Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

Uz tikšanos.”

      “Labi.”

      “Brauc uzmanīgi, labi?”

      “Holger, es vienmēr esmu uzmanīga.”

      “Tu nekad neesi uzmanīga, Mīa.”

      “Ej ratā, Holger.”

      “Es arī tevi mīlu, Mīa. Prieks tevi atkal dzirdēt. Līdz rītdienai.”

      Mīa nospieda sarunas pārtraukšanas pogu un kādu brīdi stāvēja ar piesardzīgu smaidu uz lūpām. Tagad viņa bija mierīga, viņa iegāja dzīvojamā istabā un paskatījās uz tabletēm, ko bija salikusi rindā uz galda.

      Nāc pie manis, Mīa, nāc.

      Savā prātā viņa atvainojās dvīņu māsai. Sigrīdai nāksies vēl nedaudz pagaidīt. Mīai Krīgerei vispirms bija darbs darāms.

      II

      14. nodaļa

      Gabriels Merks gaidīja tikšanos Mariboesgātes ielā un jutās nedaudz nervozi. Cik viņam bija zināms, Oslo policijas galvenā pārvalde atradās Grenlannē, tāpēc viņš bija domājis, ka dosies uz turieni, tomēr tā nenotika. Viņš bija saņēmis īsu teksta ziņojumu. Dodies uz Mariboesgātes ielu. Paņems tevi 11os. Bez nosūtītāja vārda. Nekā. Patiešām savādi. Ja tā padomā, visa nedēļa bija izvērtusies savāda – pat nosacīti izklaidējoša – , taču Gabrielam Merkam joprojām nebija īsti skaidrs, uz ko viņš parakstījies.

      Darbs. Viņam līdz šim vēl nebija bijis tādas dzīves pieredzes. Atskaitīties priekšniekam. Strādāt komandā. Pievienoties reālajai pasaulei. Celties no rīta. Kļūt par atbildīgu sabiedrības locekli. Šim divdesmit četrus gadus vecajam cilvēkam tā bija gluži jauna pieredze.

      Gabrielam Merkam patika naktī būt nomodā, kad visa pārējā pasaule gulēja. Tad bija daudz vieglāk domāt. Kad ārā bija tumša nakts un vienīgā gaisma plūda no spilgtajiem ekrāniem viņa guļamistabā. Guļamistaba varētu būt nedaudz pārspīlēts apzīmējums. Gabrielam Merkam neparko negribējās atzīt, ka viņš vēl aizvien dzīvo mājās. Jā, viņam bija pašam sava ieeja un pašam sava vannas istaba, tomēr šajā pašā mājā dzīvoja arī viņa māte. Tas nepavisam nebija patīkami, un tajos retajos brīžos, kad viņš satika jaunus cilvēkus vai uzskrēja virsū saviem skolas laika draugiem, par to netika runāts. Tā jau nebija arī nekāda problēma. Viņš pazina vairākus hakerus, kuri darīja to pašu. Kuri joprojām dzīvoja mājās. Un tomēr. Taču pavisam drīz viss mainīsies. Pilnīgi neplānoti. Viss notika nedaudz par ātru. Vai arī tas bija tas, ko viņš visu savu mūžu bija gaidījis? Tikai pirms septiņiem mēnešiem viņi bija iepazinušies internetā, un tagad viņa bija stāvoklī. Viņi meklēja vietu, kur dzīvot abiem kopā, un tagad viņš stāvēja uz ielas, jo bija dabūjis darbu policijā. Gabriels Merks nekad nebija domājis, ka būtu ļoti labs kādā jomā, izņemot datorus, – tur bija tikai nedaudzi, kas bija labāki par viņu. Skolā viņš turējās savrup. Sarka ikreiz, kad viņam tuvojās meitene, lai uzaicinātu kaut kur piedalīties. Sestajā klasē viņš pa vakariem sēdēja mājās, kamēr pārējie klasesbiedri līdz nemaņai piedzērās Trivānā. Pabeidzot sesto klasi, viņš bija pierakstījies uz datorkursiem, bet ne reizi uz tiem neaizgāja. Kāda gan jēga? Viņš jau tāpat zināja visu.

