Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

verbenas tev nav?

      Gerijs sadrūmis pavērās viņā:

      – Es tev nosaucu trīs lietas, ko varu tev piedāvāt, un tu pieprasi ceturto, kuras man nav…

      Viņš šķita mazliet aizkaitināts. Pat sasprindzis.

      – Labi. Labi. Es ņemšu timiānu…

      Viņš ielēja ūdeni tējkannā, sameklēja tējas trauku, timiāna maisiņu, tasi. Spriežot pēc Gerija aprautajām kustībām, viņš steidzās ātrāk apsēsties mātei pretī un uzdot viņai savus jautājumus. Vakariņu laikā viņš bija saglabājis pieklājību, lai abi varētu netraucēti paēst.

      No plakātiem aplīmētās sienas raudzījās Bobs Dilans un Oskars Vailds. Bobs izskatījās nopietns un saguris, Oskara sejā vīdēja viegls, izvairīgs smaids, kas radīja vēlēšanos iecirst viņam pāris pliķus. Šērlija noprasīja:

      – Vai tu jau esi saticies ar savu klavierskolotāju?

      – Jā, šodien pēcpusdienā… viņš ir ļoti jauks. Biju aizgājis pie viņa uz Hempstedu, netālu no tās vietas, kur tu peldies. Viņš dzīvo vienā no tām mākslinieku studijām, pa kuru logu var redzēt dīķi… Tomēr man gan nešķiet, ka viņš no rītiem rūdās tajā ledus aukstajā ūdenī! Tas nenāktu par labu viņa locītavām.

      – Kamēr es savas rokas varu droši vārdzināt…

      – Tā es neteicu! Olalā! Tu visu uztver no nelāgās puses… Relax, mummy, relax… Tu sāc kļūt pārāk apnicīga!

      Šērlija nolēma izlikties, ka šo pēdējo vārdu nav dzirdējusi. Ja viņi sāks strīdēties vārdu izvēles dēļ, tad pie savas sarunas tā arī nekad nenonāks. Tomēr viņa prātā atzīmēja, ka turpmāk vairs nedrīkst dot viņam iespēju tā runāt.

      – Un kad tev jāsāk? – Pirmdien no rīta.

      – Tik drīz…

      – Mācību gads jau ir sācies, un es vēlos atgūt iekavēto… Katru otro dienu viena nodarbība pie viņa, pārējā laikā man pašam jāstrādā vismaz piecas stundas dienā… Redzi, klavierspēle man nav nekāds joks.

      – Cik viņš prasa par vienu nodarbību?

      – Par visu maksā Lielā māte.

      – Man tas nepatīk, Gerij…

      – Bet viņa taču ir mana vecmāmiņa!

      – Man rodas iespaids, ka tu mani izstum no savas dzīves…

      – Nevajag uzmest lūpu! Tu esi satraukta, jo grasies ar mani runāt un katrs nieks tevi izsit no sliedēm… Relax…

      Viņš uzlika plaukstu uz Šērlijas rokas.

      – Nu, tad sāksim… Jo ātrāk tu visu pateiksi, jo ātrāk zudīs spriedze.

      – Labi… Ak! Tas būs īsi. Piedod, taču tas nav ne pārāk romantiski, ne arī līdzinās romānam.

      – Es nemaz neceru uz romānu, es gribu dzirdēt faktus.

      – Nu ko… Galu galā es labprāt iedzertu mazu glāzīti vīna. Vai tur vēl drusciņ ir palicis?

      Viņa pastiepa savu glāzi, un Gerijs iztukšoja pudeli līdz pēdējai lāsītei.

      Viņa iedzēra malku vīna, norija to un iesāka:

      – Sešpadsmit gadu vecumā tava vecmāmiņa mani nosūtīja uz Skotiju. Vispirms uz internātu, kur valdīja ļoti stingra disciplīna, un pēc tam uz Edinburgas universitāti. Tāpēc, ka Londonā biju sākusi dzīvot skarbi. Es bēgu no mājām, atkal atgriezos, dzēru, mans deguns bija caurdurts ar lielām spraužamadatām, valkāju svārkus, kas izskatījās pēc galdautiem, un kūpināju paštītas cigaretes, kas piesmirdināja pils cēlos gaiteņus. Mani aizsūtīja uz Skotiju. Tur es turpināju izklaidēties, tomēr kārtoju eksāmenus, lai mani nevarētu izslēgt. Un tad es iepazinos ar kādu puisi, izskatīgu skotu, Dankanu Makalamu. Viņš bija no ietekmīgas ģimenes, kam piederēja pils, lauku saimniecības un meži…

      – Vai tā bija sena skotu ģimene?

