Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

ar to domāja: viņas vecmāmiņa nebija kā visi pārējie, viņai bija nesavaldāmi, sirmi mati un gaišas, gandrīz zili melnas acis. Veikalos viņa mēdza skaļā balsī runāt par visdīvainākajām lietām un bieži vien, smiedamās pie sevis, augām naktīm vēroja mēnesi savā dārzā. Viņai bija zināmas tādas lietas, kuras viduslaikos cilvēki, bez šaubām, būtu uzskatījuši par raganu pesteļiem, un viņa izturējās pret Mīu kā pret savu mācekli.

      Mīa ticēja, ka viņai ir paveicies. Viņa uzauga stabilā vidē. Viņai bija mīļa māte un lielisks tēvs, un vecmāmiņa, kas dzīvoja pavisam netālu. Vecmāmiņa, kas bija viņu ievērojusi, redzējusi viņas patieso būtību un teikusi, ka viņa ir īpaša.

      Lido kā mārīte, Mīa. Nekad to neaizmirsti.

      Tie bija vecmāmiņas pēdējie vārdi, ko viņa, aci piemiegdama, uz nāves gultas bija teikusi savai ļoti īpašajai draudzenei.

      Mīa pacēla pudeli pretī mākoņiem.

      Nāve nav bīstama.

      Vēl sešas dienas.

      No siltās vējjakas izņemtās tabletes padarīja viņas kājas ļodzīgas. Mīa Krīgere norija vēl pāris tablešu, tad atspiedās pret akmeni.

      Mīa, vai tu zini, ka tu esi ļoti īpaša?

      Varbūt tieši tāpēc viņa bija izlēmusi mācīties Policijas koledžā? Lai darītu kaut ko atšķirīgu? Arī par šo viņa bija domājusi pēdējās dienās. Kāpēc viņa bija pieteikusies? Viņai bija grūti salikt notikumus pareizā secībā. Laiks plūda un mainījās. Viņas smadzenēs nebija nekādas kārtības. Sigrīda vairs nebija mazā blondā Sigrīda, tagad viņa bija narkomāne Sigrīda, īsts murgs. Vecāki bija satriekti, viņi pamazām attālinājās no pasaules, viens no otra, no Mīas. Viņa pārcēlās uz Oslo un bez mazākās entuziasma kripatiņas sāka studijas Blinderna universitātē; beigās viņa tā arī nebija atradusi sevī spēku, lai aizietu uz eksāmeniem. Varbūt Policijas koledža bija viņu noskatījusi? Lai viņa varētu atbrīvot pasauli no tādiem cilvēkiem kā Markuss Skogs?

      Mīa piecēlās un aizstreipuļoja līdz molam. Viņa izdzēra pudeli un ielika to siltās vējjakas kabatā. Atrada vēl pārīti tablešu un sakošļāja tās, neko pat neuzdzerot. Kaijas bija viņu pametušas par labu zvejas laivai, un vienīgais, ko tagad varēja dzirdēt, bija viļņu klusā šļakstīšanās pret akmeni.

      Viņa nošāva viņu.

      Markusu Skogu.

      Ar diviem šāvieniem. Tieši krūtīs.

      Tā bija nejauša sastapšanās; viņi bija nosūtīti citā uzdevumā, bija pazudusi meitene, un bija pieaicināta īpašā vienība – tikai apjautāties un paskatīties šur un tur vai, kā to pateica Holgers: Mīa, šobrīd mums nekas daudz nav zināms. Man liekas, ka nenāktu par skādi pārbaudīt šo vietu.

      Holgers Munks. Mīa Krīgere ar patiku atcerējās savu veco kolēģi un apsēdās uz mola malas, pārkarinot savus zābakus tai pāri. Tas notikums bija tik savāds. Viņa bija nogalinājusi cilvēku, taču nejuta ne mazāko nožēlu. Viņa jutās daudz sliktāk par to, kas notika pēc tam. Par skandālu presē un traci galvenajā pārvaldē Grenlannē. Holgers Munks, kas bija īpašās vienības vadītājs un kas bija personīgi uzaicinājis viņu strādāt savā komandā pa taisno no Policijas koledžas, tika nosūtīts strādāt citur, un īpašā vienība tika izformēta.

      Tas Mīu bija ļoti sāpinājis, un fakts, ka Holgeram nācās maksāt par viņas izdarīto, aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem. Pati slepkavība, lai cik savādi tas nebūtu, viņu īpaši neuztrauca. Viņi bija sekojuši pierādījumu virknei uz Trivānu, kur narkomāni vai hipiji – kad cilvēki zvanīja, lai sūdzētos, viņiem vienmēr bija grūtības atšķirt šos divus – , vienalga, kāds bija novietojis savu autofurgonu Trivānā un ballējās, un trokšņoja uz velna paraušanu. Holgeram bija ideja, ka pazudusī meitene varētu būt tur. Un viņi tik tiešām netīrajā furgonā bija atraduši jaunu meiteni, kas gan nebija meklētā, bet cita meitene ar stiklainām acīm un ar rokā iedurtu adatu, ar kuru kopā, pavisam negaidīti, bija Markuss Skogs. Un Mīa, kā pilnīgi pareizi bija aprakstīts neatkarīgās policijas sūdzību izskatīšanas komisijas ziņojumā, “rīkojās nolaidīgi, nevajadzīgi lietojot spēku”.

