Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

ar visām viņa rīta kurpēm kājās un kafijas krūzi rokās. Viņš palaida fermeri vaļā tikai tad, kad abi bija tikuši kūtī un nostājušies pie viena no cūku laidariem. Skats, kas pavērās cūku fermerim, bija tik drausmīgs, ka vēl vairākus mēnešus pēc notikušā viņam bija grūti cilvēkiem pastāstīt, ko tieši viņš redzējis. Viņš nometa krūzi zemē, nemaz nejuzdams kā karstā kafija applaucē augšstilbu.

      Viena no cūku mātēm, Kristīne, gulēja aizgaldā beigta. Bet ne visa cūka. Tur bija tikai viņas ķermenis. Kāds bija nozāģējis viņai galvu. Ar motorzāģi. Pilnībā pārzāģējis kaklu pušu. Bezgalvaina cūka. Aizgaldā atradās tikai ķermenis.

      “Zvani policijai,” Toms Laurics Larsens vēl paspēja puisim pateikt, un tā bija pēdēja lieta, ko viņš atcerējās pirms samaņas zaudēšanas.

      Šoreiz tas nebija viņa plaušu vainas dēļ.

      16. nodaļa

      Sāra Kīse sēdēja advokāta biroja pieņemšanas telpā Tojenā un ar katru mirkli kļuva aizvien nepacietīgāka. Viņa advokātam bija skaidri pateikusi, ka negrib neko dzirdēt par sava mirušā vīra īpašumu. Kas tas vispār bija par mantojumu? Vēl kāds bērns no citām sievietēm? Vēl vairāk parādu piedzinēju vēstuļu, kurās tie pieprasa naudu un draud ar viņas īpašuma atsavināšanu? Sāra Kīse nebija perfekts cilvēks, absolūti nē, taču salīdzinājumā ar savu mirušo vīru viņa bija svētā. Dzemdēt bērnu no tā neveiksminieka bija nepiedodama kļūda. Viņa par to kaunējās gan tolaik, gan tagad. Viņai nebija gana ar to, ka viņa dāvāja viņam bērnu, viņa arī apprecēja viņu. Dievs, žēlīgais, kāda viņa gan bija muļķe! Viņš bija viņu apbūris; viņa atcerējās, kā pirmo reizi ieraugot viņu bārā Grenlannē, viņš nebija viņai uzreiz iepaticies, bet viņa bija tik kusla. Viņš pirka viņai alu, dzērienus… jā, viņa toreiz bija muļķe, bet kas par to? Tagad tas viss bija beidzies. Meitu viņa mīlēs vienmēr, bet negribēja ne dzirdēt par to stulbeni. Kad viņš vispār bija braucis pie viņas? Kad viņam vajadzēja naudu. Aizņēmumu kārtējam projektam. Viņš bija teicis, ka ir celtnieks, taču nekad nebija strādājis stabilā darbavietā vai uzsācis pats savu biznesu. Nē, nekā tamlīdzīga: bez jebkādiem konkrētiem plāniem, nekādu ambīciju, tikai gadījuma darbi šeit un tur, tā bija nožēlojama iztikšana. Un viņš vienmēr nāca mājās, smaržodams pēc citām sievietēm. Pat nepapūlējās ieiet dušā, pirms ieslīdēja viņas svaigi mazgātajos palagos. Sārai Kīsei metās nelabi par to tikai iedomājoties vien, bet nu tas bija beidzies. Viņš bija nokritis no desmitā stāva vienā no tām jaunajām augstceltnēm pie Operas. Viņa pieņēma, ka viņš tur bija pieņemts kādā darbā, kur, bez šaubām, maksā skaidrā naudā, kā jau viņam tas ierasts, kārtējais gadījuma rakstura nakts darbs.

      Sāra Kīse smīnēja, kad iedomājās, cik tas noteikti bija briesmīgi, krist desmit stāvus lejup būvlaukumā; izdzirdējusi jaunumus, viņa bija līksmi ieķiķinājusies. Piecdesmit metru kritiens pretī nāvei? Tā viņam arī vajadzēja; viņš droši vien kritiena laikā bija ārkārtīgi pārbijies. Nez, cik ilgs ir tāds kritiens? Astoņas, desmit sekundes? Lieliski.

      Aizkaitināta viņa pavērās pieņemšanas telpas sienas pulkstenī un tad uz advokāta kabineta durvīm. “Nē, nē, nē,” viņa bija teikusi, kad viņš bija piezvanījis, “Es neko negribu dzirdēt par to idiotu,” bet glumais advokāts bija uzstājis. Visi viņi ir krāpnieki, visi bez izņēmuma. Viņas dzīvē vīriešu vairs nebūs, ja nu vienīgi kāds no viņiem ir kroņprincis, bet, iespējams, arī tad nē. Viņai vīriešu vairs nevajadzēja. Tikai viņa pati un meita, nu jau viņu mazajā, jaunajā dzīvoklī Karlā Bernerā. Perfekti. Zem dūnu segas vienīgi viņas pašas smarža, nevis piecdesmit citi lēti parfīmi, kas sajaukušies ar sliktu elpu. Kāpēc viņa vispār bija piekritusi atnākt? Viņa taču teica nē, vai tad nē? Vai tad tas nebija tas, ko viņi mācīja Sociālā dienesta piedāvātajos kursos? “Saki nē, saki nē, uzcel ap sevi apli, tu esi pati sev vislabākais draugs, tev neviena cita nevajag. Nē, nē, nē, nē.”

