Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

ka Anetei ir jautājumi, taču to ignorēja. Visi pārējie bija tādi paši. Aiz pieklājīgajiem smaidiem slēpās ziņkārīgi skatieni. Izņemot tos, kas viņu pazina vislabāk – Karijs, Kims, Ludvigs – bet, kas zina, varbūt arī viņi. Kā iet? Kā ir klājies visu šo laiku? Mīa, vai tagad tu jūties labāk? Dzirdējām, ka tev bijis nervu sabrukums, vai tā ir taisnība? Kā tu noskuvi galvu? Mēģināji izdarīt pašnāvību uz salas jūras vidū? Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Anete viņai uzmet īsu skatienu. Automašīnā bija tikpat daudz neatbildētu jautājumu, kā viņu birojā Mariboesgātes ielā, bet Mīai nebija spēka uz tiem atbildēt. Viņa nolēma vēlāk vērst situāciju uz labu. Viņai Anete tik tiešām patika. Kā būtu, ja viņas abas vienu vakaru aizietu un izdzertu pa alum? Vai arī ne.

      Kāpēc, kāpēc, kāpēc.

      Nāc pie manis, Mīa, nāc! Ko tu tur viena pati dari?

      Kad viņas nogriezās Sandvikas virzienā, sāka līt. Lietus grabinājās pa vējstiklu, bet Mīa neņēma nost saulesbrilles. Viņa aizvēra acis un ieklausījās skaņās. Lietus lāses, kas sitas pret vējstiklu. Dzinēja rūkšana. Uz mirkli viņai atkal bija vienpadsmit gadu, viņa sēdēja tēva automašīnas aizmugurējā sēdeklī, un viņi brauca mājās no Hortenas, kur viņa bija ciemojusies tēta krāsu veikalā. Viņa atsauca atmiņā tēva smaržu, viņa balsi, kad viņš dungoja pie sevis, ādas cimdus, kas stūrēja tikai ar vienu roku, nu jau brīvi un mierīgi, jo mātes vairs nebija mašīnā.

      Uzdziedāsim mūsu dziesmu, Mīa?

      Jā, lūdzu, dziedam!

      Un tad viņš dziedāja vecu Einara Roses rēvijas dziesmu.

      Vēlreiz, vēlreiz! Vēlreiz, vēlreiz?

      Jā!

      Mīa pasmaidīja pie sevis, noslēpusies aiz saulesbrillēm, un jutās gluži kā maza meitene, tā kutinošā sajūta vēderā, kas vienmēr lika uzmesties zosādai un viņas vaigiem kļūt pavisam sarkaniem. Toreiz dzīve bija tik vienkārša. Tagad viņi visi ir miruši. Viņa bija palikusi viena pati.

      Mašīnai apstājoties, viņa iztrūkās no sava lidojuma fantāziju pasaulē.

      “Mēs esam klāt,” Anete paziņoja un izkāpa ārā no mašīnas.

      Mīa uzlika saulesbrilles uz instrumentu paneļa un sekoja viņai. Vairs nelija – tā izrādījās tikai tāda maza lietusgāze tajā vietā – no mākoņiem atkal iznira maigā pavasara saule, kas norādīja viņām ceļu uz dzeltenas krāsas veikaliņu Sandvikas nomalē.

      Skatlogā bija redzams uzraksts “Dženijas šūšanas darbnīca”. Durvju otrā pusē karājās vecmodīga izkārtne, uz kuras bija rakstīts SLĒGTS. Mīa pieklauvēja, un aiz aizkariem parādījās laipna, bet noraizējusies pavecākas sievietes seja.

      “Jā?” sieviete jautāja caur aizslēgtajām durvīm.

      “Mīa Krīgere, Oslo policijas Vardarbīgo noziegumu nodaļa,” Mīa atbildēja, turot pie stikla savu policistes apliecību un žetonu, lai nomierinātu veco sievieti.

      “Jūs esat no policijas?” sieviete jautāja, neticībā skatoties uz viņām abām.

      “Jā, tieši tā,” Mīa laipni noteica. “Vai mēs, lūdzu, varam ienākt?”

