Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

vecvecāki tomēr bija uzstājuši. Gaetāns bija pārvērties par Manžēnu-Dipī. Tas bija ģimenes baņķieru uzvārds.

      Zoē uzskatīja, ka Gaetānam nav nekāda sakara ar viņas mātesmāsas Irisas slepkavu. Gaetāns bija Gaetāns, viņas mīļotais, kas viņas sirdij lika lidot. Ik vakaru viņa savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Es dejoju saulē, tā dziedāt man liek, ir skaista šī dzīve un liels tajā prieks!”

      Gaetāna fotogrāfija ar līmlenti bija pielipināta pie lampas pamatnes līdzās datoram. Lasīdama viņa vēstules, Zoē laiku pa laikam uzmeta tai skatienu. Uz priekšu un atpakaļ. Uz priekšu un atpakaļ. Kā multiplikācijas filmā.

      Dažreiz viņai radās iespaids, ka Gaetāns ir noskumis, citreiz viņš izskatījās priecīgs. Un dažkārt smaidīja.

      Viņa atvēra pirmo vēstuli.

      “Zoē, mātes gultā ir kāds vīrietis! Es pārnāku mājās no skolas, pulkstenis rāda pieci, bet viņa ir gultā ar vīrieti! Izdzirdējusi troksni pie durvīm, viņa uzsauca: “Es neesmu viena!” Nelabi metas. Es sēžu lejā kā tāds zaglis. Domitilas nekad nav mājās. Man jau sāk likties, vai tikai viņa nemelo, un tas Šarls-Anrī te nesēž visu dienu. Es ne reizi neesmu viņu redzējis, tikai viņa smirdīgos sporta apavus pie ieejas durvīm un viņa ādas jaku uz dīvāna. Mājās smird pēc cigaretēm. Es vairs nespēju. Drīz es vairs neizturēšu!”

      Tā bija pirmā vēstule. Pēc neilga brīža viņš bija atsūtījis vēl vienu. “Es viņu neciešu. Man viņš riebjas jau no paša sākuma. Viņš ir plikpaurains, viņam ir saulesbrilles, viņš ir liela auguma, diezgan labi ģērbies un pieklājīgs, tomēr es tik un tā viņu nevaru ciest. Es uztraucos par mammu, tas ir briesmīgi, un viņa uz mani niknojas, no sērijas “man tev nav jāatskaitās!” Nav taisnība! Viņai ir man jāatskaitās! Es uz viņu briesmīgi dusmojos! Kā tāds piecpadsmitgadīgs skuķis! Vai tu zini, kur viņa iepazinās ar to plikpauri? Internetā! Viņš ir vismaz piecus gadus vecāks par mammu. Es viņu ienīstu. Es to neizturēšu, goda vārds, neizturēšu!”

      Zoē skaļi nopūtās. Velns parāvis, viņa sev sacīja, Izabella Manžēna-Dipī kniebjas ar plikpauri, ar kuru iepazinusies internetā. Žēl gan, ka pēc vārda nomaiņas viņai nebija nomainītas arī smadzenes.

      Zoē vēl atcerējās Gaetāna māti: trausla, slimīga, līdzīga rītasvārkos ģērbtai, trīcošai ēnai, kura skrien pakaļ saviem bērniem, lai viņus apskautu, tad pēkšņi apstājas, it kā būtu aizmirsusi, kāpēc vispār skrējusi, un uzdod nesakarīgus jautājumus: tu gan esi skaista meitenīte, vai tu ēd bērnu sieru?

      Viņa bija ļoti pārvērtusies. Tāpēc, ka vairs nelietoja nomierinošus līdzekļus. Bet kniebties ar tipiem no interneta? Zoē klasē bija meitenes, kuras apgalvoja, ka tas esot cūcīgi labi. Nekādas laika tērēšanas ilgām sarunām, tu man patīc, es tev patīku, iedzeram rumu ar kolu un krītam gultā. Viņas, protams, to stāstīja, lai palielītos, bet, lai kā arī būtu, mesties gultā ar nepazīstamu puisi Zoē likās jau par traku.

      Viņa un Gaetāns to vēl nebija izdarījuši. Viņi gaidīja.

      Zoē ņēma līdzi gultā Gaetāna atstāto veco džemperi. Žēl, ka tas vairs nesmaržoja. Viņa bija dziļi iebāzusi degunu katrā cilpiņā, locījusi, berzējusi, plūkājusi, taču vairs nekas nebija jūtams. Kad Gaetāns atgriezīsies Parīzē, viņa šo džemperi uzlādēs no jauna.

      Viņa sacerēja atbildi Gaetānam. Rakstīja, ka saprot, cik nepatīkami ir uzzināt, ka viņa māte ielaižas ar internetā iepazītu plikpauri, ka viņš nav vienīgais, kuram ir tādas problēmas, ka viņu klasē mācās viena meitene, kurai ir divas mātes, un viņas abas reizē grib iet uz skolas vecāku sanāksmi, un tā meitene, kuru sauca Noemī, bija Zoē pastāstījusi, ka negrib, lai visa skola uzzinātu, ka viņai ir divas mātes. Viņa bija uzticējusies Zoē, jo zināja, ka Zoē ir liela nelaime ar tēti. Abas bija apsolījušās, ka tad, kad būs vecas, kad viņām paliks četrdesmit gadu, viņas dzers vīnu, lai atzīmētu to, ka nav kļuvušas tādas pašas kā viņu vecāki. Ka viņas ir noturējušās.

