Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

kļūšu par homoseksuālistu…

      Žozianna aizspieda ausis un aizskrēja izraudāties uz virtuvi.

      Viņa raudāja ilgi, viņa raudāja aizrautīgi, viņa apraudāja savu zudušo sapni par mātes laimi. Viņa sevi mierināja, sacīdama, ka visas citas mātes ilgojas pēc ideāla bērna, tieši tāda, kādu viņas vēlas, un Debesis viņām to atsūta, ja vien viņas pietiekami ilgi gaida. Tās, kurām paveicas, saņem mazu Emīlu, bet, ja nepaveicas, tad atliek vienīgi samierināties.

      Viņa devās atbrīvot savu dēlu un atvēra viņa istabas durvis.

      Viņš gulēja uz paklāja savā saņurcītajā apģērbā. Viņš bija ilgi raudājis, ilgi trakojis, ilgi dauzījis pa durvīm, kamēr beidzot pārgurumā sabrucis un aizmidzis tik ciešā miegā kā tie varoņi, kuri trīs dienas un trīs naktis ir cīnījušies ar zobeniem. Rudās cirtas izspūrušas, uz kakla, vaigiem, krūtīm sarkani plankumi. No mutes ar koši sarkanajām smaganām nāca viegla šņākoņa. Nogāzts Herkuless, kurš guļ zemē, drudžaini sakarsis dusmās.

      Žozianna atslīga viņam līdzās. Sāka vērot, kā viņš guļ. Nodomāja: tas ir bērns, tas ir mans bērns, viņš pieder man. Ilgi raudzījās uz Junioru, tad pacēla viņu, uzlika sev uz krūtīm kā pērtiķu māte mazu pērtiķēnu, sāka šūpot un dziedāt: “Mammu, mammu, vai maziem kuģīšiem, kuri jūrā peld, ir kājas? Jā, mazo muļķīt, ja tiem kāju nebūtu, tie nekur nepeldētu…”

      Juniors pavēra vienu aci un paziņoja, ka šī dziesmiņa ir idiotiska. – Ne jau tas bērns ir muļķis, bet gan viņa māte, – viņš pusmiegā iebilda. – Kuģiem nav kāju!

      – Guli, manu mazulīt, guli… Mammīte tevi mīl un tevi pasargās… Viņš laimīgi pietvīka, piespieda vaigu un dūrītes mātei pie vēdera, un viņa ar asarām acīs piekļāva viņu sev klāt, cieši apskāva un turpināja dziedāt istabas tumsā.

      – Mammīt…

      Žozianna satrūkās no tik maigas uzrunas un no jauna piespieda viņu sev klāt.

      – Mammīt, vai tu zini, kāpēc Labrijērs uzrakstīja “Raksturus”?

      – Nē, manu mīļo bērniņ, taču tu vari man to pastāstīt…

      Saritinājies mātei klēpī, viņš klusi iesāka:

      – Nu, redzi, viņš ļoti mīlēja vienu meiteni, iespiedēja meitu, kuru sauca par Mišlē. Viņu mīlestība bija šķīsta. Kādu dienu viņš meiteni bildināja, taču viņai nebija pūra. Tad viņš uzmeklēja meitenes tēvu, Mišlē kungu, un iedeva viņam “Raksturu” manuskriptu, pie kura bija strādājis gadiem ilgi. Viņš sacīja: “Ņemiet, godīgais cilvēk, nodrukājiet šo grāmatu, un, ja tā nesīs peļņu, atdodiet to savai meitai, lai viņai būtu pūrs.” Tā Mišlē kungs varēja sarīkot skaistas kāzas… Vai tas nav brīnišķīgi, mammu?

      – Jā, bērniņ, tas ir brīnišķīgi. Pastāsti man vēl kaut ko par Labrijēru. Izklausās, ka viņš ir bijis ļoti labs cilvēks…

      – Zini, man vispirms vajag to visu izlasīt… Kad būšu iemācījies tekoši lasīt, es tev visu pastāstīšu. Mums vairs nevajadzēs iet uz parku, mēs paliksim mājās divi vien, un es tev piestāstīšu pilnu galvu ar skaistām lietām… Jo es gribu iemācīties arī grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt Sofokla un Cicerona darbus.

      Viņš sarauca pieri, it kā būtu kaut ko atcerējies, un piebilda:

      – Mammu, kāpēc tu pirmīt biji tik dusmīga? Vai tad tu neredzēji, ka tas puišelis Emīls ir dumjš un lempīgs?

      Žozianna saņēma vienu rūsganu cirtu, un tā izslīdēja viņai starp pirkstiem kā garš diegs audēja stellēs.

