Sâkums. Дэн Браун

tas ir tavs pašportrets?" Lengdons vēlreiz uzmeta skatienu nevienādo ķeburu kopumam. "Tu noteikti esi ļoti dīvains dators."

      Lengdons nesen bija lasījis, ka Edmonds aizvien vairāk sācis aizrauties ar to, kā iemācīt datoram radīt algoritmisku mākslu – respektīvi, mākslu, ko ģenerējušas ārkārtīgi sarežģītas datorprogrammas. Viņam bija radies neomulību raisošs jautājums: "Ja dators rada mākslu, kurš ir īstais mākslinieks – dators vai programmētājs?" Pēc tam, kad Mičiganas Tehnoloģiju institūtā nesen apskatei bija izlikts ļoti sarežģītas algoritmiskās mākslas eksponāts, Hārvarda Universitātes humanitāro zinātņu kursā nācās ieviest semināru ar dīvainu nosaukumu: "Vai māksla ir tā, kas padara mūs par cilvēkiem?"

      – Es saceru arī mūziku, – Vinstons skanīgi paziņoja. – Ja jūs tas interesē, jums vēlāk vajadzētu palūgt, lai Edmonds kaut ko atskaņo. Tomēr tagad jums patiešām ir jāpasteidzas. Tūlīt sāksies prezentācija.

      Izgājis no galerijas, Lengdons nonāca uz augstas platformas, no kuras pavērās skats uz galveno ātriju. Plašās telpas otrajā pusē muzeja darbinieki steidzināja dažus pēdējos nomaldījušos viesus, kuri nupat bija izkāpuši no liftiem, vadīdami viņus Lengdona virzienā uz priekšā redzamajām durvīm.

      – Šī vakara programmas sākums ir ieplānots jau pēc dažām minūtēm, – Vinstons ieminējās. – Vai jūs redzat ieeju zālē?

      – Redzu. Tā ir tieši man priekšā.

      – Lieliski. Vēl pēdējais paziņojums. Kad ieiesiet pa durvīm, ieraudzīsiet tvertnes, kas paredzētas radioaustiņu savākšanai. Edmonds lika, lai jūs savas radioaustiņas nenododat un paturat pie sevis. Tad pēc uzstāšanās beigām es varēšu jūs izvadīt no muzeja pa pagalma puses durvīm. Tādējādi jūs varēsiet izvairīties no pūļa un garantēti atrast sev taksometru.

      Lengdons domās iztēlojās dīvaino burtu un ciparu virkni, ko Edmonds bija uzkricelējis uz vizītkartes, likdams to iedot taksometra vadītājam.

      – Vinston, Edmonds uzrakstīja vienīgi "BIO-EC346". Viņš to nosauca par sāpīgi vienkāršu kodu.

      – Tā ir patiesība, – Vinstons tūlīt atteica. – Un tagad, profesor, sāksies uzstāšanās. Es patiešām ceru, ka Kirša kunga prezentācija jums sagādās prieku. Ar prieku gaidīšu to brīdi, kad pēc tās atkal varēšu nākt jums palīgā.

      Kaut kas negaidīti noklikšķēja, un Vinstons apklusa.

      Lengdons piegāja pie ieejas durvīm, noņēma radioaustiņas un iebāza mazītiņo ierīci žaketes kabatā. Tad viņš kopā ar dažiem pēdējiem viesiem iesteidzās telpā, un aiz viņa muguras aizvērās durvis.

      Viņš atkal bija nonācis pavisam negaidītā vietā.

      "Vai prezentācijas laikā mums būs jāstāv kājās?" Lengdons bija iztēlojies, ka viesu simti būs sapulcējušies ērtā, sēdekļiem pilnā zālē, kur varēs noklausīties Edmonda paziņojumu, taču visi bija saspiedušies šaurā galerijā ar nobalsinātām sienām. Telpā nebija redzami ne mākslas darbi, ne sēdvietas – tikai pie tālākās sienas izveidots paaugstinājums, kuram līdzās atradās liels šķidro kristālu ekrāns, kas vēstīja:

      "Tiešraides programma sāksies pēc 2 minūtēm un 7 sekundēm." Pēkšņi Lengdonu pāršalca gaidas. Viņa skatiens aizslīdēja lejup pa ekrānu pie otrās teksta rindiņas. To viņam nācās izlasīt divreiz.

      "Pašreizējais attālināto skatītāju skaits: 1 953 694."

      "Divi miljoni cilvēku?" Lengdons brīnījās. Kiršs bija sacījis, ka viņa paziņojums tiks straumēts tiešraidē, taču tāds skaitlis šķita neaptverams. Ar katru mirkli tas aizvien straujāk palielinājās.