      “Sāra? Sveicināti. Paldies, ka atnācāt.”

      Izmanīgais advokāts ar pāri plikajam galvvidum pārķemmētajiem matiem izbāza savu galvu pa durvīm un aicināja viņu iekšā. Viņš viņai atgādināja mazu pelīti. Vārīgu, ar mazām actiņām un uzrautiem pleciem. Nē, nevis pelīti, bet gan žurku. Pretīgu un gļēvu kanalizācijas žurku.

      “Es teicu nē,” Sāra teica.

      “Es zinu,” kanalizācijas žurka lišķēja. “Un tāpēc esmu vēl jo pateicīgāks, ka ieradāties. Redziet, izrādās, ka …”

      Viņš iekrekšķinājās.

      “Ka, kārtojot ar īpašumu saistītos jautājumus, esmu palaidis garām vienu lietu. Neliela detaļa, nekas vairāk, saprotams, tā ir mana vaina.”

      “Vēl vairāk parādu piedzinēju? Vēl kādas tiesas pavēstes?”

      “He-he, nē, nē.” Kanalizācijas žurka ieklepojās un salika kopā pirkstu galus. “Te tas ir.”

      Viņš atvēra atvilktni un nolika viņas priekšā zibatmiņu.

      “Kas tas ir?”

      “Tas ir jums,” kanalizācijas žurka teica. “Jūsu nelaiķis vīrs man to atstāja pirms kāda laika un lūdza, lai nododu jums.”

      “Kāpēc viņš pats to nevarēja man atdot?”

      Kanalizācijas žurka izspieda mazu smaidiņu.

      “Varbūt tāpēc, ka pēdējo reizi, kad viņš ieradās jūsu dzīvoklī, viņš dabūja ar karstu gludekli pa seju?”

      Sāra bija ļoti apmierināta ar padarīto. Vīrs bija pats atslēdzis vaļā durvis. Pārsteidzis viņu. Pēkšņi parādījies dzīvojamā istabā. Gribējis viņai pieskarties, būt ļoti jauks, kāds viņš bija vienmēr īsi pirms lūdza viņu izdarīt kādu pakalpojumu. Viņš nebija to gaidījis un bija turpat uz vietas nogāzies uz grīdas. Kopš tās dienas viņa nebija vīru ne redzējusi, ne no viņa ko dzirdējusi.

      “Man vajadzēja jums to sen jau atdot, bet mēs esam bijuši ļoti aizņemti,” žurka noteica gluži kā atvainodamās.

      “Jūs gribējāt teikt, ka vīrs bija apsolījis par to samaksāt, bet jūs naudu tā arī nesagaidījāt?” Sāra jautāja.

      Advokāts viņai uzsmaidīja. “Beidzot viss ir nokārtots.”

      Sāra Kīse paņēma zibatmiņu, ielika to savā rokassomā un devās uz durvīm. Žurka piecēlās pussēdus no putekļainā krēsla un iekrekšķinājās.

      “Tieši tā, tieši tā. Un kā citādi, Sāra? Vai jums un jūsu meitai viss kārtībā, un…”

      “Ej dirst,” Sāra Kīse teica un izgāja no kabineta, atstājot durvis aiz sevis vaļā.

      Pa ceļam atpakaļ uz jauno Dzīvokļu asociācijas dzīvokli Karlā Bernerē, viņa vairākas reizes apdomāja iespēju tikt vaļā no zibatmiņas. Izmest to atkritumu tvertnē, un viņai vairs nenāktos domāt par to, taču kaut kāda iemesla dēļ viņa to nedarīja. Viņa nebija ziņkārīga – Sāra Kīse nedeva ne pieci par zibatmiņas saturu; tas vairāk bija par rēķinu noslēgšanu. Advokāts bija žurka, bet tik un tā advokāts. Viņas vīrs bija idiots, taču tā bija viņa pēdējā vēlēšanās. Nodot zibatmiņu Sārai un nevienam citam.

      Viņa iegāja dzīvoklī un ieslēdza datoru. Tad jau labāk uzreiz ķerties pie lietas. Melnais klēpjdators lēnām iesila. Viņa ievietoja zibatmiņu datorā un pārkopēja tās saturu uz datora cieto disku. Tajā bija tikai viena datne ar nosaukumu Sarah.mov. Video ieraksts. Koa? Tad viņai nāksies vēl vienu reizi skatīties uz viņa neglīto purnu, vai tā? Pat pēc nāves viņš nevar likt viņai mieru. Viņa ar dubultklikšķi atskaņoja video ierakstu.

      Viņš bija filmējis sevi