Sâkums. Дэн Браун

loma?

      – Neraizējies, tev nekas nebūs jādara. – To pateicis, Edmonds Kiršs aizsoļoja uz spirāles izejas pusi. – Man tagad ir jāsteidzas uz aizkulisēm, taču Vinstons tev pateiks, kurp jādodas. – Uz sliekšņa viņš vēl apstājās un pagriezās. – Satiksimies pēc pasākuma. Un cerēsim, ka par Valdespino tev būs izrādījusies taisnība.

      – Edmond, nomierinies. Domā vienīgi par savu uzstāšanos! Tev nav jābaidās no garīdzniekiem, – Lengdons uzmundrinoši sacīja.

      Izskatījās, ka Kiršu viņa vārdi nav pārliecinājuši.

      – Iespējams, tad, kad tu būsi noklausījies to, kas man sakāms, tu vairs tā nedomāsi.

      Desmitā nodaļa

      Madrides Romas katoļu arhidiecēzes svētā rezidence – Almudenas katedrāle – ir stalta, neoklasicisma stilā būvēta katedrāle, kas atrodas blakus karaļa pilij. Tā ir būvēta uz senas mošejas pamatiem, un katedrāles nosaukums ir cēlies no arābu vārda al-mudayna, kas nozīmē "citadele".

      Leģenda vēsta, ka tūkstoš astoņdesmit trešajā gadā, kad Alfonso VI atkaroja Madridi no musulmaņiem, viņš kvēli vēlējās atrast dārgu, sen zudušu Jaunavas Marijas svētbildi, kas pasargāšanai bijusi iemūrēta citadeles mūros. Nespēdams to izdarīt, Alfonso esot dedzīgi skaitījis lūgšanas, kamēr citadeles siena kādā vietā uzsprāgusi, nobirusi un atklājusi tur paslēpto svētbildi, ko vēl aizvien apgaismojušas degošas sveces, ar kurām kopā tā bijusi tur paslēpta pirms vairākiem gadsimtiem.

      Mūsdienās Almudenas Jaunava ir Madrides aizbildne, un gan svētceļnieki, gan tūristi pulcējas katedrālē, lai varētu skaitīt lūgšanas viņas svētbildes priekšā. Dievlūdzējus vēl vairāk piesaista baznīcas iespaidīgais izvietojums – tā atrodas vienā galvenajā laukumā ar karaļa pili, un pastāv iespēja ieraudzīt kādu karaliskās ģimenes pārstāvi, kas varētu ieiet pilī vai iznākt no tās.

      Tovakar katedrāles dzīlēs pa gaiteni steidzās kāds jauns, panikas pārņemts akolīts.

      "Kur palicis bīskaps Valdespino? Tūlīt jāsākas dievkalpojumam!"

      Jau vairākus gadu desmitus bīskaps Antonio Valdespino bija šīs katedrāles vecākais garīdznieks un pārraugs. Šis karaļa senais draugs un garīgais padomdevējs bija atklāts un dievbijīgs tradicionālās reliģijas piekritējs, kurš tikai ar pūlēm spēja paciest jauno laiku vēsmas. Neticami, taču astoņdesmit trīs gadu vecumā bīskaps Klusās nedēļas laikā vēl aizvien aplika ap potītēm važas un pievienojās ticīgajiem, kuri pa pilsētas ielām nesa svētbildes.

      "Lai nu kurš, bet Valdespino nekad nemēdz nokavēt dievkalpojumu."

      Pirms divdesmit minūtēm akolīts, kā jau tas ierasts, sakristejā bija palīdzējis bīskapam uzvilkt ietērpu. Tiklīdz tas bija paveikts, bīskaps saņēma īsziņu un, nebilzdams ne vārda, izsteidzās ārā pa durvīm. "Uz kurieni viņš devies?" Akolīts bija pārmeklējis visu svētnīcu, sakristeju un pat bīskapa privāto atpūtas telpu un nu skrēja pa gaiteni uz katedrāles spārnu, kur atradās tās pārvalde, lai ielūkotos bīskapa kabinetā. Varēja dzirdēt, kā tālumā sāk dārdēt ērģeles. "Ir sākusies lūgšanas dziesma!" Akolīts strauji apstājās pie kabineta aizvērtajām durvīm un satrūcies pamanīja zem tām gaismas staru. "Viņš atrodas šeit?!" Kalpotājs klusi pieklauvēja.

      – Excelencia Reverendísima? – Klusums. Viņš pieklauvēja vēl skaļāk un uzsauca: – Su Excelencia?

