Sâkums. Дэн Браун

bija jāteic, ka dons Huljans viņu bija burtiski piespiedis piekrist.

      Karalis pastiepa roku un saudzīgi saņēma bīskapa kaulaino plaukstu.

      – Mans draugs, es nesaprotu, kā laiks ir varējis tik ātri paiet. Mēs abi esam kļuvuši veci. Es vēlos jums pateikties. Visus šos gadus jūs esat man devis prātīgus padomus gan tolaik, kad es zaudēju sievu, gan toreiz, kad mūsu valstī norisinājās pārmaiņas, un no jūsu pārliecības spēka man ir bijis liels labums.

      – Mūsu draudzība ir gods, ko es mūžam glabāšu kā dārgumu.

      Karalis vārgi pasmaidīja.

      – Antonio, es zinu, ka jūs esat no daudz kā atteicies, lai varētu palikt kopā ar mani. Piemēram, no Romas.

      Valdespino paraustīja plecus.

      – Ja mani ieceltu par kardinālu, es nenokļūtu tuvāk Dievam. Mana vieta vienmēr ir bijusi šeit, jums līdzās.

      – Jūsu uzticība man ir kā svētība.

      – Un es nemūžam neaizmirsīšu to līdzjūtību, ko jūs man izrādījāt pirms daudziem gadiem.

      Karalis aizvēra acis un cieši saspieda bīskapa roku.

      – Antonio… es esmu nobažījies. Mans dēls drīz nostāsies pie milzīga kuģa stūres. Viņš nav gatavs šo kuģi vadīt. Lūdzu, palīdziet viņam ar padomu! Kļūstiet par zvaigzni, kas rāda viņam ceļu. Uzlieciet savu stipro roku uz viņa plaukstas, kas tur stūri, it īpaši tad, kad jūra kļūs barga. Un… kad viņš novirzīsies no kursa… Es vairāk par visu jūs lūdzu palīdzēt viņam atrast ceļu uz mājām… atpakaļ pie visa, kas ir šķīsts.

      – Āmen, – bīskaps nočukstēja. – Es jums to apsolu.

      Tagad, nakts vēsumā šķērsodams laukumu, Valdespino pacēla acis pret debesīm. "Jūsu majestāte, lūdzu, saprotiet, ka es daru visu, ko spēju, lai izpildītu jūsu pēdējo vēlēšanos."

      Valdespino rada mierinājumu apziņā, ka tagad karalis bija kļuvis pārāk vārgs, lai varētu skatīties televīziju. "Ja karalis šovakar būtu redzējis pārraidi no Bilbao, tad, ieraugot, ciktāl nonākusi viņa mīļotā zeme, viņš uz vietas būtu izlaidis dzīvību."

      Pa labi no Valdespino, aiz dzelzs vārtiem, visā Bailenas ielas garumā bija sabraukuši televīzijas furgoni, no kuriem slējās portatīvo satelītu torņi.

      "Maitu lijas," Valdespino nodomāja. Viņa talāru raustīja vakara vējš.

      Divdesmit piektā nodaļa

      "Sērot varēs vēlāk," Lengdons sev sacīja, cīnīdamies ar spēcīgām jūtām. "Tagad ir jārīkojas."

      Lengdons jau bija palūdzis Vinstonam pārmeklēt muzeja drošības sistēmas datus ar nolūku atrast jebkuru informāciju, kas varētu noderēt, lai aizturētu šāvēju. Tad viņš bija klusi piebildis, ka Vinstonam vajadzētu pameklēt jebkādu bīskapa Valdespino saikni ar Avilu.

      Aģents Fonseka bija atgriezies. Viņš vēl aizvien runāja pa telefonu:

      – Jā… jā… Skaidrs. Tūlīt. – Izbeidzis sarunu, viņš pievērsās Ambrai, kura stāvēja turpat līdzās. Izskatījās, ka viņa vēl aizvien nav atjēgusies.

      – Vidalas jaunkundz, mums ir jādodas prom, – Fonseka asi noskaldīja. – Dons Huljans pieprasa, lai mēs nekavējoties nogādātu jūs drošībā uz Karaļa pili.

      Ambra redzami saspringa.

      – Es negrasos šādi pamest Edmondu! – Viņa pamāja uz sakņupušā, ar segu apklātā līķa pusi.

      – Šo lietu savā pārziņā ņems vietējās varas iestādes, – Fonseka atbildēja. – Arī izmeklētājs jau ir ceļā. Viņi pret Kirša kungu izturēsies ar cieņu un lielu rūpību, bet mums tagad ir jādodas prom. Baidos, ka jums draud briesmas.

      – Kādas muļķības! – Ambra paziņoja, pasperdama soli viņam tuvāk.

      – Slepkavam nupat bija lieliska iespēja mani nošaut, taču viņš to neizdarīja. Viņš nepārprotami vēlējās uzbrukt Edmondam!