      “Tomēr tā ir taisnība, ka divas mammas ir kauna lieta,” Zoē rakstīja, “tāpat kā tava Plikpaura jaka un sporta apavi. Nupat atcerējos, ka redzēju jaunos iemītniekus, kuri tagad iekārtojušies tavā vecajā dzīvoklī, šovakar, kad nācu mājās no skolas. Bija tik dīvaini redzēt šos cilvēkus tavās mājās…”

      Viņa ne reizi nebija uzaicināta ciemos pie Gaetāna. Viņa vecāki bija aizlieguši bērnu draugiem tur ciemoties. Viņi tikās Pola Mersona alā. Tieši tur viņi bija pirmo reizi skūpstījušies.

      Ieraugot mēbeļu pārvadātājus pie Gaetāna dzīvokļa, viņa bija pagriezusi galvu un ieraudzījusi divus kungus, no kuriem vienam, šķiet, bija aptuveni trīsdesmit pieci gadi, bet otrs izskatījās vecāks. Viņi sprieda par mēbeļu izvietojumu. Neizskatījās, ka viņi būtu vienisprātis, un abu balsis kļuva aizvien skaļākas. Kad viens no viņiem pateica, ka tā taču ir mūsu istaba, jaunākais atcirta, ka tad mēs tur liksim savu gultu un vairs par to nerunāsim!

      Viņu gultu! Abi gulēja vienā gultā.

      “…tu zini, kas tagad ir apmeties tavā dzīvoklī? Divi zilie. Viens vecs, otrs vēl vecāks. Īvs Ležērs un Manuels Lopess. Tā ir rakstīts lejā pie mājruņa. Viņi visu ir pārkrāsojuši un pārtaisījuši, vecākais runā par savu kabinetu, bet jaunākais par savu sporta zāli. Vai zini, ka viņi pat noslēdza derības?”

      Zoē galvenais nolūks bija panākt, lai viņš sāktu domāt par kaut ko citu.

      “…arī Vandenbroku dzīvoklis ir pārdots. Pārim, kurš visu cenšas darīt tā, kā pieklājas. Buasona kungam ar kundzi. Viņus vajadzētu saukt par Indes kungu un kundzi, viņiem ir saldētu mencu acis. Viņiem ir divi dēli, kuri svētdien bija atnākuši ar mums iepazīties. Abi divi tik iedomīgi, tā man pateica Ifigēnija, lieli gudrinieki! Un, kad Ifigēnija to teica, vajadzēja redzēt, kā viņa savilka muti! Divi iedomīgi tipi ar brillēm, ar aizpogātiem krekliem zem džemperiem ar V kakla izgriezumu un gludi noķemmētiem matiem. Vienmēr ģērbušies vienādi. Uzkarinājuši uz rokas lietussargu. Viņi iet pa kāpnēm, ļoti augstu celdami ceļgalus, un nekad neizmanto liftu. Viņu tēvs izskatās bargs; viņa mute izskatās kā aizslēgta, bet māte noteikti nekad mūžā nav palaidusi smaku! Vai atceries, kā Vandenbroka kundze vienmēr tēloja operas pazinēju un visās kāpnēs varēja dzirdēt mūziku? Tagad ar to ir cauri, būs daudz mierīgāk, vismaz tad, ja tie abi zilie nesāks dejot tango!”

      Ja Gaetāns nepasmaidīs par šo portretu galeriju, viņa aizmirsīs par literatūru. Viņai ļoti patika atzīmēt nelielas dzīves nianses. Tāpat kā Viktoram Igo. Viņai ļoti patika Viktors Igo. Un Aleksandrs Dimā. “‘Ak! Ak!’, viņš noteica brazīliski, valodā, ko pats nezināja.” Šī frāze viņai lika vai mirt no smiekliem. Viņa bija to pateikusi Gaetānam, taču viņš pat nepasmaidīja.

      Zoē bija pārņēmusi vilšanās.

      Viņa uzlika When the rain begins to fall, uzgrieza skaņu līdz galam un sāka dejot, gluži tāpat kā tajās reizēs, kad kaut ko vēlējās aizmirst vai atzīmēt. Viņa gorījās, lēkāja un beidzot apstājās, nekārtīga un nosvīdusi tā, ka pat zeķbikses grauza. Viņa skaļi dziedāja: You’ve got to have a dream to just hold on un sūtīja Gaetānam gaisa skūpstus. Gaetāns bija viņas rainbow in the sky, the sunshine in her life! And I will catch you if you fall…

      Viņa pabeidza rakstīt vēstuli, norunājusi tikšanos MSN vietnē, un painteresējās, kad viņš atbrauks uz Parīzi. Nekādu problēmu, viņš varēs dzīvot pie Zoē. Lai viņa māte turpina mierīgi dūdot ar savu Plikpauri. Uzrakstījusi šos vārdus, Zoē to nožēloja un visu izdzēsa. Tad parakstījās: “Tava mīļotā.”

      Uzklikšķinājusi uz izvēlnes “nosūtīt tūlīt”, viņa izdzirdēja noklaudzam ārdurvis. Bija atgriezusies