Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

degunu viņu dzīvoklī, un viņiem ir viena gulta!

      – Divi zilie Lefloka-Piņela dzīvoklī! Cik ironiski! – Gribi, lai es tev šovakar pagatavoju lasi mīklā?

      – Labprāt. Man vairs nav spēka…

      – Iešu pameklēt recepti savā melnajā kladē…

      – Vai tad tu to jau nezini no galvas?

      – Zinu. Taču man labāk patīk to pārlasīt, lai pārliecinātos, ka neko neesmu aizmirsusi… Ko gan es iesākšu, ja to pazaudēšu? – Viņa nopūtās un sarauca pieri. – Tajā kladē ir visa mana dzīve!

      Žozefīne tikai pasmaidīja.

      Zoē savā kladē ne vien pārrakstīja ēdienu receptes, bet arī cītīgi atzīmēja, ko un kādos apstākļos viņai kāds bija uzdāvinājis. Viņa pierakstīja arī lielāko daļu savu domu un garastāvokļa pārmaiņu. Tā bija vieglāk noskaidrot, kurā brīdī viņu pārņēmušas skumjas.

      Šādas lietas viņa atklāja vienīgi savai kladei.

      “Mamma domā, ka var visu paveikt viena pati, tikai tāpēc, ka vienreiz jau tā ir noticis, taču toreiz viņai vienkārši nekas cits neatlika. Tomēr viņai līdzās ir vajadzīgs vēl kāds. Viņa ir ļoti trausla. Viņai ir grūta dzīve… Garīgā ziņā tā viņu ir pārāk nomocījusi. Kaut arī es visu nezinu, man tas tik un tā ir skaidrs. Un mans pienākums ir ņemt uz saviem pleciem visu ļauno, lai viņa kļūtu brīva…”

      Tā bija bieza, melna klade. Uz vāka Zoē bija uzlīmējusi sava tēva, mātes, Hortenzes, Gaetāna, savas draudzenes Emmas un sava suņa Digeklēna fotogrāfijas, visu izrotājusi ar vinjetēm, uzlīmēm, pērlītēm, vizuļiem, uzzīmējusi sauli, smaidīgu mēnestiņu, izgriezusi daļu pastkartes ar Monblāna attēlu un vēl kādu bildīti, kurā bija redzama tropu sala ar palmām un krabjiem.

      Pie receptes “tagliatelle ar lasi” viņa bija pierakstījusi: “To man iedeva Džuzepe, mammas draugs. Viņš, tāpat kā mamma, ir viduslaiku pētnieks. Viņš dzied “funiculi funicula” un bola acis tā, ka redzami gandrīz tikai to baltumi. Nesaprotu, kā viņš vispār var kaut ko saskatīt. Viņš prot arī burvju trikus. Viņš ļoti labi runā franciski. Viņš apgalvo, ka ļoti priecātos par tādu meitu kā es, jo viņam pašam ir tikai dēli. Varu derēt, ka viņš ir iemīlējies mammā, taču mamma apgalvo, ka ne. Viesodamies Parīzē, viņš nāk pie mums pusdienās. Vakarā pēc pusdienām, kurās biju pagatavojusi cigoriņu sacepumu, viņš man iedeva recepti lasim mīklā, lai man pateiktos par gardo maltīti. Viņš uzsvēra, ka tas ir ģimenes noslēpums, ka viņš to uzzinājis no savas mātes Džuzepīnas. Itāliski tas nozīmē to pašu, ko “Žozefīne”, un, to sacīdams, viņš uzsvērti paskatījās uz mammu. Šis vīrietis ir ļoti pavedinošs, uz viņa krekliem ir izšūti iniciāļi, viņam pieder kašmira džemperi visās iespējamajās krāsās. Viņam ir ļoti skaistas zilganpelēkas acis. Viņš ir itālietis, taču viņa skatiens uzreiz visu atklāj. Attiecībā uz laša pagatavošanas laiku viņš ir ļoti precīzs: ēdiens ir jāmaisa bez apstājas, lai tas nesaliptu, un vārāmajam ūdenim nedrīkst aizmirst pievienot olīveļļu un daudz sāls. Viņš saka nevis “eļļu”, bet gan “eļļiņu, amore”. Pirmajā reizē, kad mēģināju pagatavot šo ēdienu, lasis man izkrita no rokām un Digeklēns visu aprija! Biju tik nikna, tik nikna!”

      Viņas patlaban nogaršoja savu maltīti, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

      Tā bija Ifigēnija.

      Viņa aizelsusies atkrita Žozefīnes norādītajā krēslā un ar plaukstu kārtīgi pieglauda matus, gan veltīgi, jo tie tūlīt atkal saspurojās sarkanos un jūras zilos kušķos. Ifigēnija bieži mainīja matu krāsu, un pēdējā laikā viņas matu toņi kļuva aizvien pārdrošāki.

