Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

kuri krīt uz dibena un brēc.

      – Bet vai tu negribi pacensties un mēģināt uzvesties tāpat kā pārējie puikas tavā vecumā, vismaz tad, kad mēs atrodamies sabiedriskā vietā?

      – Vai tev ir kauns no manis? – Juniors noprasīja, koši pietvīcis.

      – Nē… Man nav kauns, es tikai jūtos neērti… es vēlētos būt tāda pati kā visas pārējās mammas, bet tu nekad necenties man palīdzēt. Aizvakar tu vārtu sardzei uzsauci “čau, kaza”, un viņa gandrīz norija savu zobu protēzi!

      Juniors sāka skaļi smieties un pakasīja sānus.

      – Man šī sieviete ļoti nepatīk, viņa uz mani slepus nejauki blenž… – Jā, bet es biju spiesta viņai pateikt, ka viņa ir pārklausījusies, un ka tu esi pateicis “mazā”. Viņa uz tevi dīvaini paskatījās un noteica, ka tu savā vecumā esi pārāk priekšlaicīgs…

      – Viņa droši vien gribēja sacīt “pārāk attīstīts”.

      – Var jau būt, Junior… neatkarīgi no tā, kas tev patīk, tev jācenšas uzvesties tā, lai man visu mūžu nevajadzētu bez mitas uztraukties, ko tu atkal izdarīsi!

      Juniors apsolīja pacensties.

      Un Žozianna bezcerīgi nopūtās.

      Todien viņi devās uz Monso parku. Juniors bija uzvilcis mātes piedāvāto apģērbu, kas bija īsti piemērots viņa vecumam – kombinezonu un dūnu jaku, tomēr no staigulīša bija atteicies. Viņš centās spert lielus soļus, lai trenētu kāju muskuļus.

      Viņi gluži ierastā veidā ienāca parkā. Žozianna apsēdās uz soliņa, iedeva Junioram bumbu. Viņš to veikli paņēma, tad izlaida no rokām, un bumba aizripoja pie kāda maza zēna viņa vecumā. Zēna vārds bija Emīls, un Žozianna bieži bija redzējusi viņu kopā ar māti, valdzinošu sievieti, kura viņai mēdza plati uzsmaidīt, un ar kuru viņa cerēja reiz iedraudzēties.

      Abi zēni brītiņu spēlējās kopā, taču Juniors rotaļājās… kā lai to pasaka… ar zināmu vienaldzību. Varēja skaidri manīt, ka viņš apvalda nepacietību. Viņš meta bumbu Emīlam, kurš katru otro reizi paklupa, mēģinādams to notvert, un tikai ar grūtībām atkal tika kājās. Īsts lempis, Juniors caur zobiem izgrūda. Emīla māte neko nedzirdēja. Viņa aizkustināti noraudzījās uz abiem zēniem.

      – Viņi ir tik mīļi, vai ne? Un tik jauki kopā spēlējas…

      Žozianna piekrita, laimīga, ka beidzot var būt parasta māte, kurai ir parasts bērns, kurš ierasti spēlējas ar sava vecuma draugu. Bija skaists laiks, grieķu tempļa kolonnas mirdzēja baltā dūmakā, ziemas saule bija sasildījusi balto akmeni, bērzi, dižskābarži un lazdas šūpoja tievos zarus, ko ziema vēl nebija izģērbusi. Kupls, karalisks Libānas ciedrs nelikās ne zinis par vēja brāzmām, un rūpīgi koptie mauriņi veidoja zaļus laukumus, pie kuriem bija patīkami kavēties ar skatienu.

      Žozianna atpogāja vienu sava vilnas mēteļa pogu, lai varētu laimīgi nopūsties. Tuvojās maltītes laiks, viņa izņēma no somas cepumu paciņu un pudelīti ar apelsīnu sulu. Tāpat kā citas mātes. Tāpat kā citas mātes, viņa klusībā skandēja, ar kurpju purngaliem paspārdīdama balto granti.

      Un tad Emīla māte ieminējās:

      – Kā būtu, ja jūsu mazais Marsels pēcpusdienā atnāktu pie Emīla uz mājām? Mēs dzīvojam tepat tuvumā, un tad mēs abas varētu iedzert tēju un papļāpāt…

      Žozianna no prieka gandrīz uzlidoja gaisā un bija spiesta tverties pie kļavu sārtuma, pie zāles zaļuma, lai noturētos uz zemes. Beidzot kāda draudzene! Māte, ar kuru varēs pārspriest receptes, līdzekļus pret zobu nākšanas izraisītām sāpēm, pēkšņu drudzi un izsitumiem, pieteikšanos skolās un bērnudārzos. Viņa labpatikā iemurrājās. Viņa bija atradusi risinājumu savām mātes mocībām: viņa liks, lai Juniors katru dienu dažas stundas tēlo mazu bērnu, un šajā laikā viņa Junioru vedīs pastaigāties, izrādīs citiem, slaucīs viņam degunu, lutinās, bet pārējā laikā ļaus viņam lasīt visas grāmatas, vēstures enciklopēdijas un matemātikas rakstu krājumus, cik vien viņš gribēs. Galu galā tas nemaz nebūs tik sarežģīti, pietiks, ja katrs no viņiem mazliet piekāpsies.

