Sâkums. Дэн Браун

vai Koperniks. Reliģijām arī agrāk ir gadījies nokļūt nepatīkamā stāvoklī. Pie mūsu durvīm kārtējo reizi ir skaļi pieklauvējusi zinātne.

      – Taču šoreiz tas notiek apjomā, kas ir daudz dziļāks par fizikas un astronomijas atklājumiem! – al-Fadls iesaucās. – Kiršs met izaicinājumu pašai būtībai, visas mūsu ticības pamatiem! Jūs varat citēt vēsturi, cik vien vēlaties, taču neaizmirstiet, ka, par spīti jūsu Vatikāna milzīgajām pūlēm apklusināt tādus cilvēkus kā Galilejs, viņa zinātne beigu beigās tomēr guva virsroku. Un tas pats notiks arī ar Kirša zinātni. Kaut ko tādu nav iespējams apturēt.

      Iestājās drūms klusums.

      – Mana nostāja šajā jautājumā ir vienkārša, – Valdespino atkal ierunājās. – Es vēlos, kaut Edmonds Kiršs nebūtu veicis šo atklājumu. Baidos, ka mēs neesam gatavi pieņemt to, ko viņš ir noskaidrojis. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs labāk, ja šī informācija nemūžam nekļūs publiski zināma. – Viņš uz brīdi apklusa. – Tai pašā laikā es esmu pārliecināts, ka viss mūsu pasaulē notiek tā, kā to iecerējis Dievs. Varbūt Dievs ar lūgšanas starpniecību uzrunās Kirša kungu un pārliecinās viņu pārdomāt un nepaziņot pasaulei par savu atklājumu.

      Varēja dzirdēt, kā al-Fadls izsmējīgi nosprauslojas.

      – Šaubos, vai Kirša kungs ir no tiem, kuri spēj sadzirdēt Dieva balsi.

      – Varbūt arī ne, – Valdespino sacīja. – Taču brīnumi notiek ik dienu.

      Al-Fadls kaislīgi atcirta:

      – Visu cieņu, bet, ja vien jūs nesāksiet lūgties, lai Dievs satriec Kiršu, kamēr viņš nav paguvis paziņot…

      – Kungi! – Kevs iejaucās, mēģinādams kliedēt aizvien pieaugošo spriedzi.

      – Mēs nedrīkstam neko sasteigt. Mums nevajag jau šovakar nonākt pie vienprātīga lēmuma. Kirša kungs sacīja, ka paziņojums ir gaidāms pēc mēneša. Varbūt es varētu ierosināt, lai katrs no mums klusībā visu pārdomā, un pēc dažām dienām mēs atkal varētu sazināties. Varbūt pārdomu laikā mums atklāsies pareizais rīcības plāns.

      – Prātīgs padoms, – Valdespino atbildēja.

      – Mums nevajadzētu nogaidīt pārāk ilgi, – al-Fadls brīdināja. – Sazvanīsimies pēc divām dienām.

      – Norunāts, – Valdespino piekrita. – Tad mēs arī varēsim visu izlemt.

      Tas notika pirms divām dienām, un nu bija pienācis vakars, kad vajadzēja turpināt iesākto sarunu.

      Viens savā namiņā rabīns Kevs pamazām kļuva nemierīgs. Vakarā ieplānotā saruna nu jau bija aizkavējusies gandrīz par desmit minūtēm.

      Beidzot iezvanījās telefons, un Kevs to strauji paķēra.

      – Esiet sveicināts, rabīn, – sacīja bīskaps Valdespino, izklausīdamies satraukts. – Piedodiet par kavēšanos. – Viņš ieturēja pauzi. – Baidos, ka allama al-Fadls šoreiz mums nepievienosies.

      – Ak tā? – Kevs pārsteigts noprasīja. – Vai kaut kas atgadījies?

      – Nevaru pateikt. Es visu dienu mēģinu ar viņu sazināties, taču izskatās, ka allama ir… nozudis. Nevienam no viņa kolēģiem nav ne jausmas, kur viņš palicis.

      Kevam pār muguru pārskrēja saltas trīsas.

      – Tas ir biedējoši.

      – Piekrītu. Cerams, ka ar viņu nav atgadījies nekas ļauns. Diemžēl man ir arī citi jaunumi. – Bīskaps atkal uz brīdi apklusa, un viņa balss kļuva vēl drūmāka. – Es nupat uzzināju, ka Edmonds Kiršs rīko pasākumu, lai dalītos savā atklājumā ar visu pasauli, un tas notiek… šovakar.