      Bija skaidri redzams, ka laikrakstos izlasītais bija pamatīgi satriecis paveco sievieti, jo viņa nekādi nevarēja atslēgt durvis. Vecajiem, trīcošajiem pirkstiem bija grūti pagriezt atslēgu, taču beigās viņai tas izdevās. Mīa lēnām iegāja iekšā un vēlreiz parādīja sievietei savu policistes apliecību. Sieviete aizvēra aiz viņām durvis un uzreiz arī tās aizslēdza. Viņa stāvēja mazās, krāsainās telpas vidū, nezinādama, ko ar sevi iesākt.

      “Vai jūs esat Dženija?” Mīa jautāja.

      “Jā, es atvainojos, kur gan palikušas manas manieres? Ak, Dievs, kas par dienu, es joprojām trīcu. Esmu Dženija Midthuna.” Viņa iepazīstināja ar sevi un sniedza Mīai mazu, smalku plaukstu.

      “Vai šis ir jūsu veikals?” Anete jautāja, skatoties visapkārt.

      Skatlogos izliktie drēbnieka manekeni bija saģērbti pašdarinātā apģērbā. Sienas un plaukti bija pilni ar izstrādājumiem, kas nepārprotami bija Dženijas roku darbs. Galdauti, kleitas, viena siena bija noklāta ar no dažādas krāsas gabaliem sašūtām segām – visā darbnīcā jautās senlaicīga, labas kvalitātes meistarības klātbūtne.

      “Jā, jau kopš 1972. gada.” Dženija Midthuna piekrītoši pamāja. “Mēs to atvērām kopā, es ar vīru, taču viņš jau ir aizsaulē. Viņš nomira 1989. gadā. Tā bija viņa ideja nosaukt to par “Dženijas šūšanas darbnīcu”. Man gan likās, ka to pareizāk būtu saukt par Dženijas un Arilda darbnīcu, taču viņš uzstāja, un tad nu…”

      Dženijas Midthunas balss izdzisa.

      “Vai jūs izgatavojāt šīs kleitas?”

      Mīa izņēma fotogrāfijas no jakas iekšējās kabatas un novietoja tās uz letes. Dženija Midthuna uzlika brilles, kas bija iekārtas aukliņā ap kaklu, un rūpīgi apskatīja fotogrāfijas, pirms pamāja ar galvu.

      “Jā, es izgatavoju abas divas. Kas ir ar šīm kleitām? Vai man ir nepatikšanas? Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizi?”

      “Nepavisam, Dženij. Mums nav nekāda iemesla domāt, ka jūs būtu izdarījusi kaut ko nepareizu. Kas bija pasūtītājs?” Mīa jautāja. Dženija Midthuna aizgāja aiz letes un izņēma no viena plaukta mapi ar gredzeniem.

      “Man šeit viss ir iekšā,” viņa noteica, uzsitot pa mapi ar pirkstu.

      “Kas tieši?”

      “Visi mani pasūtījumi. Es pierakstu pilnīgi visu. Mērījumus, audumu, cenu, nodošanas datumu – šeit ir pilnīgi viss.”

      “Vai neiebildīsiet, ja mēs to paņemsim līdzi?” Mīa jautāja.

      “Nē, nē, protams, nē, ņemiet visu, kas vajadzīgs. Tas ir tik briesmīgi, ak Dievs, es nezinu, vai es maz varu… Man bija tāds šoks, kad… Kaimiņš bija ieskrējis un atnesa arī laikrakstus…”

      “Kas pasūtīja kleitas?” Mīa prasīja.

      “Vīrietis.”

      “Vai jums ir zināms viņa vārds?”

      “Nē, vārdu es tā arī neuzzināju. Viņš atnesa fotogrāfijas. Leļļu fotogrāfijas. Teica, ka gribot izgatavot kleitas, kas derētu bērniem.”

      “Vai viņš minēja, kam kleitas ir paredzētas?”

      “Nē, un es arī neprasīju. Ja es būtu zinājusi… bet es jau nevarēju zināt, ka …”