani vairāk uztrauc tas, kas notiks, kad būšu visu atklājis. – Šķiet, Edmonds pēkšņi sāka nožēlot, ka bija par to ieminējies. – Muļķīgi. Tas ir lampu drudzis. Es tikai gribēju noskaidrot, ko saka tava intuīcija.

      Lengdons aizvien bažīgāk pētīja savu draugu. Edmonds izskatījās neparasti bāls un nemierīgs.

      – Mana intuīcija apgalvo, ka Valdespino tevi nemūžam neapdraudētu, lai cik ļoti tu viņu arī būtu sadusmojis.

      Gaismas atkal kļuva blāvākas, šoreiz jau uzstājīgāk.

      – Labi, paldies tev. – Kiršs paskatījās pulkstenī. – Man tagad jāiet, bet… Vai mēs varam vēlāk satikties? Es vēlētos ar tevi sīkāk apspriest dažas šī atklājuma nianses.

      – Protams.

      – Lieliski. Pēc prezentācijas izcelsies haoss, tāpēc mums būs vajadzīga kāda privāta vieta, kur patverties no jucekļa un parunāties. – Edmonds izņēma vizītkarti, apgrieza otrādi un sāka uz tās kaut ko rakstīt. – Pēc manas uzstāšanās apturi kādu taksometru un iedod šo vizītkarti šoferim. Jebkurš vietējais šoferis zinās, kurp tevi jāved. – Viņš pasniedza vizītkarti draugam.

      Lengdons bija cerējis ieraudzīt kādas vietējās viesnīcas vai restorāna adresi, taču tas, kas tur bija uzrakstīts, drīzāk līdzinājās šifram. "BIO-EC346."

      – Atvaino,