Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Savulaik Irisa bija stāstījusi, ka Filips domājot: Beranžēra ir nekur nederīga būtne. Turklāt iznīcinoša!

      Filips domāja, ka viņa ir iznīcinoša. Viņa bija gatava to pierādīt.

      Klusums ieilga. Beranžēra triumfēja. Tātad tā bija taisnība, ko viņa bija dzirdējusi stāstām: Filips Dipēns ir aizrāvies ar savu sievasmāsu. Pirms Irisas nāves viņi pat bija uzsākuši nelielu dēku. Beranžēra bezbailīgi izteica nākamo mājienu:

      – Abi iepazinās tolaik, kad viņa veica pētījumus par divpadsmito gadsimtu… Izskatīgs augstskolas pasniedzējs… Viņš dzīvo Turīnā… Šķīries, divu bērnu tēvs… Tolaik viņš nevienu nelaida garām. Viņš bija precējies. Un tu taču pazīsti Žozefīni, viņai ir savi principi, ko viņa nepārkāpj. Taču nu viņš ir brīvs, un runā, ka viņi nesen esot redzēti Parīzē. Izskatījušies ļoti tuvi… Man to pastāstīja kāda draudzene. Viņa strādā Sorbonnā un pazīst tavu sievasmāsu.

      Filips tūlīt iedomājās par Luku, tomēr atgādināja sev, ka Luka nebija ne augstskolas pasniedzējs, ne precējies, ne arī ģimenes tēvs. Turklāt kopš septembra Luka bija ievietots kādā lauku apvidus klīnikā.

      – Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pateikt, Beranžēra?

      – Viņu sauc Džuzepe… Uz redzēšanos, Filip… Vai drīzāk arrivederci!

      Filips iegrūda rokas kabatās tik spēji, it kā vēlētos pārplēst oderi. Tas nav iespējams, viņš sev sacīja, tas nav iespējams. Es pazīstu Žozefīni, viņa man to būtu pateikusi. Tieši tāpēc es viņu mīlu. Viņa ir ļoti godīga.

      Viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Žozefīnei varētu būt cita dzīve.

      Ka viņa varētu interesēties par citu vīrieti.

      Uzticēties viņam, smieties, sadoties rokās un soļot…

      Viņš sev vaicāja, kāpēc par to nekad nebija iedomājies.

      Bija ieradies viņa pirmais apmeklētājs. Gvendolīna apvaicājās, vai aicināt viņu iekšā.

      – Minūti uzgaidiet, – Filips palūdza.

      Jā, bet…

      Viņa negrib mani aizvainot.

      Viņa nezina, kā man to pateikt.

      Jau mēnesi viņa neatbild ne uz vēstulēm, ne elektroniskā pasta ziņām, pat nepateicas par manis sūtītajiem ziediem.

      Ienāca pirmais apmeklētājs.

      Viens no tiem klientiem, kuri runā, runā un vienkārši vēlas dzirdēt sava viedokļa apstiprinājumu, lai varētu būt par to pārliecināti. Viņam bija gaiši brūna tvīda žakete un dzeltens krekls. Kaklasaites mezgls tikpat šaurs kā viņa deguns.

      Filips izteica savas domas, pētīdams te viņa kaklasaiti, te degunu. Vīrietis runāja, Filips piekrita, bet viņa prātā nemitīgi atkārtojās viens un tas pats jautājums: “Jā, bet ja nu…”

      Ja Beranžēra runāja patiesību…

      Filips bija šķīries no Irisas vēl pirms viņas traģiskās nāves.

      Viņu stāsts bija pārtrūcis Ņujorkā. Sēdēdams pie balti klāta galda viesnīcā Waldorf Astoria, viņš uz salvetes bija uzrakstījis BEIGAS.

      Uzzinājis par viņas nāvi, Filips bija juties satriekts, noskumis. Viņš bija noteicis: kāda ķeza! Iedomājies par Aleksandru. Lefloka-Piņela naidīgā, spītīgā seja visos laikrakstos vēl ilgi nebija devusi viņam mieru. Tātad šis ir tas cilvēks, kurš nogalinājis manu sievu… Šis ir tas cilvēks.

      Ar laiku attēls bija izplūdis. Tagad viņš Irisu atcerējās vienīgi kā skaistu un tukšu sievieti.

      Sievieti, kura bija piederējusi viņam…

      Vakarā Filips piezvanīja Dotijai, lai apvaicātos, vai viņai ir laiks iedzert kādu glāzīti.

      Dotija bija viņa uzticības persona, viņa draudzene. Dotijai bija maigas acis un gaišas skropstas. Kaulaini gurni un mati kā zīdainim.

