Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

meitene, kuras vadītās stundas vienmēr bija neticami aizraujošas. Un tas bija pavisam citādāk nekā ar viņu iepriekšējo skolotāju, kura tikai… ja tā padomā, viņš nespēja atsaukt atmiņā neko no tā, ko viņi bija darījuši viņas stundās. Emīlija viņam iedeva garu sarakstu ar grāmatām, kas, viņasprāt, viņam būtu jāizlasa. Viņš bija gandrīz pabeidzis lasīt “Mušu pavēlnieku”, kas bija viena no viņas ieteiktajām grāmatām, un tagad apjauta, cik ļoti viņš gaidīja brīdi, kad ies mājās un varēs turpināt lasīt grāmatu gultā. Nu, viņš ilgojās palasīt gultā; viņš nerāvās doties mājās. Lai gan oficiāli Tobiass Iversens bija tikai trīspadsmit gadus vecs, dziļi sirdī viņš bija daudz vecāks un bija pieredzējis lietas, kas bērnam nebūtu jāzina. Viņš bieži domāja par aizbēgšanu: salikt to mazumiņu, kas viņam piederēja, mugursomā un mesties plašajā pasaulē, prom no drūmajām mājām, taču tas bija nepiepildāms sapnis. Uz kurieni gan viņš ietu? Viņš bija iekrājis nedaudz dzimšanās dienās un Ziemassvētkos iedāvinātās naudas, taču ar to nepietika, lai ceļotu, un, vispār, viņš taču nevarēja atstāt savu mazo brāli. Kurš par viņu parūpēsies, ja ne Tobiass? Bez aizķeršanās aizslidinādams naža asmeni zem koka mizas, viņš apmierināti pasmaidīja, kad izdevās nošķelt garu strēmeli vienā gabalā, un mēģināja domāt par kaut ko citu.

      Nez, kur Torbens kavējās? Tobiass palūkojās meža virzienā, taču daudz nesatraucās. Viņa mazais brālis bija zinātkārs puika, kas noteikti uzdūries kādai interesantai sēnei vai skudru pūznim.

      “Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?”

      Tobiasam sanāca smiekli. Bērni, eh, tik nevainīgi; neko viņi nezināja; viņi spļāva ārā visu, kas tiem ienāca prātā. Viss bija gluži pretēji Tobiasa klasē vai skolas spēļu laukumā, kur vajadzēja uzmanīties, ko saka un domā, lai nekādā gadījumā nepieļautu, ka tas atšķiras no vairākuma viedokļa. Tobiass bija redzējis, kā tas notiek, ne vienu reizi vien. Tas bija tāpat kā “Mušu pavēlniekā”. Tiklīdz tu izrādīji vājumu, tā tūliņ tiki iezīmēts par upuri. Tagad viņš uztraucās par sporta stundām; par laimi, viņš bija sportisks, ātri skrēja, lēca tālu un augstu un bija prasmīgs futbolists. Problēma bija viņa sporta tērps. Daži no jaunajiem zēniem, kas bija pārcēlušies uz šejieni no Oslo, ieradās ar citādu attieksmi un kaudzi naudas. Tagad visam bija jābūt Adidas vai Nike, vai Puma, vai Reebok, un pēdējā laikā Tobiasam nācās uzklausīt pārīti nicīgu komentāru par viņa vienkāršajiem apaviem un šortiem, sporta biksēm un vecajiem T krekliem, kas bija bez vajadzīgā logotipa vai stila. Laimīgā kārtā bija vēl kas svarīgāks – vai tu patiki meitenēm. Ja meitenēm tu patiki, tad visiem bija vienalga, kāds bija tavs sporta tērps vai cik tu biji gudrs, vai kādu mūziku tu klausījies, un meitenēm patika Tobiass Iversens. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija labā formā, bet arī tāpēc, ka viņš bija ļoti jauks puisis. Tāpēc fakts, ka viņa futbola zābakiem bija tikai viena strīpa un pazolēs caurumi, nebija no svara.

      Kristiešu meitenes. Baumas aizsākās uzreiz, kad nepazīstamie ļaudis ievācās vecajā fermā netālu no Litjonas, kas ilgu laiku bija stāvējusi tukša. Viņi bija pamatīgi atjaunojuši ēku; tagad tā izskatījās pilnīgi citādi, un visiem tas likās ļoti aizdomīgi. Daži vietēji bija domājuši, ka jaunpienācēji pieder pie Brunstādas kristīgās baznīcas, tomēr tas bija aplam: izrādījās, ka viņi agrāk bijuši Brunstādas kristīgās baznīcas biedri, bet tad nolēmuši nepiekrist tās sludinātajam un izveidojuši paši savu reliģiju vai, vienalga, kā to sauc. Visiem šķita, ka daudz par viņiem zina, tomēr patiesībā neviens neko daudz par jaunpienācējiem nezināja; izņemot to, ka bērni, kas tur dzīvoja, negāja skolā, ka visi tur bija ļoti kristīgi un viss bija par Dievu. Tobiass priecājās par viņu ierašanos; pavisam ātri viņš bija sapratis, ka, tiklīdz cilvēki sāka komentēt viņa drēbes vai vispār viņa nabadzīgumu, to vien vajadzēja, kā iesākt runāt par kristiešu meitenēm, žviukt!, lai visi aizmirstu par dizaineru zīmoliem. Vienu dienu pēc sporta stundas, lai tikai apklusinātu divus jaunos puišus no Oslo, viņš pat bija samelojis, ka esot viņas redzējis, un tas bija perfekti nostrādājis. Viņš sacerēja pasaciņu par meitenēm dīvainās drēbēs ar gandrīz mirušām acīm, kā viņas bija dzinušas viņu prom. Protams, ka tas bija stulbi darīts, jo viņš personīgi nepazina nevienu no kristiešu meitenēm un viņam pat nebija viedokļa par viņām, bet ko citu viņš varēja darīt?