      Viņa iztēlojās ilgās pēcpusdienas, kad viņas vientulība paliks vairs tikai tālās atmiņās, kad abi bērni vāvuļos, kamēr viņa dalīsies noslēpumos ar savu jauno draudzeni. Un kas zina, viņa iekarsa aizvien vairāk, varbūt pat mēs rīkosim kopīgas ģimeņu pusdienas. Viesības. Iesim uz teātri, uz kino. Varbūt pat spēlēsim kārtis. Draudzēsimies. Šobrīd mēs ar Marselu gandrīz nekur neejam. Viņš visu laiku strādā. Savā vecumā! Viņam jau sen vajadzētu mazliet nomierināties… Viņam ir gandrīz sešdesmit deviņi gadi! Nav taču saprātīgi nekad neatpūsties un strādāt kā tādam katordzniekam.

      Juniors bija dzirdējis Emīla mātes piedāvājumu un, sastindzis visai neveiklā pozā, atstiepis sēžamvietu, iespiedis dūres gurnos un saviebis seju, iedomādamies par ilgajām paredzamajām mocību stundām, viņš gaidīja, ko Žozianna atbildēs, cerēdams, ka šī atbilde būs noliedzoša. Jebkurā gadījumā viņš nevēlējās pavadīt laiku kopā ar šo autiņbiksīšu izkropļoto nejēgu, kurš ik pēc brīža novēlās zemē, pūlēdamies satvert bumbu. Juniors palika, kur bijis, pietvīcis no dusmām, nelikdamies ne zinis par šo punduri, kurš par katru cenu gribēja pamest viņam bumbu, klupa un gāzās, lai tikai turpinātu spēli. Izdzirdējis, ka māte atbild: jā, tas būtu brīnišķīgi, viņi tik labi saprotas, Juniors no visa spēka iespēra pa bumbu, un tā trāpīja tieši pa galvu nabaga Emīlam, kurš nekavējoties novēlās zemē.

      Māte kliegdama steidzās paņemt Emīlu uz rokām, sāka lamāt Junioru, nosauca viņu par noziedznieku, samaitātu blēdi, slepkavu, bikšaino psihopātu un mudīgi aiznesa vēl aizvien nekustīgo Emīlu prom no viņa bendes.

      Žozianna savāca bumbu, žirafi uz riteņiem, šokolādes cepumu paciņu un apelsīnu sulas pudelīti, un izgāja no parka, vēl pēdējo reizi uzmezdama skatienu zaļajam zālienam, mazajam akmens templim, sarkanajai kļavai un baltajām alejām, it kā atvadītos no zaudētas paradīzes.

      Nebilzdama savam dēlam ne vārda, viņa aizsoļoja prom cēli kā sašutusi karaliene.

      Juniors pārskaities tipināja viņai pa priekšu, pukodamies, ka nevienam nevar uzticēties, ka viņš ir ar mieru parotaļāties savai mātei par prieku, taču nekādā gadījumā negrasās pavadīt pēcpusdienas kopā ar kaut kādu uzmācīgu nejēgu un muļķi, kurš pats nemaz neapjēdz, cik ļoti traucē citiem. Gudram zēnam gan vajadzētu saprast, ka Juniors nebija gājis turp, lai tēlotu labiņo. Viņam nevajadzētu uzbāzties citiem. Viņam būtu pieklājies likt mierā bumbu un ļaut Junioram izbaudīt brīnišķīgu vientulību. Es zinu, ka dzīve ir pilna ar visādiem nejēgām, Juniors nopūtās, un ka ar šo nejauko realitāti ir jāsamierinās, taču tas Emīls man briesmīgi riebjas. Es būšu gudrs matemātiķis vai raķešu labotājs. Es iemācīšos visu par kvadrātsaknēm un centrbēdzes spēku. Es to visu jau kādreiz zināju, man tikai tas atkal jāatceras.

      Viņi jau atradās pie mājām un patlaban gāja garām avīžu kioskam, kad Juniors kādā plauktā zem žurnāla caurspīdīgā apvalka ieraudzīja kompasu. Viņš apstājās un no prieka sāka siekaloties. Kompass! Viņš pats nesaprata, kāpēc, taču šis priekšmets viņam šķita pazīstams. Kur gan viņš jau agrāk bija redzējis kompasu? Bilžu grāmatā? Tēva birojā? Vai citā dzīvē…

      Viņš parādīja ar pirkstu uz žurnālu, kura ielocē slēpās šis dārgais priekšmets, un paziņoja:

      – Es to gribu!

      Žozianna novērsās un ar mājienu mudināja viņu pasteigties.

      – Es gribu kompasu… Es gribu zināt, kā tas darbojas.

      – Tu neko nedabūsi. Tu uzvedies