Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

jautāja, nedaudz pieliekdams galvu.

      “Ko es domāju par ko?”

      “Vai tu uzmetīsi tai aci?”

      Viņš pamāja, norādīdams uz mapi uz galda, kas atradās viņiem pa vidu.

      “Es laikam teikšu nē,” viņa noteica un savilka pledu ciešāk sev ap pleciem.

      “Labi,” Munks noteica un izņēma savu mobilo telefonu.

      Viņš ievadīja jaunā, izspūrušā vīrieša telefona numuru.

      “Šeit Munks. Varēsiet man tagad atbraukt pakaļ? Esmu savu izdarījis.”

      Mīa Krīgere pašūpoja galvu. Viņš nebija mainījies. Viņš precīzi zināja, kā panākt savu.

      “Tu esi idiots.”

      Munks aizklāja telefona mikrofonu ar roku.

      “Ko tu teici?”

      “Labi, labi. Es uzmetīšu tai aci, bet neko vairāk. Saprati?”

      “Aizmirstiet par laivu. Es jums piezvanīšu vēlāk.”

      Munks beidza sarunu un piebīdīja savu krēslu tuvāk galdam.

      “Kā mēs to darīsim?” viņš jautāja, uzlicis roku uz mapes.

      “Man vajag zeķes un biezu džemperi.Tu atradīsi visu manā guļamistabā. Un vēl man vajag alkoholisku dzērienu. Skapītī zem virtuves letes ir jābūt konjaka pudelei.”

      “Tu esi sākusi dzert?” pieceldamies kājās, Munks noprasīja. “Tas ir galīgi tev neraksturīgi.”

      “Un būtu lieliski, ja tu varētu apklust,” Mīa teica un atvēra mapi, kas stāvēja uz galda viņas priekšā.

      Tajā bija aptuveni divdesmit piecas fotogrāfijas un ziņojums no nozieguma vietas. Mīa Krīgere izklāja fotogrāfijas pa visu galdu.

      “Ko tu domā? Pirmais iespaids?” Munks sauca no virtuves.

      “Tagad man ir skaidrs, kāpēc tu esi ieradies,” Mīa nočukstēja.

      Munks atnāca atpakaļ, nolika dzēriena glāzi viņai blakus uz grīdas un atkal nozuda.

      “Nesteidzies. Es sameklēšu visu, ko tu prasīji, un tad iešu ārā skatīties uz jūru, labi?”

      Mīa nedzirdēja, ko viņš teica. Viņa bija jau noslēgusies no pasaules. Iedzērusi lielu malku dzēriena, viņa dziļi izelpoja un sāka pētīt fotogrāfijas.

      11. nodaļa

      Munks sēdēja uz akmens un skatījās, kā saule pazūd aiz horizonta. Viņš bija domājis, ka Hēnefosa ir klusa, – naktī, kad viņš gulēja gultā, tur reti kad bija dzirdama kaut viena skaņa – taču tas nebija salīdzināms ar šejieni. Šis bija īsts klusums. Un skaistums. Munks sen nebija redzējis šādu ainavu. Tagad viņš saprata, kāpēc Mīa bija izvēlējusies šo vietu. Tik mierpilnu. Un gaiss bija tik tīrs. Viņš dziļi ieelpoja caur degunu. Vienreizīga vieta. Viņš paskatījās telefonā, cik pulkstenis. Bija pagājušas divas stundas. Tas bija ilgs laiks, bet viņa varēja nesteigties. Galu galā viņš nekur prom neies. Kā būtu, ja viņš paliktu te? Sekotu viņai, piemēram, atteiktos no mobilā. Ignorētu pasauli? Un aizmirstos? Nē, nedrīkstēja aizmirst par Marionu; Munks viņu nekad nepamestu. Pārējie viņam tā nerūpēja. Taču tajā mirklī viņu pārņēma vainas sajūta. Galvā uzzibsnīja viņa mātes tēls, kura ratiņkrēslā devās uz lūgšanām. Viņš cerēja, ka brauciens noritējis veiksmīgi. Tas bija viņa pienākums. Katru trešdienu aizvest viņu uz kapelu. Viņš īsti nesaprata, kāpēc viņa tā uzstāja, jo agrāk viņa nebija īpaši reliģioza; taču tam nebija nekādas nozīmes. Viņas izvēle lika Munkam justies neomulīgi, bet māte bija pietiekami pieaugusi, lai zinātu, ko dara.

