Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

un jauns loks gatavs! Nolicis to zemē, viņš devās meklēt piemērotu materiālu bultu izgatavošanai. Tās varēja arī nebūt no vītola, bultām derēja gandrīz jebkurš koks, izņemot egli: tās zari bija pārāk ļengani. Viņš atgriezās ar taisniem, šmaugiem zariem rokās un sāka tos mizot. Nepagāja ne ilgs laiks, kad pie celma, uz kura viņš sēdēja, gulēja četras jaunas bultas.

      “Tobias, kas te rakstīts?”

      Mazais brālis izskrēja no būdiņas, rokā turēdams savu komiksu.

      “Kriptonīts,”Tobiass atbildēja.

      “Supermenam tas nepatīk,” mazais brālis piebilda.

      “Tev ir pilnīga taisnība,” Tobiass piekrita, ar džempera piedurkni noslaucīdams nedaudz puņķu no brāļa deguna.

      “Domā, šis būs labs?”

      Tobiass piecēlās kājās, novietoja bultu pret auklu, tad no visa spēka atvilka loka auklu un ļāva bultai lidot starp kokiem.

      “Super!” brālis iekliedzās. “Uztaisīsi man arī vienu, lūdzu?”

      “Šis jau arī ir tavējais,”Tobiass teica un piemiedza ar aci.

      Brālis nosarka un atmaiga. Viņš nospriegoja loku, cik vien stipri varēja, un viņam izdevās aizšaut bultu pāris metru attālumā. Viņš palūkojās uz Tobiasu, kas atzinīgi pamāja ar galvu – lielisks šāviens, un gāja pakaļ bultai.

      “Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?” Torbens jautāja, kad bija atnācis atpakaļ.

      “Par ko tu tagad runā?”Tobiass mazliet izbijies noprasīja.

      “Tās kristiešu meitenes, kas dzīvo mežā? Kāpēc mēs viņas nešaujam?”

      “Mēs nešaujam cilvēkus,” Tobiass noteica un ļoti stingri saķēra brāli aiz rokas. “Un kur tu vispār dzirdēji par kristiešu meitenēm?”

      “Skolā par to runā,” brālis atbildēja. “Ka kristiešu meitenes dzīvo mežā un ka viņas ēdot cilvēkus.”

      Tobiass nosmējās pie sevis.

      “Jā, tas, ka mežā dzīvo jauni cilvēki, ir taisnība,” viņš smaidīja.

      “Taču viņi nav bīstami, un pavisam noteikti neēd cilvēkus.”

      “Kāpēc tad viņi nemācās mūsu skolā?” acis iepletis, mazais brālis gribēja zināt. “Ja jau viņi te dzīvo?”

      “To es nezinu,” Tobiass atbildēja. “Man liekas, ka viņiem ir pašiem sava skola.”

      Mazā brāļa seja kļuva ļoti nopietna.

      “Varu derēt, ka tā ir ļoti laba skola. Un tāpēc viņi negrib nākt uz mūsējo.”

      “Pilnīgi iespējams,” Tobiass atkal viņam piemiedza ar aci. “Tagad tā, kur tu šodien gribētu medīt bizonus?” viņš jautāja un sabužināja brāļa matus. “Tur augšā pie Rundvānas?”

      “Droši vien,” noteica jaunākais brālis, kas ļoti gribēja būt kā viņa brālis. “Jā, droši vien tur.”

      “Nu, tad uz Rundvānu. Vai tu, lūdzu, varētu aiziet un sameklēt to pirmo bultu, ko es izšāvu? Ja tu domā, ka spēsi to atrast, saprotams.”

      Brālis pamāja.

      “Es pamēģināšu,” viņš teica ar nebēdnīgu smaidu un metās starp kokiem.

      9. nodaļa

      Sēdēdams mazajā motorlaivā, kas devās no Hitras uz vēl mazāku salu pavisam netālu no tās, Holgers Munks nejutās gluži savā ādā. Nē, viņam nebija nelabi, nē, Holgeram Munkam ļoti patika braukt ar laivu pa jūru, taču viņš tikko bija pabeidzis telefonsarunu ar Mikelsonu. Mikelsons bija izklausījies ļoti dīvaini, pavisam ne kā ierastais skarbais priekšnieks; viņš bija izklausījies gandrīz pazemīgs, novēlēja Munkam veiksmīgu braucienu un izteica cerību, ka Munks darīs visu, kas viņa spēkos. Teica, ka tagad ir ļoti svarīgi, ka policija darbojas kā viena komanda – vesels lērums vispārējā noskaņojuma uzmundrināšanas blēņu, kas Mikelsonam bija ļoti neraksturīgi, tāpēc Munkam šis zvans galīgi negāja pie sirds. Bija skaidrs, ka kaut kas atgadījies. Kas tāds, par ko Munkam Mikelsons neko negribēja stāstīt.

