Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Viņam ir nevis sešdesmit, bet gan sešdesmit pieci gadi! Ja vien esmu pareizi saskaitījusi… Viņš grib, lai citi domā, ka viņš ir izskatīgs un interesants. Starp citu, ar tādiem vientiešiem ir vienas vienīgas problēmas, vari man ticēt, mana mazā Zoē. Ja tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta…

      – Kopā ar vēl kādu nav tik skumji, – Zoē iebilda, atcerējusies Sandoza kunga pelēcīgo mēteli.

      Ifigēnija piecēlās, savāca lūpu krāsu un konfektes, kas bija izkritušas viņai no kabatas, vēlreiz klusi nosprauslojās un atkārtoja: iemīlēties, iemīlēties, it kā tā varētu kaut ko atrisināt!

      Žozefīne un Zoē izdzirdēja, kā aizcērtas durvis.

      – Nu re, tu atkal esi kļuvusi par nabadzīgo ļaužu žēlsirdības māsu, – Zoē pasmaidīja.

      – Nabadzīgo ļaužu žēlsirdības māsa ies gulēt un par to visu padomās rīt. Cikos tev jāceļas?

      Žozianna iegāja viesistabā pie sava dēla Juniora. Viņa bija atgriezusies no veikala Monoprix un vilka iepirkumu somu, kurā bija svaigi augļi, zivis ar spīdīgiem vēderiem, zaļi dārzeņi, sezonas augļi, piena jēra ciska, papīra dvieļu ruļļi, tīrīšanas līdzekļi, minerālūdens un apelsīnu sulas pudeles.

      Viņa apstājās un izmisusi uzlūkoja savu dēlu. Viņš sēdēja atzveltnes krēslā un turēja klēpī grāmatu. Ģērbies kā angļu koledžas students: pelēkas flaneļa bikses, jūras zila jaka, balts krekls, zaļi zili svītrota kaklasaite, melni sporta apavi. Mazs kundziņš. Viņš lasīja, un, kad māte ienāca, pacēla galvu.

      – Junior…

      – Jā, māt…

      – Kur Gledisa?

      Gledisa bija viņu nesen pieņemtā mājkalpotāja. Jauna maurīciete, slaika un gara. Viņa slaucīja putekļus no mēbelēm, grozīdama gurnus no kaklā uzkārtā portatīvā kompaktdisku atskaņotāja skanošās mūzikas pavadībā. Nesteidzīga un bezrūpīga mājkalpotāja, kuras galvenā vērtība bija mīlestība pret bērniem. Un Dievu. Viņa bija sākusi lasīt Junioram priekšā Bībeli. Diženais Jēzus! Jēzus ir dižens, Jēzus ir Dievs, Jēzus ir tavs Dievs, un tev Viņš jāslavina katru dienu. Aleluja! Dievs ir mūsu gans, Viņš mūs ved uz zaļām laimes ganībām. Juniors padevīgi klausījās, un Žozianna jutās apmierināta, ka beidzot ir atradusi auklīti, kuru dēls, šķiet, bija pieņēmis.

      – Viņa aizgāja…

      – Ko nozīmē “aizgāja”? Aizgāja uz lekcijām, aizgāja nosūtīt vēstuli, aizgāja nopirkt Lego…

      Izdzirdējis vārdu Lego, Juniors paraustīja plecus.

      – Lego? Kam tad tas? Vai tu savā vecumā ar to vēl spēlējies?

      – JUNIOR! – Žozianna iebrēcās. – Izbeidz! Tu dzirdi, izbeidz…

      – Zoboties. Jā, tev taisnība, māt, es izturos necienīgi… Lūdzu piedošanu.

      – UN IZBEIDZ SAUKT MANI PAR MĀTI! Es esmu tava mamma, nevis māte…

      Viņš atsāka lasīt grāmatu, un Žozianna atkrita uz mīksta, ar melnu ādu apvilkta sēdekļa viņam pretī, saņēmusi rokas, kratīdama tās kā vīraka kvēpekli un pūlēdamās kaut ko saprast. Ak Dievs! Ak Dievs! Ko es Tev esmu nodarījusi, ka Tu man esi atsūtījis šo… šo… Viņa nespēja atrast īsto vārdu Juniora apzīmēšanai. Tad viņa atkal ar pūlēm saņēmās un noprasīja:

      – Kur tad īsti ir palikusi Gledisa?

      – Viņa iesniedza atlūgumu. Viņa mani vairs nevar izturēt. Viņa apgalvo, ka nespēj vienlaikus vadīt mājsaimniecību un lasīt man priekšā Labrijēra “Raksturus”. Un vēl viņa teica, ka tā esot grāmata par nāvi un līķiem, ka neesot labi traucēt mirušos, un mēs par šo tematu pamatīgi sastrīdējāmies.

      – Viņa ir aizgājusi… – Žozianna atkārtoja, iegrimdama dziļāk sēdeklī. – Bet tas taču nav iespējams, Junior! Sešu mēnešu laikā viņa ir jau sestā.