      Mīa šūpoja galvu neticībā par savu necilvēciskumu. Holgers Munks aizstāvēja viņu, teikdams, ka Skogs uzbruka pirmais – galu galā, nozieguma vietā tika atrasts nazis un cirvis – , taču Mīa zināja, ka bija rīkojusies nepieļaujami. Viņa bija izgājusi apmācības par to, kā vienai aizstāvēties pret traku narkomānu, kas draudīgi vicinās ar nazi vai uzbrūk ar cirvi. Viņa taču varēja viņam iešaut pēdā. Vai rokā. Taču viņa nošāva viņu. Viens mirklis naida, kurā visa pārējā pasaule vienkārši izgaisa. Divi šāvieni tieši viņa krūškurvja centrā.

      Bez Holgera Munka iejaukšanās viņa būtu nonākusi cietumā. Viņa izņēma no vējjakas tukšo pudeli, nolaizīja pēdējās pilītes un vēlreiz pacēla to pretī mākoņiem. Nu jau tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beigas bija pavisam tuvu.

      Beidzot.

      Vēl sešas dienas.

      Viņa apgūlās, piespiezdama vaigu pie mola raupjajiem koka dēļiem, un aizvēra acis.

      8. nodaļa

      Tobiass Ivarsens aizspieda sava jaunākā brāļa ausis, lai viņam nenāktos klausīties tracī, kas nāca no pirmā stāva. Šis bija tas laiks, kad tie parasti sākās: kad mamma pārnāca mājās no darba un atklāja, ka patēvs nebija izdarījis neko no tā, kas bija jāizdara. Nebija pagatavojis puikām vakariņas. Nebija nedaudz piekārtojis māju. Nebija atradis darbu. Tobiass bija izdomājis spēli, lai brālim nebūtu jāklausās to abu strīdos.

      Es tev turēšu ciet ausis, un tu man pastāsti, ko tu redzi savā galvā, labi?

      “Sarkana smagā automašīna, kurai virsū ir uzzīmētas liesmas,” Torbens pasmaidīja, un Tobiass, piekrītoši pamāja ar galvu un atbildēja viņam ar smaidu. Ko tad citu viņš varēja darīt?

      “Bruņinieks, kas cīnās ar pūķi,” viņa brālis teica ar platu smaidu, un Tobiass atkal pamāja.

      Trokšņu līmenis pirmajā stāvā pieņēmās spēkā. Dusmīgas balsis līda augšā pa sienām un ieslīdēja viņam zem ādas. Tobiass zināja, ka nevarēs izturēt to, kas notiks tālāk – kā priekšmeti tiks mesti pret sienām, kliedzieni kļūs aizvien skaļāki; iespējams, ka pat kas ļaunāks, – tāpēc viņš izlēma iet ar brāli ārā. Viņš iečukstēja brālim ausī, joprojām turēdams savas rokas tām pāri.

      “Ejam ārā medīt bizonus!”

      Brālis pasmaidīja un aizgūtnēm māja ar galvu.

      Medīt bizonus. Skriet pa mežu un spēlēt indiāņus.Tas mazajam patiks. Šeit nedzīvoja daudz citu bērnu, tāpēc brāļi parasti spēlējās kopā, lai gan Tobiasam bija jau trīspadsmit gadi un viņa brālim tikai septiņi. Būt mājās lielākoties nebija laba doma. Ārā bija daudz labāk.

      Tobiass palīdzēja brālim uzvilkt jaku un sporta apavus, un tad, kāpjot lejā pa sētas kāpnēm, viņš dungoja, dziedāja un skaļi dauzīja kājas. Viņa brālis, kā jau ierasts, skatījās uz viņu kā uz Dievu; lielais brālis vienmēr bija tik uzjautrinošs, taisot šādus jokainus un skaļus trokšņus. Torbenam tas likās smieklīgi; viņš ļoti mīlēja lielo brāli un vienmēr ar lielu sajūsmu piedalījās visos viņa interesantajos un dīvainajos piedzīvojumos.

      Tobiass iegāja malkas šķūnī, atrada tur nedaudz auklas un nazi, un lika Torbenam skriet pa priekšu bez viņa. Viņiem mežā bija paslēptuve, un šeit nevajadzēja ne no kā baidīties, brālis varēja klaiņot, kur vien ienāk prātā; tur tālāk starp eglēm bija izcirtums, kur viņi abi kopā bija uzcēluši