      Laivai pukšķinot un vienmērīgi slīdot fjorda mutes virzienā, Munks savilka jaku ciešāk, lai aizturētu vēju, un mēģināja aizsmēķēt cigareti. Jaunais vīrietis ar izspūrušajiem matiem, kas vadīja laivu, nevarēja būt policists, bet, pēc Munka domām, droši vien bija kāds vietējais brīvprātīgais; kāpēc viņš Munku varēja aizvest uz salu tikai pēc diviem pēcpusdienā, joprojām bija mīkla, tomēr Munkam trūka spēka vīrieti izprašņāt. Viņš bija saticis viņu kuģu piestātnē, pajautājis, vai zina, kur atrodas sala, un jaunais vīrietis ar nepaklausīgajiem matiem bija pamājis un norādījis salas virzienā. Tikai piecpadsmit minūtes ar laivu, viņš bija paziņojis.Tā bija Rigmoras vecā māja, tur kādreiz viņa dzīvoja ar dēlu, bet tad dēls esot pārcēlies uz Austrāliju, droši vien sievietes dēļ, un Rigmorai neesot nekas cits atlicis, kā pārvākties uz Hitru, tad viņas māja esot pārdota; cilvēki runā, ka to nopirkusi kāda meiča no Austrumnorvēģijas. Neviens par viņu neko nezina, pāris reižu esot redzēta braucam uz Fillanu, esot smuka, tā ap trīsdesmit, ar gariem, melniem matiem. Un vienmēr saulesbrilles uz acīm. Vai viņš braucot uz turieni? Vai kādā svarīgā lietā? To visu jaunais vīrietis izstāstīja, pārkliedzot dzinēja radīto troksni, taču Holgers Munks, kas pēc sasveicināšanās kuģa piestātnē vairs nebija bildis ne vārda, nekādi nereaģēja. Viņš vienkārši ļāva puisim runāt, kamēr pats ar roku nodrošināja šķiltavām aizvēju un centās aizsmēķēt cigareti, taču arī trešais mēģinājums bija neveiksmīgs.

      Laivai pietuvojoties salai, vieglais nelabums, ko bija izraisījusi saruna ar Mikelsonu, sāka izgaist. Viņš atskārta, ka drīz atkal viņu satiks. Viņam pietrūka viņas. Pēdējo reizi viņi tikās pirms gada. Sanatorijā. Vai trakonamā. Vai vienalga, kā tagad sauc šādas iestādes. Viņa uzvedās galīgi sev neraksturīgi; viņam tik tikko izdevās piesaistīt viņas uzmanību. Viņš bija pāris reižu mēģinājis ar viņu sazināties, gan zvanot pa telefonu, gan rakstot e-pastus, taču bez panākumiem; un tajā brīdī, kad viņš ieraudzīja mazo, glīto saliņu savu acu priekšā, viņš saprata, kāpēc tā. Viņa negribēja uzturēt nekādus kontaktus. Viņa gribēja palikt viena.

      Motorlaiva piestāja pie maza moliņa, un Munks izkāpa krastā, iespējams, ka ne tik izveicīgi kā viņš būtu spējis pirms desmit gadiem, tomēr viņa fiziskā sagatavotība nepavisam nebija tik slikta, kā varētu domāt pēc cilvēku komentāriem.

      “Vai jūs gribētu, lai es pagaidu, vai jūs zvanīsiet, kad būsiet gatavs braukt atpakaļ?” jaunais vīrietis ar nesaķemmētajiem matiem jautāja, neslēpti cerēdams, ka viņu lūgs uzkavēties un viņš varēs iesaistīties notiekošajā. Munkam bija nojausma, ka šeit reti kas atgadījās. “Es piezvanīšu,” Munks kodolīgi noteica, un pielika roku pie pieres armijas stila atvadām.

      Viņš pagriezās un paskatījās augšup uz māju. Viņš nogaidīja, līdz laivas dzinēja skaņas nogrimst jūrā viņam aiz muguras. Šī bija skaista vieta. Mīai bija laba gaume, neko pielikt, neko atņemt. Viņa bija izvēlējusies perfektu vietu, lai paslēptos. Pašai sava mazā saliņa tuvu fjorda mutei. Šaura taciņa veda no mola uz nelielu, idilliska izskata baltu mājiņu. Munks gan nebija nekāds speciālists, taču izskatījās, ka ēka celta piecdesmitajos, droši vien sākotnēji iecerēta kā vasarnīca, kas vēlāk pārveidota par māju, kurā var dzīvot cauru gadu. Mīa Krīgere. Būs tik labi atkal satikt viņu.

      Viņš atcerējās, kad satika viņu pirmo reizi. Neilgi pēc īpašās vienības izveidošanas viņam piezvanīja viņa kādreizējais kolēģis Magnārs Jitre, kas tagad vadīja Policijas koledžu. Lai gan viņi jau gadiem nebija