      – Es tikai uz brītiņu, Kortesa kundze. Atstāju bērnus vienus sardzes namiņā, turklāt jūs vēl esat pie galda… taču man katrā ziņā vajadzēja ar jums parunāt… Esmu saņēmusi namīpašnieku pārstāvja vēstuli. Mani grib izlikt no sardzes mājas!

      – Kā tad tā? Viņam nav tiesību! Padod man sāli, Zoē, lūdzu…

      – Kāpēc? Vai tad nav pietiekami sāļš? Es taču darīju visu tā, kā Džuzepe man lika…

      Ifigēnija kļuva nepacietīga.

      – Ir gan, Kortesa kundze, viņam ir visas tiesības. Kopš jūs sardzes māju izremontējāt, viņš ir kļuvis skaudīgs, turklāt ir uzradusies viena, kura šo māju grib sev. Es to zinu, es biju viltīga un visu uzošņāju. Cik var noprast, tad viņa ir daudz elegantāka par mani – viņa nēsā tvinsetu un baltu pērļu kaklarotu – un mūsu daudzdzīvokļu namā daži žēlojas, ka esmu par prastu. Ko tad viņi grib? Lai es runāju grieķiski un latīniski un pasniedzu smalkas uzvešanās stundas? Nudien, Kortesa kundze… Vai tad vārtu sardzei būtu jābūt dzimušai no Jupitera ciskas?

      Viņa nogrozīja galvu, apliecinādama savu nosodījumu, nosprauslodamās ar trompetei līdzīgu skaņu.

      – Vai jūs zināt, no kurienes nāk šie uzbrukumi, Ifigēnij?

      – No visām pusēm, Kortesa kundze! Viņdien es spēlējos ar bērniem, biju pārģērbusies par Obeliksu, iebāzusi biksēs divus spilvenus un uzlikusi galvā kastroli, un tad pie durvīm pieklauvēja Pinarelli kundze. Bija jau deviņi vakarā, vispār jau deviņi ir mans privātais laiks! Es atvēru durvis, un viņa ļāva vaļu savai čūskas mēlei. Viņa pateica: šāds teātris mani stindzina, Ifigēnij! Es taču viņu neuzrunāju par Eljēnu, bet gan par Pinarelli kundzi! Un es taču neprasu, vai tas ir normāli, ka viņas dēls vairāk nekā četrdesmit gadu vecumā vēl aizvien dzīvo pie savas mātes!

      – Labi, es sazināšos ar pārvaldnieku… rītdien, es jums apsolu…

      – Es jums gribu pateikt vēl kaut ko, Kortesa kundze, tas pārvaldnieks… esmu pārliecināta, ka viņš…

      Ifigēnija gareniski paberzēja abus rādītājpirkstus vienu pret otru.

      – Ka viņš guļ ar… – Žozefīne saprata. – Ar ko?

      – Ar to pašu, kura grib atņemt man namiņu. Es par to esmu pārliecināta! To man saka priekšā intuīcija. Un tā mani brīdina, ka man draud briesmas.

      – Es paskatīšos, ko varu darīt, Ifigēnij, un jums par to ziņošu, goda vārds!

      – Ar jums viņš būs spiests rēķināties, Kortesa kundze. Viņam nāksies jūs uzklausīt. Pirmkārt jau tāpēc, ka jūs esat slavena, turklāt pēc visa, kas noticis ar jūsu māsu, – viņa vēlreiz nosprauslojās, – viņš pret jums izturēsies saudzīgi.

      – Vai neesat runājusi ar Sandoza kungu? – painteresējās Zoē, kura labprāt būtu saprecinājusi Sandoza kungu ar Ifigēniju.

      Sandoza kungs veltīgi un sāpīgi ilgojās pēc viņas. Ifigēnija viņu bieži sastapa pie ieejas. Vai sardzes namiņā. Cienīgu un skumju savā baltajā, mazliet pelēcīgajā lietusmētelī. Zoē šķita, ka šis cilvēks līdzinās izdzisušam kamīnam. Nebija neviena, kurš viņā iekurtu liesmiņu, lai viņš varētu izstarot gaismu. Profilā viņš izskatījās mazliet salīcis, it kā mēģinātu kļūt caurspīdīgs. Neredzams.

      – Nē. Kāpēc lai es ar viņu runātu? Cik muļķīga iedoma!

      – Nezinu gan. Diviem kopā ir lielāks spēks… turklāt, vai zināt, viņš ir daudz ko piedzīvojis. Viņš man ir šo to pastāstījis par savu dzīvi. Par seniem laikiem, kad viņu piemeklējušas lielas ciešanas, no kurām viņš gandrīz nomiris…

      – Ak tā, – Ifigēnija noteica, pūlēdamās izrādīt interesi par Zoē stāstu.

      – Savulaik viņš pat strādājis kino jomā. Viņš jums varētu daudz ko