      Tobiass nolika nazi un paskatījās rokas pulkstenī. Brālis bija prom jau kādu laiku, un tagad viņš sāka raizēties. Tas nebija tāpēc, ka viņiem būtu jāiet mājās: viņiem nebija noteikts mājās nākšanas laiks, neviens nepievērsa uzmanību tam, vai viņi bija vai nebija mājās. Tobiass tikai cerēja, ka ledusskapī būs kaut kas ēdams, lai varētu brālim iedot vakariņas. Viņš pats bija apguvis, kā veicami gandrīz visi mājas darbi. Viņš mācēja nomainīt gultas veļu, lietot veļas mašīnu, sakārtot brāļa skolas somu; īstenībā viņš tika galā ar gandrīz visu, izņemot pārtikas iegādi, – viņš negribēja pārtikai tērēt savu naudu, tas, viņaprāt, nebūtu godīgi – tomēr lielākoties virtuves skapīšos varēja atrast nedaudz ēdamā, ātrās pagatavošanas zupas vai mazliet maizes un ievārījuma. Parasti viņiem pietika.

      Viņš iedūra bultu zemē blakus celmam un piecēlās kājās. Ja viņi gribēja vēl paspēt medīt bizonus augšup pie Rundvānas, tad bija pēdējais laiks sākt kustēt. Viņš priecājās, ja vismaz skolas dienās izdevās brāli nolikt gulēt vēl pirms deviņiem. Tas nāca par labu brālim un viņam pašam, jo, tā kā viņi abi dzīvoja vienā istabā bēniņos, tad pēc brāļa aizmigšanas viņš izbaudīja pāris stundas savā nodabā pie lasāmlampas.

      “Torben?” viņš iesaucās.

      Tobiass devās mežā tajā pašā virzienā, kurā pazuda bulta un viņa brālis. Vējš bija pieņēmies spēkā, un viņam visapkārt čaukstēja lapas. Viņam nebija bail, viņš šeit bija neskaitāmas reizes staigājis viens pats vēl negantākā vējā un daudz sliktākos laikapstākļos. Viņam patika, kad daba bija valdonīga un lika visam trīcēt, bet viņa brālis bija bailīgāks.

      “Torben? Kur tu esi?”

      Viņš atkal sajutās nelāgi par to, ko bija sastāstījis par kristiešu meitenēm. Viņš bija samelojis, sacerējis pasaciņas zēnu ģērbtuvē. Viņš nolēma, ka drīzumā dosies ekspedīcijā līdzīgi kā pieaugušo nepieskatītie puiši “Mušu pavēlniekā”. Izlavīsies, paķers šo to ēdamu, kā arī kabatas lukturīti un aizlaidīs uz Litjonu. Viņš zināja ceļu uz turieni. Pats personīgi pārliecināsies, vai tas, ko saka par jauno fermu un sētu, un visu pārējo, ir taisnība. “Aizraujoši un izglītojoši” – viņš piepeši atcerējās viņa iepriekšējās norvēģu valodas skolotājas iecienītāko frāzi; viss viņiem ieplānotais vienmēr bija aizraujošs un izglītojošs, tāpēc viņiem vajadzēja mierīgi sēdēt un klausīties, bet tā nekad nebija, stundas nekad nebija aizraujošas, un bija ļoti apšaubāms, ka tās bija kaut mazliet izglītojošas, jo viņš nespēja atcerēties neko, ko būtu tajās iemācījies. Tad viņam atmiņā atausa vectēva teiktais, kad viņi reiz braukāja vecajā, sarkanajā Volvo: ne visi cilvēki ir radīti bērnu audzināšanai, ne visi ir dzimuši vecāku lomai. Tas lika viņam aizdomāties: varbūt ar skolotājiem bija līdzīgi? Ka dažiem labāk nevajadzētu mācīt, kas arī izskaidrotu skolēnu nomāktās sejas katru reizi, kad viņi ienāca klasē.

      Viņa pārdomas iztraucēja krūmu čabēšana priekšā. Viņa brālis piepeši parādījās kā no zila gaisa; viņa seja bija savilkta dīvainā izteiksmē un uz biksēm bija liels, slapjš pleķis.

      “Torben? Kas noticis?”

      Brālis paskatījās viņā ar neko neredzošām acīm.

      “Tur mežā karājās pavisam vientuļš eņģelis.”

      “Ko tu runā?”

      “Tur mežā karājās pavisam