      “Holger?”

      Mīas balss, kas nāca no mājas, pārtrauca Munka pārdomas.

      “Tu pabeidzi?”

      “Man tā liekas.”

      Munks ātri piecēlās, izstaipījās, lai tiktu vaļā no stīvuma, un mundrā gaitā soļoja atpakaļ uz māju.

      “Tātad, ko tu domā?”

      “Manuprāt, mums ir jāuzēd,” Mīa noteica. “Es uzsildīju zupu.”

      Munks iegāja dzīvojamā istabā un atkal apsēdās. Pirms tam pa galdu izkaisītās fotogrāfijas bija saliktas atpakaļ mapē.

      Istabā atgriezās Mīa, kas, ne vārda neteikdama, nolika viņa priekšā uz galda kūpošas zupas bļodu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņas prāts ir kaut kur citur; viņš atpazina šo sejas izteiksmi: viņa bija nogrimusi savās pārdomās un negribēja, lai viņu traucē. Viņš paēda klusēdams un ļāva viņai paēst, pirms klusi ieklepojās, lai atsauktu viņu realitātē.

      “Paulīne Olsena. Tas ir vecmodīgs vārds sešus gadus vecai meitenei,” teica Mīa.

      “Visi viņu sauca par Līnu,” piebilda Munks.

      “Hmm?”

      “Viņu nosauca par godu mātes mātei, tomēr visi viņu sauca par Līnu.”

      Mīa Krīgere paskatījās uz viņu ar savādu sejas izteiksmi. Viņa joprojām bija dziļi savās pārdomās.

      “Līne Olsena,” Munks turpināja. “Sešus gadus veca, šoruden vajadzēja sākt iet skolā. Kāds garāmgājējs viņu atrada pakārtu kokā Maridalenā. Nav atrastas seksuālas vardarbības pēdas. Nogalināta, pārdozējot metoheksitālu. Uz muguras bija skolas soma. Tā bija pilna ar skolas grāmatām – tās nebija viņas; kā jau minēju, viņa vēl nebija sākusi skolas gaitas. Penālis, lineāls, visas grāmatas apvākotas ar papīru, nekur neviena pirkstu nospieduma. Nezināma iemesla dēļ uz visām grāmatām uzrakstīts nevis upura vārds, bet gan Toni

      J. W. Smith. Viņas drēbes bija tīras, tikko gludinātas; pēc mātes stāstītā, tās nav viņas. Viss ir pilnīgi jauns.”

      “Tā ir lelle,” Mīa noteica. “Atvaino?” Munks jautāja.

      Stiklainām acīm Mīa lēnām piepildīja savu glāzi; kamēr viņš bija ārā, viņa bija paķērusi konjaka pudeli no virtuves, un tagad tā bija gandrīz tukša.

      “Tas ir lelles apģērbs,” Mīa turpināja. “Tas ir lelles kostīms. Kas tā ir par lelli?”

      Munks paraustīja plecus kā atvainodamies.

      “Piedod, es zinu tikai to, kas ir minēts ziņojumā. Es šo lietu neizmeklēju.”

      “Vai tevi sūtīja Mikelsons?”

      Munks pamāja.

      “Būs vēl citas,” Mīa klusi noteica.

      “Ko tu ar to domā?”

      “Būs vēl citas meitenes. Viņa ir tikai pirmā.”

      “Tu esi pārliecināta?”

      Mīa pārmetoši paskatījās uz viņu.

      “Piedod,” Munks atvainojās.

      “Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir cipars,” Mīa teica.

      Mīa izņēma fotogrāfiju no mapes. Tas bija meitenes kreisās rokas tuvplāns. Viņa to nolika Munka priekšā un norādīja ar pirkstu. “Redzi? Viņai uz mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tas izskatās pēc vienkārša skrāpējuma, bet nav. Tas ir romiešu cipars viens. Būs vēl citas meitenes.”

      Munks glaudīja savu bārdu. Viņam tas izskatījās pēc skrāpējuma, arī ziņojumā tas bija aprakstīts kā skrāpējums, bet viņš neko neteica.

      “Cik daudz?” viņš jautāja, mēģinot likt viņai runāt.

      “Iespējams tik, cik pirkstu.”

      “Desmit?”

      “Grūti