      Pār Lengdona seju pārlaidās smaids. Viņa kādreizējais students patiešām bija izpelnījies lielu ievērību. Nu atlika vienīgi noskaidrot, ko gan Edmunds īsti grasījās paziņot.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Mēness apspīdētā tuksnesī uz austrumiem no Dubaijas bagijs Sand Viper 1100 strauji nogriezās pa kreisi, saslīdēja un apstājās, uzsitot spožo lukturu priekšā lielu smilšu vilni.

      Pie stūres sēdošais pusaudzis norāva aizsargbrilles un nopētīja to, kam gandrīz bija pārbraucis pāri. Nokāpis no braucamrīka, viņš bažīgi tuvojās tumšajam apveidam smiltīs.

      Tik tiešām, tur atradās tieši tas, ko viņš pirmīt bija iztēlojies.

      Priekšējo lukturu gaismā uz vēdera smiltīs gulēja nekustīgs cilvēks.

      – Marhaba? – puisis uzsauca. – Vai jūs mani dzirdat?

      Nekādas atbildes.

      Spriežot pēc apģērba – tradicionālās tarbuša cepures un platās taubas –, tas bija vīrietis, labi barots un drukns. Vējš jau sen bija aiznesis prom gan viņa pēdu nospiedumus, gan riepu sliedes un jebkuras norādes par to, kā viņš nonācis tik tālu atklātā tuksnesī.

      – Marhaba? – puisis atkārtoja.

      Klusums.

      Īsti nesaprazdams, ko iesākt, puisis pastiepa kāju un uzmanīgi iebikstīja vīrietim sānos. Kaut arī ķermenis bija tukls, miesa šķita saspīlēta un cieta, jau izkaltusi vējā un saulē.

      Viņš pavisam noteikti bija miris.

      Puisis noliecās, satvēra vīrieti aiz pleca un ar grūtībām apvēla uz muguras. Vīrieša nedzīvās acis stingi raudzījās debesīs. Viņa seju un bārdu klāja smiltis, bet arī netīrs viņš nez kāpēc izskatījās draudzīgs, pat pazīstams, gluži kā mīļš tēvocis vai vectēvs.

      Tuvumā sāka dārdēt pusducis kvadriciklu un bagiju. Puiša draugi, kuri bija plosījušies pa smilšu kāpām, apmeta loku un brauca atpakaļ, lai pārliecinātos, vai ar viņu nekas nav noticis. Rēcošie braucamrīki parādījās kāpas korē un noslīdēja lejup pa smilšaino nogāzi.

      Apstājušies visi noņēma aizsargbrilles un ķiveres un sapulcējās ap šaušalīgo atradumu – izkaltušo līķi. Viens no puišiem sāka satraukti runāt. Viņš bija pazinis slaveno allamu Saīdu alFadlu, zinību vīru un reliģisko līderi, kurš laiku pa laikam mēdza uzstāties universitātē.

      – Ko lai mēs tagad darām? – viņš skaļi noprasīja.

      Sastājušies aplī, puiši klusēdami skatījās uz līķi un tad izdarīja to pašu, ko būtu darījuši pusaudži visā pasaulē. Izvilkuši telefonus, viņi sāka uzņemt fotogrāfijas un sūtīt tās saviem draugiem.

      Četrpadsmitā nodaļa

      Stāvēdams plecu pie pleca ar viesiem, kuri grūstījās ap paaugstinājumu, Roberts Lengdons izbrīnā noskatījās, kā šķidro kristālu ekrānā redzamais skaitlis turpina vienmērīgi pieaugt.

      "Pašreizējais attālināto skatītāju skaits: 2 527 664."

      Fona čalas pārpildītajā telpā bija pārvērtušās par apspiestu dūkšanu. Simtiem viesu balsu gaidpilni sanēja, daudzi vēl pēdējā brīdī satraukti kādam zvanīja vai sūtīja ziņas par savu atrašanās vietu.

      Uz paaugstinājuma uzkāpa kāds tehniskais darbinieks un viegli paklaudzināja pa mikrofonu.

      – Dāmas un kungi, pirms brīža mēs lūdzām, lai jūs izslēdzat savas mobilās ierīces. Sākot no šī brīža, bezvadu un mobilā saziņa tiks noslēgta uz visu pasākuma laiku.

      Daudzi viesi vēl aizvien runāja pa telefonu, un viņu sarunas negaidot tika pārtrauktas. Gandrīz visi izskatījās pagalam apstulbuši, it kā nupat būtu kļuvuši par lieciniekiem kādam Kirša tehnoloģijas brīnumam, kas brīnumainā kārtā pārrāvis jebkādas viņu saiknes ar ārpasauli.

      "Par piecsimt dolāriem to