      – Apaļš skaitlis. Atzīmēšanas vērts. Tātad mums ir ikmēneša kalpotāji.

      – Bet ko tu īsti izdarīji? Man šķita, ka viņa tomēr ir jau pieradusi…

      – Pie visa vainīgs vecais Labrijērs, no kura viņai uzmetās pumpas. Viņa apgalvo, ka neko nesaprot, ka viņš nemaz neraksta franciski. Ka vārsmas par viņa līķi ir izsmiekls. Viņa teica, lai nolaižos uz zemes, lai atgriežos mūsu laikmetā, un tāpēc, lai sagādātu viņai prieku un kādu nodarbošanos, es liku, lai viņa sameklē mokasīnu pāri man vajadzīgajā izmērā, jo šie sporta apavi briesmīgi nesaderas ar manu apģērbu. Viņa apgalvoja, ka tas nav iespējams, un, kad es uzstāju, viņa neganti pārskaitās un nometa priekšautu. Pēc tam es mēģināju iemācīties lasīt viens pats, un izskatās, ka man tas ir izdevies. Saliekot kopā skaņas un zilbes, un veidojot apkopojumus, nemaz nav tik grūti…

      – Ak Dievs! Ak Dievs! – Žozianna ievaimanājās. – Ko lai ar tevi iesāk? Tev taču ir divi gadi, Junior, nevis četrpadsmit!

      – Pamēģini aprēķināt manu vecumu tāpat kā suņiem, pareizini manu vecumu ar septiņi, un man būs četrpadsmit gadu… Galu galā es labprāt vēlētos būt suns.

      Ieraudzījis mātes apstulbušo seju, viņš līdzjūtīgi piemetināja:

      – Neuztraucies, mīļā māt, es protu tikt galā ar savu dzīvi, es nevienam nesagādāju nepatikšanas… Ko tu labu nopirki? Tev tur ir vesels krājums svaigu dārzeņu un sulīgu mango.

      Žozianna neklausījās. Viņa gremdējās pārdomās. Visus šos gadus es gribēju bērnu, mēnesi pēc mēneša es gaidīju, cerēju, konsultējos ar speciālistiem, un tā diena, kad es beidzot, beidzot sapratu, ka man būs bērns, tā diena bija vislaimīgākā visā manā mūžā…

      Viņa atcerējās, kā bija skrējusi pāri Marsela uzņēmuma pagalmam, lai uzmeklētu savu draudzeni Žineti un viņai paziņotu par šo priecīgo notikumu, kā bija baidījusies izmežģīt potīti, pakrist uz bruģa un sasist trauslo oliņu sev vēderā, kā kopā ar Marselu bija uz ceļiem lūgusies par šo dievišķo bērnu… Viņa bija sapņojusi par šo bērnu, sapņojusi, kā ģērbs viņu zilos lācīšos, skūpstīs viņa mīļās rociņas, skatīsies, kā viņš sper savus pirmos soļus, kā velk savus pirmos burtus, ielauzās savos pirmajos vārdos, viņa bija sapņojusi, kā Mātes dienā saņem apsveikuma kartītes ar neveikliem, ķeburainiem teikumiem, kuri liek izkust no laimes, ar krāsainiem krītiņiem uzvilktiem, izķēpātiem vārdiem “apsveicu, mammīt…”

      Viņa sapņoja.

      Sapņoja, kā aizvedīs viņu uz Monso parku, noskatīsies, kā viņš vilks savu rotaļu žirafi uz ritenīšiem pa balti grantētajām alejām sarkanu kļavu pavēnī. Sapņoja, kā viņš notriepsies ar šokolādi, un kā viņa slaucīs viņam muti, pukodamās: “Ko tu te esi sadarījis, manu mazo sirsniņ?”, piespiedīs viņu sev klāt, tik laimīga, tik laimīga, sajutīs viņa siltumu sev pie krūtīm un bārdamās viņu aijās, jo nepratīs viņu aijāt bez rāšanās. Viņa sapņoja, kā aizvedīs viņu uz pirmo skolas dienu, pagriezīsies atpakaļ, lai vēlreiz nopētītu klases audzinātāju, noskatīsies uz viņu caur stiklu un viegli pamās, būs labi, būs labi, baidīdamās, vai tikai viņš nesāks raudāt, ieraudzījis viņu attālināmies; viņa sapņoja, kā viņš iemācīsies likt lietā krāsainos zīmuļus, šūpoties, mest maizi pīlēm, dziedāt muļķīgus pantiņus; līs lietus, viņš izmirks, varžu dīķī būs svētki, un viņi abi smiesies, jo viņš nemācēs pareizi izrunāt vārdus “varžu dīķis”.

      Viņa sapņoja.

      Viņa sapņoja, kā darīs visu soli pa solim, lēni, maigi, augs kopā ar viņu, turēs viņu aiz rokas un pavadīs garajā