Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Parīzē notiks apspriede! Kad tu vari atbraukt? Manu darbu grafiku! – viņš uzkliedza sekretārei. – Atnesiet manu darbu grafiku!

      Viņi vienojās par datumu, un Krupis uz atvadām vēl nikni izmeta:

      – Un tavās interesēs ir atrast risinājumus! Manuprāt, tev par to maksā!

      – Man par to nemaksā, Raul. Es neesmu tavs darbinieks, nekad neaizmirsti to!

      Filips aizkaitināts nometa klausuli. Īsts prusaks! Netīrs kukainis, kuru viņš labprāt būtu saminis ar papēdi. Skaidrs, ka viss sagāzīsies… taču beigās uz šī sabrukuma rēķina viņi nopelnīs vēl vairāk.

      Vai arī ne.

      Lai viss paliek, kā bijis. Tik slikti, cik ir.

      Kaitinoši.

      Pēdējā laikā Filipu aizvien biežāk un biežāk pārņēma riebums.

      Par cilvēku plēsonīgumu, drosmes trūkumu, vīzijas trūkumu. Kāds mākslas darbu tirgotājs no Losandželosas viņam bija ziņojis, ka brokeri priecājas par akciju vērtību krišanos. Jo vairāk zaudēja birža, jo lielāku naudu viņi varēja nopelnīt. Un ja šī vērtība atkal pieaugs? Filips bija jautājis. Tā nepieaugs, jo šeit cilvēki domā, ka viss drīz tāpat sabruks, lai kā arī būtu, viņi tam gatavojas.

      Laiki bija mainījušies, un Filipam tas nepatika. Pasauli bija pārpludinājušas netīras kaislības. Dzeltenīgas putas uz savulaik dzirkstoši skaidras apziņas.

      Viņam gribējās no tām atbrīvoties.

      Šodien no rīta viņš bija piecēlies, iztukšojis drēbju skapjus un licis Enijai to visu nogādāt uz Sarkano Krustu. Viņu bija pārņēmis savāds prieks, iedomājoties, ka vairs nevajadzēs skatīties uz visiem šiem skapjiem, pilniem ar pelēkiem uzvalkiem, baltiem krekliem, svītrainām kaklasaitēm.

      Skatīdamies uz apģērbu kaudzi sev pie kājām, viņš bija sev sacījis: esmu atbrīvojies no formas tērpa.

      Brīdī, kad Filips Dipēns bija nolēmis aiziet no darba, apmesties Londonā un turpmāk dzīvot kā bagāts dīkdienis un mākslas darbu kolekcionārs, ekonomiskā situācija pasaulē bija šķitusi stabila. Protams, viņš jau bija dzirdējis par finanšu skandāliem, par krāpnieciskām darbībām, taču nekas neliecināja, ka pasaules ekonomikas joma varētu būt apdraudēta.

      Tagad slavenais zīmols Woolworth bija pasludināts par maksātnespējīgu un slēgts. Šis notikums skāra vairāk nekā astoņsimt veikalu un trīsdesmit tūkstošus darbinieku. Sitijā kūsāja satraucošas baumas: par Marks & Spencer, Debenhams, Home Retail Group un Next darbības rezultātiem, par maksātnespēju vairāk nekā ducī uzņēmumu, kam piederēja no simt līdz divsimt veikaliem, par četrsimt četrdesmit veikalu tīklu izzušanu laikā līdz finanšu gada beigām un par vēl divsimt tūkstošiem bezdarbnieku. Pat luksusa uzņēmumiem nebija izdevies paglābties. Darbiniekus atlaida gan Chanel, gan Mulberry. Sliktās ziņas bija mokoši skumjas. Bezdarbs, kredīta deficīts, pārtikas preču un sabiedriskā transporta cenu pieaugums, sterliņu mārciņas vērtības krišanās. Šie vārdi līdzinājās ekonomikas zārkam, kas viegli šūpojas apbedīšanas biroja darbinieku rokās.

      Šī krīze izskatījās nopietna. Pasaule bija pārvērtusies.

      Arī viņam vajadzēja darīt tāpat.

      Atkārtojot līdzšinējās kļūdas, nekādas izmaiņas nebija iespējamas. Īstā krīze pagaidām plosīja tikai finanšu sektoru, tomēr drīz vien tai vajadzēja iziet ielās, lai skartu parastos ļaudis, kuri uz to noraudzījās pa saviem logiem. Pasaulei vajadzēja atteikties no rozā brillēm. Cilvēkiem vajadzēja atgūt uzticību ekonomikai, kas darbojas viņu labā. Pienācīgam atalgojumam par darbu. Vairs nekādu privilēģiju, kas slepus piepilda citu kabatas.