      Filips ar viņu vairs negulēja. Viņš vairs nevēlējās justies atbildīgs par Dotiju.

      Ko tu īsti gribi? Dotija viņam kādā vakarā bija noprasījusi. Viņa bija mazliet iereibusi un turēja cigareti tik tuvu matiem, ka Filipam kļuva bail, vai tikai tie neaizsvilsies. Es labi zinu, ka mīlu tevi. Jā, zinu, es negribēju tev teikt, taču tā nu tas ir, man negribas izlikties… Es atzīstos mīlestībā un neko nezinu par mīlestības stratēģiju… Es labi zinu, ka mana dzīve draud izkūpēt gaisā, tomēr neko nevaru darīt. Es vismaz mīlu… un mīlēt ir skaisti. Ciest gan ne, toties mīlēt ir skaisti… Tas nekad nenotiks. Es domāju, ka pirms satikšanās ar tevi biju iemīlējies, taču citādi es nevarēju. Nav iespējams nolemt, ka pārstāsi mīlēt. Mīlestība ir uz mūžu… Un tas ir galvenais.

      Tas ir galvenais.

      Viņš saprata. Un sāka ņemt sievietes tikai uz vienu vakaru. Vai uz nedēļas nogali.

      Ejot pa Čelsijas rajona ielu, viņš pamanīja kādu pleca izliekumu un tam sekoja. Uzaicināja vakariņās, pavadīja kopā ar viņu dažas naktis. Agri no rīta viņa pajautāja: vai pēc gada tu mani vēl atcerēsies? Viņš neko neatbildēja, viņa vaicāja vēlreiz: ar ko tu būsi kopā pēc gada? Ar ko būšu kopā es? Bet tu taču mani kaut mazliet mīli? Viņa mute bija sausa, smaids stings. Tu labi izskaties… pēc gada tu būsi kopā ar kādu citu, tu mani aizmirsīsi.

      Viņš aizrautīgi iebilda.

      Viņš zināja, ka viņai ir taisnība.

      Viņš pavadīja nakti kopā ar kādu brazīlieti, kura lielīgi apgalvoja, ka piecas stundas dienā raksta, bet pārējo laiku pavada vingrojot, lai panāktu miesas un gara līdzsvaru. Aizgājis prom, viņš saplēsa lapiņu, uz kuras viņa bija uzrakstījusi savu telefona numuru, un noskatījās, kā sīkās papīra druskas lidinās gaisā.

      Viņš devās pavadīt nedēļas nogali kopā ar kādu advokāti, kura bija paņēmusi līdzi savu klientu lietas un visu laiku runāja pa telefonu, ko bija ar plecu piespiedusi pie auss. Viņš samaksāja par viesnīcas numuru, atstāja viņai zīmīti un aizbēga.

      Atpakaļceļā, sēžot sastrēgumos, viņš bija atcerējies, kā savas dzīves sākumā bija gribējis iekarot visu pasauli. Ņujorka un pirmais darbs starptautiskā advokātu birojā. Viņš tur bija vienīgais francūzis. Viņš bija iemācījies strādāt kā amerikāņi. Skaista māja, ko nācās noīrēt Hemptonā, labdarības pasākumi, kuros viņš cēli pastaigājās, ģērbies smokingā, pie rokas pavedinoša sieviete, ikreiz cita. Dārgi uzvalki no Anglijas, pie Brooks Brothers pirkti krekli, maltītes Four Seasons. Skatīdamies spogulī un skūdamies, viņš uzsmaidīja sev, iztīrīja zobus, izvēlējās uzvalku, kaklasaiti, nodomāja, ka ir tik viegli iekarot sievietes, ja… un kaunīgi aprāvās…

      Ja rodas iespaids, ka atrodies filmā, kurā pašam ir galvenā loma.

      Un tad viņš bija iepazinies ar Irisu Plisonjē.

      Viņam bija salēkusies sirds. Minūtes bija pārvērtušās gadsimtos. Viņam zuda pārliecība, filma pārtrūka. Vai drīzāk… Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts: tā bija viņa. Neviena cita. Viņš bija ieslīdējis viņas dzīvē viegli kā burvju mākslinieks. Pārliecinājis, ka viņiem jāprecas. Vai Filips bija mīlējis viņu vai viņas radīto skaisto paštēlu?

      Viņu pāra skaisto tēlu?

      To viņš nezināja.

      Viņš vairs nepazina sevi tādu, kāds bija toreiz.

      Viņš sev vaicāja, vai vēl aizvien rīkojas tāpat.

      No rīta, noklausījies, ko piedāvā vīrietis, kura deguns un kaklasaites mezgls bija vienā platumā, un pavadījis viņu līdz durvīm,