      – Es vēlētos, kaut tu būtu tāds pats kā citi, kā pārējie bērni tavā vecumā… Es negribu ģēniju, es gribu divgadīgu bērnu.

      Juniors uz mirkli apklusa un tad sacīja:

      – Es nesaprotu. Es centos tev atvieglot rūpes par manis audzināšanu. Es domāju, ka tu lepojies ar mani. Zini, man sāp, ja tu mani nepieņem tādu, kāds esmu… Tu redzi tikai manu citādību, bet vai tad tu nespēj saskatīt manu lielo mīlestību un visas tās pūles, ko es lieku lietā, lai tevi iepriecinātu? Nevajag būt pret mani tik bargai tikai tāpēc, ka neesmu tāds kā citi…

      Žozianna izplūda šņukstos un sāka viņu apbērt ar smacējošiem, no asarām mikliem skūpstiem.

      – Es esmu tik izmisusi, bērniņ, tik izmisusi… Mēģināsim rast tādus mirkļus kā šis, kad esam tikai divi vien, mirkļus, kas liek manai sirdij pārplūst, un kad es jūtu, ka tu esi pie manis, un es tev apsolu, ka vairs neuzspiedīšu tev to dumjo Emīlu.

      Viņš nožāvādamies pārvaicāja: goda vārds? Viņa atčukstēja: goda vārds, un viņš tūlīt iegrima dziļā miegā.

      Vakarā, kad Marsels Grobzs bija nolicies laulības gultā un ar resnajiem, rudām spalvām apaugušajiem pirkstiem sataustījis sievas mīksto augumu, Žozianna viņu atvairīja un paziņoja:

      – Mums jāparunā…

      – Par ko? – viņš neapmierināts noprasīja.

      Marsels visu dienu bija gaidījis šo maģisko mirkli, kad varēs uzgulties Žoziannas augumam, lai lēni un spēcīgi ieslīdētu viņas klēpī, čukstot viņai ausī visus tos maigos vārdus, ko bija sakrājis, parakstot dokumentus un cīnoties ar ķīniešu piegādātāju un virtuves mēbeļu ražotāju, kurš atteicās samazināt cenu starpību.

      – Par tavu dēlu. Šodien es viņu pieķēru lasām Labrijēra “Raksturus”.

      – Velns un elle! Ak, kā es viņu mīlu! Ak, kā es ar viņu lepojos! Mans dēls, mana miesa, mans lielmeistars!

      – Un tas vēl nav viss! Viņš man vispirms izstāstīja Labrijēra vēsturi un tad beigās paziņoja, ka grib iemācīties grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt klasikas darbus oriģinālā…

      Marsels Grobzs priecīgi pakasīja vēderu.

      – Tā tam arī jābūt! Mans dēls! Ja arī mani kāds tā mazdrusciņ iedrošinātu, es arī apgūtu latīņu valodu, grieķu valodu, daiļliteratūru.

      – Blēņas! Tu esi normāls cilvēks, es esmu normāls cilvēks, taču mēs esam radījuši monstru!

      – Nē taču, nē… Tu redzi, Kūciņ, mēs abi esam audzināti ar pļaukām un pamatīgi mizoti, un nu esam tikuši pie maza ģēnija… Vai dzīve nav skaista?

      – Ja neņem vērā Gledisu, tu taču zini, to mūsu pēdējo kalpotāju… Marsels apdomājās. Pēdējā laikā viņš bija piedzīvojis īstu kalpotāju staigāšanu. Neviens pie viņiem nepalika, lai gan atalgojums bija patīkams un darba apstākļi – ērti. Žozianna pret kalpotājiem izturējās ar cieņu, nebaidījās arī pati ķerties pie tīrīšanas līdzekļiem un iepļaukāt nekauņu, kurš uzdrošinājās viņus saukt par ateju berzējiem. Arī viņa pati ilgu laiku bija piederējusi pie ateju berzējiem.

      – Viņa ir sakravājusi koferus! Un vai zini, kāpēc?

      Marsels saliecās aizturētos smieklos.

      – Nē? – viņš izgrūda, jau gandrīz smakdams.

      – Juniora dēļ. Viņš gribēja, lai viņa lasa priekšā, bet viņa gribēja vadīt mājsaimniecību!

      – Tāpēc, ka lasīt grāmatas ir labāk nekā tīrīt labierīcības…

      – Tagad tu runā tāpat kā viņš! Kad es ar tevi iepazinos, tu teici “mazmājiņa” tāpat kā visi cilvēki!

      – Tāpēc, ka… Kūciņ, es viņam katru vakaru lasu priekšā, un tas atstāj neizbēgamu iespaidu… Es saprotu šo puiku, viņš ir īsts rīma,