      Krīze nesaudzēja arī politiķus. Tagad bija vajadzīga drosme, dāsnums un spēja riskēt, lai pasaule varētu saglabāt cilvēcisku seju.

      Taču viņš zināja, ka pēc tā visa ticība atkal atgriezīsies.

      Ticība, viņš nopūtās, skatīdamies uz Aleksandra fotogrāfiju, ko turēja uz rakstāmgalda.

      Vajadzēja ticēt, būt pārliecinātam, zināt, ka no visas sirds jāpieķeras projektam, pasūtījumam, vīrietim vai sievietei. Tad varēja justies stiprs. Papliķēt sev pa krūtīm un stāties pretī visai pasaulei.

      Bet, ja radās šaubas…

      Kur šaubas, tur bailes. Svārstīšanās, nedrošība, kļūdas.

      Kur šaubas, tur vairs neko nevarēja saprast. Vairs ne par ko nevarēja būt drošs.

      Viņu pēkšņi pārņēma nemiers, kuram nemaz nevajadzēja uzrasties.

      Jautājumi, kuri ne reizi nebija uzdoti un kuri tagad nedeva mieru. Jautājumi, kuri negaidot satricina pat mūsu eksistences pamatus.

      Man patīk māksla vai tirgošanās ar to? Viņš šorīt bija sev vaicājis skūdamies un klausīdamies radio.

      Viņš nodarbojās ar kolekcionēšanu jau kopš bērnības. Viss bija sācies ar markām, sērkociņu kārbiņām, pastkartītēm. Un tad kādu dienu viņš kopā ar vecākiem bija iegājis kādā Romas baznīcā.

      San Luigi dei Francesi.

      Baznīca bija maza, tumša, auksta. Ieejas kāpņu pakāpienu malas bija robainas, daži akmeņi izdrupuši. Kāpņu malā sēdošs ubags pastiepa izdēdējušu sauju.

      Viņš bija atlaidis mātes roku un iezadzies pa durvīm.

      Kā paredzēdams, ka viņu gaida brīnumaina tikšanās…

      Uz kuru vajadzēja ierasties vienatnē.

      Kreisajā pusē pie mazas kapelas karājās glezna. Viņš piegāja tai klāt un piepeši vairs nesaprata, vai bija ienācis gleznā, vai arī glezna bija ienākusi viņa prātā. Sapnis vai realitāte? Viņš apstājās kā sastindzis, uz mirkli palicis bez elpas, pilns šī “Svētā Mateja aicinājuma” ēnu un krāsu. Gleznā mirdzošās gaismas satriekts. Laimīgs, tik laimīgs, ka pat neuzdrošinājās paspert soli, lai neizjauktu šo burvību.

      Viņš vairs nevēlējās iet prom. Nevēlējās pamest šo gleznu.

      Viņš bija pavaicājis, vai nevar to nopirkt. Viņa tēvs bija pasmējies. Varbūt kādu dienu… kad tu būsi ļoti bagāts!

      Vai viņš bija kļuvis bagāts, lai atkal varētu izjust to pašu, kas bērnībā viņu bija pārņēmis, stāvot pretī gleznai tumšā Romas viesnīcā? Vai arī kļuvis bagāts un aizmirsis šīs pirmās šķīstās jūtas, jo spēja domāt tikai par naudu?

      – Atkal zvana Klavēra kundze, – Gvendolīna brīdināja. – Pa pirmo līniju… Un te būs jūsu tuvāko tikšanos saraksts.

      Viņa pasniedza Filipam lapu, un viņš to nolika uz galda.

      Tad pacēla klausuli un pieklājīgi atsaucās:

      – Jā, Beranžēra…

      – Zini, Filip, tev varbūt vajadzētu izlasīt tās piezīmes. Tāpēc, ka tās attiecas uz tevi un vēl kādu, kas ir tev dārgs…

      – Kas tie par mājieniem?

      – Runa ir par Žozefīni Kortesu. Tavu sievasmāsu.

      – Kāds Žozefīnei ar to visu sakars?

      – Irisa viņu piemin vairākkārt, turklāt nesaudzīgi…

      – Tas ir normāli, viņas bija māsas!

      Bet kāpēc es vispār ar viņu runāju? Šī sieviete ir ļauna, šī sieviete ir skaudīga, šī sieviete aptraipa visu, kam pieskaras.

      – Viņa bija iemīlējusies kādā augstskolas pasniedzējā… Viņa bija uzticējusies Irisai, kura bija pasmējusies