      – Šovakar?! – Kevs noprasīja. – Viņš teica, ka tas notiks pēc mēneša!

      – Jā, – Valdespino atteica. – Tie bija meli.

      Sestā nodaļa

      Radioaustiņās atbalsojās Vinstona draudzīgā balss.

      – Profesor, tieši priekšā jūs ieraudzīsiet mūsu kolekcijas vislielāko gleznu, kaut arī lielākā daļa apmeklētāju pirmajā brīdī to nepamana.

      Lengdons nopētīja muzeja ātriju, taču ieraudzīja tikai stikla sienu, aiz kuras atradās baseins.

      – Ļoti žēl, taču šķiet, ka šoreiz esmu pievienojies vairākumam. Es neredzu nevienu gleznu.

      – Jā, tā ir novietota mazliet neparasti. – Vinstons iesmējās. – Audekls ir piestiprināts nevis pie sienas, bet gan pie grīdas.

      "To jau vajadzēja noprast," Lengdons nodomāja, palūkojās lejup, pavirzījās uz priekšu un beidzot ievēroja milzīgo, četrstūraino audeklu, kas bija nostiepts pār akmens grīdu viņam pie kājām.

      Milzīgā glezna sastāvēja no vienas vienīgas krāsas. Tas bija vienkrāsains, tumši zils lauks, un skatītāji stāvēja tai apkārt un šķita raugāmies nelielā dīķī.

      – Šīs gleznas izmērs ir gandrīz seštūkstoš kvadrātpēdas, – Vinstons paskaidroja.

      Tā bija desmit reizes lielāka par Lengdona pirmo Kembridžas dzīvokli.

      – Autors ir Īvs Kleins, un šī glezna ir sirsnīgi iesaukta par "Peldbaseinu". – Lengdons bija spiests atzīt – šis neatvairāmi krāšņais zilais tonis rada iespaidu, ka viņš varētu ienirt tieši audeklā. – Šo krāsu ir radījis Kleins, – Vinstons turpināja. – Tās nosaukums ir "Starptautiskā Kleina zilā", un viņš apgalvoja, ka tās dziļums neļauj aizmirst, cik netverams un neierobežots ir viņa paša utopiskais pasaules redzējums.

      Lengdons noprata, ka Vinstons ir sācis lasīt iepriekš sagatavotu tekstu.

      – Kleina slavenākie darbi ir viņa zilās gleznas, taču viņš ir radījis arī satraucošu, prātu mulsinošu fotogrāfiju, kuras nosaukums ir "Lēciens tukšumā". Tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā atklāta, tā izraisīja lielu paniku.

      "Lēcienu tukšumā" Lengdons bija redzējis Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Šī fotogrāfija patiešām radīja ļoti neomulīgu iespaidu. Tajā bija redzams labi ģērbies vīrietis, kurš ar ieplestām rokām nolec no augstas ēkas un strauji krīt pretī ietvei. Patiesībā šis attēls bija mākslīgi veidots – ģeniāli izdomāts un velnišķīgi pārveidots ar žileti vēl labu laiku pirms Photoshop datorprogrammas izgudrošanas.

      – Turklāt, – Vinstons piebilda, – Kleins ir sacerējis arī skaņdarbu "Monotonā klusuma simfonija", kurā simfoniskais orķestris precīzi divdesmit minūtes atskaņo re mažoru.

      – Un cilvēki to klausās?

      – Tūkstošiem cilvēku. Un šis akords ir tikai kompozīcijas pirmā daļa. Otrajā daļā orķestris nekustīgi sēž un divdesmit minūtes atskaņo "tīru klusumu".

      – Tas taču ir joks, vai ne?

      – Nē. Es runāju pilnīgi nopietni. Šim skaņdarbam par aizstāvību jāteic, ka koncerts, iespējams, nemaz nebija tik garlaicīgs, kā varētu izklausīties; uz skatuves atradās arī trīs kailas, ar zilu krāsu noziestas sievietes, kuras vārtījās pa milzīgiem audekliem.

      Kaut arī lielāko daļu savas karjeras veltījis mākslas studijām, Lengdons tomēr raizējās, ka tā arī nav īsti iemācījies pienācīgi novērtēt mākslas pasaules avangarda piedāvājumu. Viņš vēl aizvien nespēja līdz galam izprast modernās mākslas pievilcību.

      – Negribas būt nepieklājīgam, Vinston, tomēr jāteic, ka man bieži vien ir ļoti grūti saprast, kad kaut kas ir uzskatāms par moderno mākslu un kad tas gluži vienkārši ir kaut kas ērmīgs.

      Vinstons