      Joprojām nekādas atbildes. Baiļodamies par vecā vīra veselību, akolīts pagrieza rokturi un atgrūda vaļā durvis. "Augstā debess!" Ielūkojies bīskapa privātajā telpā, akolīts noelsās. Bīskaps Valdespino sēdēja pie sava sarkankoka galda un cieši skatījās portatīvā datora spīdošajā ekrānā. Viņam galvā vēl aizvien bija svētā mitra, pār krēslu bija noslīdējis ornāts, bet gana zizlis bija nevērīgi atsliets pret sienu.

      Akolīts noklepojās.

      – La santa misa está…

      – Preparada, – bīskaps viņu pārtrauca, neatraudams acis no ekrāna. – Padre Derida me sustituye.

      Akolīts neizpratnē skatījās. "Viņu aizstās tēvs Derida? Jauns garīdznieks vadīs sestdienas vakara misi? Kaut kas nedzirdēts."

      – Vete ya! – Valdespino noskaldīja, pat nepaskatīdamies uz viņu. – Y cierra la puerta.

      Zēns izbijies paklausīja un nekavējoties aizvēra durvis. Steigdamies atpakaļ uz to pusi, no kuras skanēja ērģeles, viņš prātoja: "Ko gan bīskaps ieraudzījis savā datorā, lai gandrīz pilnīgi aizmirstu par savu pienākumu Dieva priekšā?"

      Tai pašā laikā admirālis Avila spraucās cauri aizvien pieaugošajam pūlim Gugenheima muzeja ātrijā, neizpratnē vērodams viesus, kuri sarunājās ar savām spīdīgajām radioaustiņām. Acīmredzot muzeja audioekskursiju laikā iespējams arī sarunāties ar gidu. Labi gan, ka viņš bija atbrīvojies no šīs ierīces. "Šovakar nekas nedrīkst novērst manu uzmanību."

      Paskatījies pulkstenī, Avila nopētīja liftus. Pie tiem jau drūzmējās viesi, kuri devās uz galveno pasākumu augšstāvā, un viņš nolēma izvēlēties kāpnes. Dodoties augšā, Avilu pārņēma jau iepriekšējā vakarā izjustās neticības trīsas. "Vai tiešām es esmu kļuvis par cilvēku, kurš spēj nogalināt?" Bezdievji, kuri bija viņam nežēlīgi atņēmuši sievu un bērnu, padarīja viņu citādu. "Es rīkojos saskaņā ar augstākas varas pavēli," viņš sev atgādināja. "Es darbojos taisnības vārdā."

      Ticis līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, Avila uz tuvējās iekārtās platformas pamanīja kādu sievieti. "Spānijas jaunākā slavenība," viņš nodomāja, pētīdams izcilo skaistuli.

      Viņa bija ietērpusies piegulošā, baltā kleitā ar melnu, diagonālu svītru, kas eleganti šķērsoja viņas ķermeņa augšdaļu. Sievietes slaido augumu, krāšņos, tumšos matus un graciozo stāju bija vērts apbrīnot, un Avila ievēroja, ka nav vienīgais, kas nespēj no viņas novērst acis.

      Sieviete bija piesaistījusi viesu atzinības pilnos skatienus, turklāt viņai cieši pa pēdām sekoja divi labi kopti apsargi, kustēdamies ar panteras piesardzīgo pārliecību, un bija ģērbušies vienādās, zilās jakās, uz kurām bija izšūti ģerboņi un lieli burti GR.

      Ieraugot viņus, Avila nejutās pārsteigts, tomēr viņa sirds iepukstējās straujāk. Kā izbijušais Spānijas bruņoto spēku karavīrs viņš lieliski zināja, ko nozīmē GR. Šie abi apsargi noteikti bija bruņoti, turklāt tie bija vieni no vislabāk apmācītajiem miesassargiem pasaulē.

      "Ja viņi atrodas šeit, man ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam," Avila domās sev piekodināja.

      – Ei! – viņam tieši aiz muguras uzsauca kāds vīrietis.

      Avila strauji pagriezās.

      Viņam plati uzsmaidīja tukls smokingā ietērpies vīrs ar melnu kovboja cepuri galvā.

      – Varens formastērps! – viņš sacīja, rādīdams uz Avilas militāro uniformu. – Kur kaut ko tādu var dabūt?

      Avila ieurbās viņā ar skatienu, instinktīvi savilkdams rokas dūrēs. "Pie tādas var tikt, visu mūžu kalpojot un ziedojot sevi," viņš nodomāja.

      – Es nerunāju angliski. – Avila paraustīja plecus un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.

      Otrajā stāvā Avila atrada garu gaiteni un, sekojot norādēm, devās uz tualeti, kas atradās pašā gaiteņa galā. Viņš jau grasījās tajā ieiet, kad gaismas visā muzejā pēkšņi kļuva blāvākas un iedegās no jauna. Tas bija pirmais neuzkrītošais mājiens, kas mudināja viesus doties uz augšstāvu, kur bija gaidāma uzstāšanās.

      Admirālis