      Viņš nervozi paskatījās visapkārt, tomēr neizskatījās, ka kāds nāktu viņam pretī. Varbūt tas bija joks? Strādāt policijā? Sākotnēji viņš bija domājis, ka viņa kiberdraugi nes viņu cauri. Viņš pazina dažus, kuriem šāds joks liktos ļoti smieklīgs. Satracināt cilvēkus. Ielauzties viņu medicīniskās informācijas reģistrā. Ielauzties advokātu biroju datorsistēmā. Nosūtīt svešiniecēm ziņojumus, paziņojot, ka viņas ir stāvoklī. Viltoti paternitātes paziņojumi. Radīt pēc iespējas lielāku haosu. Gabriels Merks nebija no tiem hakeriem, taču viņš daudzus tādus pazina. Bija pilnīgi iespējams, ka kāds ar viņu dzen jokus, tomēr viņam tā nelikās. Vīrietis, kas viņam piezvanīja, likās ļoti uzticams. Viņi bija uzzinājuši par viņu no Lielbritānijas Valdības sakaru pārvaldes. MI6. Izlūkošanas dienesta. Tāpat kā liela daļa viņa paziņu arī Gabriels Merks bija izmēģinājis savu laimi ar Canyoucrackit?, kas bija pagājušajā gada rudenī internetā ievietots uzdevums. Parastajiem cilvēkiem tas bija šķietami neuzlaužams kods. Simts sešdesmit skaitļu un burtu pāri ar spriedzi papildinošu pulksteni, kas skaita, cik daudz laika vēl atlicis. Viņš gan nebija pirmais, kas to atrisināja, taču viņš nebija arī palicis tālu iepakaļ. Pirmais bija krievs, melnais hakeris, kas bija uzlauzis kodu tikai pāris stundas pēc tā augšupielādēšanas tīklā. Gabriels Merks zināja, ka krievs nebija uzlauzis pašu kodu, viņš bija uzlauzis tikai canyoucrackit.co.uk tīmekļa vietni, atradis HTML datni, kurā vajadzēja būt atrisinājumam, un veicis apgrieztu programmas koda analīzi. It kā iespaidīgi, bet tā nebija izaicinājuma būtība.

      Gabriels Merks uzreiz bija pamanījis, ka tas ir mašīnkods X86, kas izmanto RC4 algoritmu. Atrisinājums nebūt nenāca viegli – koda veidotāji bija ievietojuši dažādus šķēršļus, piemēram, paslēpuši datu bloku PNG datnē, tādējādi ar skaitļu atšifrēšanu vien nebija līdzēts, taču par spīti visam viņš tika galā pāris nakšu laikā. Brīnišķīgs izaicinājums. Savukārt pats atrisinājums nemaz nebija tik aizraujošs. Izrādījās, ka izaicinājums ir Valdības sakaru pārvaldes, kas ir daļa no Lielbritānijas izmeklēšanas dienesta, sabiedrisko attiecību kampaņa, pārbaudes darbs, darba pieteikums. Ja tu spēj uzlauzt šo kodu, tad tu esi pietiekami spējīgs, lai strādātu pie mums.

      Viņš bija iesniedzis savu vārdu un uzvārdu un izskaidrojis koda uzlaušanas gaitu. Kāpēc gan ne? Varēja jau arī izskaidrot. Atbildē viņš bija saņēmis draudzīgu apstiprinājumu, ka, jā, viņa atrisinājums bija pareizs, taču diemžēl tikai britu pilsoņi varēja pieteikties darbam dienestā.

      Gabriels Merks vairs par to nebija domājis. Līdz tam brīdim, kad pagājušajā piektdienā bija iezvanījies viņa mobilais. Šodien bija ceturtdiena, un te nu viņš stāvēja ar savu datoru zem rokas, gaidīja tikšanos ar svešinieku pirms nezināma darba sākšanas. Darbs policijā.

      “Gabriels Merks?”

      Gabriels gandrīz salēcās un apgriezās riņķī.

      “Jā?”

      “Sveiki, mani sauc Kims.”

      Vīrietis, kas viņu uzrunāja, pasniedza roku. Gabrielam nebija ne jausmas, no kurienes viņš bija uzradies; viņš izskatījās pavisam parasts, varbūt tāpēc. Viņš bija gaidījis zilas bākugunis un sirēnas vai formas tērpu, nu, vai vismaz skarbu balss toni, bet šis vīrietis viņa priekšā varēja būt jebkurš. Viņš bija teju neredzams. Parastas bikses, parastas kurpes un parasts džemperis, kura krāsas nekādā veidā neizcēlās pūlī, un tad pār Gabrielu nāca apjausma, ka tieši tā arī bija domāts. Viņš bija policists civildrēbēs. Viņš bija apmācīts iejukt pūlī. Neizcelties. Pēkšņi parādīties no zila gaisa.

      “Lūdzu, sekojiet man. Šajā virzienā,” teica vīrs vārdā Kims un pārveda Gabrielu pāri ielai uz dzeltenu biroja ēku.

      Pie ārdurvīm policists izņēma karti un ievadīja kodu. Durvis atvērās. Gabriels sekoja vīrietim liftā: tā pati kārtība, arī lai izmantotu liftu bija nepieciešama karte. Gabriels paslepus vēroja vīrieti ievadām liftā kodu. Viņš nezināja, ko teikt un vai vispār vajag kaut ko teikt. Viņam nekad nav bijusi nekāda darīšana ar policiju. Un viņš nebija braucis liftā, kam vajadzīgs kods. Policists vārdā Kims izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā viņš to darītu visu laiku. Satiktu jaunus, nepazīstamus kolēģus uz ielas. Ievadītu liftos kodu. Abi vīrieši bija vienāda auguma, taču policists bija slaidākas uzbūves un, par spīti savai neredzamībai, lieliskā formā. Viņam bija īsi, tumši mati, un viņš nebija kādu laiku skuvies. Gabriels nemācēja teikt, vai tas bija darīts ar nodomu vai vīrietim