      – Es ne reizi netiku vaicājusi par viņa ģimenes koku. Ne izcelsme, ne vizītkartes nevienu īpaši neinteresēja… Viens acu skatiens, viens otram iepatīkas, pavada nakti kopā un šķiras, un ja nejauši atkal satiekas, vai nu atkal atsāk, vai arī ne. Ar tavu tēvu es visu atsāku vairākas reizes…

      – Kāds viņš bija?

      – Nu… runā, ka tu esi viņam ļoti līdzīgs. Tev nebūtu grūti viņu pazīt, ja jūs sastaptos aci pret aci… Gara auguma, tumšiem matiem, acīm, kas atkarībā no garastāvokļa izskatījās zaļas vai brūnas, pleci kā regbija spēlētājam, žilbinošs smaids, īsi sakot, izskatīgs puisis… Viņam piemita kaut kas neatvairāms. Nemaz negribējās zināt, vai viņš bija gudrs, labs, drosmīgs, bija tikai viena vienīga vēlēšanās – mesties viņam ap kaklu. Es tāda nebiju vienīgā… Visas meitenes skrēja viņam pakaļ. Ak, jā… viņam uz vaiga bija gara, smalka rēta, viņš stāstīja, ka tā viņam iecirsta ar zobenu, Maskavā kaujoties ar kādu krievu dzērāju… Neesmu pārliecināta, vai viņš kādreiz vispār bijis Maskavā, taču iespaids bija lielisks, meitenes gandrīz ģība un gribēja pieskarties viņa rētai…

      – Un tu esi pārliecināta, ka mans tēvs ir tieši Dankans Makalams? – Es biju viņā iemīlējusies, tikai biju sev aizliegusi tā domāt! Es drīzāk būtu bijusi gatava pārgriezt sev rīkli, nekā atzīt tik mietpilsoniskas jūtas, tomēr par vienu esmu pilnīgi pārliecināta. Kopš sāku ar viņu tikties, netiku gulējusi ne ar vienu citu.

      – Kāda veiksme!

      – Varbūt pat varētu sacīt, ka tu esi mīlestības bērns… Vismaz no manas puses.

      – Cik dīvaina mīlestība, – Gerijs nopūtās, – izklausās mazliet pavirši…

      – Tas bija diezgan grūts laiks… bija beigušies septiņdesmitie gadi ar savu “ievīsim ziedus matos un mīlēsim te vienu, te otru”, un pasaule atkal atgriezās realitātē. Un šī realitāte nebija priecīga. Tas bija laikmets, kurā valdīja Mārgareta Tečere, panki, grupa Clash, lielie streiki, un visur pieauga izmisums. Visi gan skaļi, gan klusībā uzskatīja, ka pasaule ir lielos mēslos. Un mīlestība tāpat.

      – Un viņš, kad tu viņam pateici, ka…

      – …tas notika krodziņā, bija sestdienas vakars, es jau visu dienu biju mēģinājusi ar viņu parunāt… Viņš bija kopā ar draugiem, ar alus kausu rokā, es piegāju viņam klāt… viegli drebēdama… Viņš pagriezās pret mani, aplika roku man ap pleciem, es izmetu: rāmāk! Es vairs neesmu viena! Es viņam visu pateicu, un viņš ar savu žilbinošo smaidu man atklāti paziņoja: mana mīļā, tā ir tava problēma. Tad viņš atkal pagriezās pret saviem draugiem un pameta mani stāvam. Un man vairs nebija, ko teikt.

      – Viņš pat ne reizi nav vēlējies mani redzēt?

      – Kad tu piedzimi, viņš mani jau bija pametis! Kad mēs nejauši sastapāmies, viņš par mani nelikās ne zinis. Pat tad, kad man jau bija milzīgs vēders!

      – Bet kāpēc?

      – Viena vienīga iemesla dēļ: ir tāda lieta, ko sauc par atbildību, un viņam kas tāds bija pilnīgi svešs jēdziens…

      – Tu gribi teikt, ka viņš nebija labs cilvēks?

      – Es neko negribu teikt, es tikai secinu…

      – Un tu no manis neatbrīvojies…

      – Es zināju, ka tevi neprātīgi mīlēšu, un nemaz nejutos piekrāpta…

      – Un tālāk?

      – Es dzemdēju viena pati. Slimnīcā.