Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

Читать онлайн.
Название Muchachas. Pasaki, ka mīli mani
Автор произведения Katrīna Pankola
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия jauna franču līnija
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2014
isbn 978-9984-35-753-9



Скачать книгу

noprotu, viņa gribētu ievietot tavā blogā reklāmu. Viņa ir patīkami pārsteigta par tavu sekotāju skaitu.

      – Visi grib mani sponsorēt vai pirkt reklāmas laukumus. Es vienmēr atsakos. Gribu palikt neatkarīga. Es nevēlos nevienam piederēt, gribu runāt to, ko domāju.

      – Bet tā tu neko nenopelnīsi.

      – Es izpelnīšos cieņu.

      – Ar cieņu tu nebūsi paēdusi.

      – Man ar to pietiek. Turklāt kādu dienu, kad es laidīšu klajā savu īsto kolekciju, visi pārējie sekos man un es nonākšu tieši virsotnē. Padomā taču mazliet!

      – Hortenzei ir taisnība, – Hetere paziņo. – Viņa šobrīd veido sev reputāciju, un tā ir zelta vērta.

      – Ja nu reiz ir kāds, kas drīz peldēs naudā, tad tā ir mana mazā māsa, – Astrīda paziņo. – Metro viņu pamanīja kāds fotogrāfs, piedāvāja viņai izmēģināt laimi, un bingo! Pēc mēneša viņa parakstīs savu pirmo līgumu ar aģentūru IMG. Tad viņai paliks sešpadsmit gadu.

      Meitenes nodur galvu. Pēkšņi viņas sāk justies vecas.

      – Sešpadsmit gadu, – Rozija nopūšas. – Mana sešgadīgā meita krāso nagus un čiepj man skropstu tušu.

      – Sešpadsmit gadu, – Astrīda turpina. – Metrs astoņdesmit divi, piecdesmit astoņi kilogrami, taisni, brūni mati, smalks, taisns deguns, bērna lūpas, pasakaina āda, lielas, zilas acis…

      – Zilas acis? – meitenes izslējušās iesaucas.

      – Mana māte iepazinās ar kādu latvieti, kurš bija atnācis uzstādīt gaisa kondicionētāju. Tas bija viņas pirmais pirkums par pašas naudu, viņa bija sakrājusi naudu, lai varētu šo gaisa kondicionētāju nopirkt. Viņi abi kopīgi atzīmēja šo sasniegumu, un pēc deviņiem mēnešiem… Mana māte atsakās lietot pretapaugļošanās tabletes. Ne jau ticības dēļ. Viņa nevēlas dzīvot ķīmisku vielu jūgā. Viņa apgalvo, ka ar gadsimtiem ilgu verdzību pilnīgi pietiek!

      – Kā tad sauc to tavu brīnumu? – Džesika grib zināt.

      – Antuanete. Mana māte laiž pasaulē tikai karalienes.

      – Kāpēc tu nekad neesi mūs ar viņu iepazīstinājusi?

      – Jūs esat pārāk vecas. Mani viņa sauc par omīti, lai gan es esmu tikai desmit gadus vecāka par viņu. Turklāt viņa ir pārāk skaista. Es viņai līdzās izskatos pēc vecas grabažas.

      – Izbeidz! Tu esi satriecoša! – Rozija iebilst.

      – Pagaidiet, kamēr būsiet redzējušas manu māsu. Nāvējošs skaistums! Fotogrāfs, viņu ieraudzījis, gandrīz nogāzās gar zemi, daudz netrūka, lai viņš sāktu skūpstīt māsai kājas! Viņa neko negribēja ne dzirdēt. Viņa lasīja Šopenhaueru. Fotogrāfs skrēja viņai pakaļ līdz pat mājām. Kad viņš paskaidroja, ka par nopelnīto naudu viņa varēs mācīties vislabākajās universitātēs, māsa beidzot atļāvās viņu uzklausīt. Tīrasiņu intelektuāle. Par savu ārieni viņai ir nospļauties.

      – Laimīgā! – Džesika novaidas.

      – Un kas no tā visa iznāca? Pēc sešiem mēnešiem viņa būs redzama uz žurnāla Vanity Fair vāka. Viņu grib visi.

      – Es tevi brīdinu, ka negribu viņu redzēt, – Rozija saka.

      – To būs grūti īstenot: viņas seja būs redzama visās reklāmās!

      – Re, do, re, fa, mi, re, do, si, si, la… – pasniedzējs dzied, turēdams rokas uz klavieru taustiņiem. – Re, do, fa, mi, re, do, si, si, la… si. Kas notiek šajā taktsmērā?

      Studenti lielajā amfiteātrī klusē, piesardzīgi gaidīdami pasniedzēja atbildi.

      – Kas mums palīdz izprast mūzikas frāzi? – Pinkertons jau skaļāk jautā.

      Viens students uzdrošinās izdvest “ritms”, kāds cits – “atkārtojums”. Profesors nepacietīgi uzstāj – un vēl? Un vēl?

      – Attiecība starp toniku un dominanti? – Gerijs ieminas.

      – Un vēl? – profesors ierunājas vēl skaļāk.

      Viņu pārtrauc mobilā telefona zvans. Gerijs satrūkstas. Tas ir viņa telefons. Atstāt mobilos telefonus ieslēgtus ir kategoriski aizliegts. Par to pasniedzējam ir tiesības liegt studentam apmeklēt nodarbības. Pie katras auditorijas durvīm ar lieliem, trekniem, pasvītrotiem burtiem ir rakstīts AIZLIEGTS LIETOT MOBILOS TELEFONUS.

      Viņš neuzkrītoši izvelk telefonu un izlasa: “Es tevi ienīstu!” Hortenze. Šorīt viņi atkal sastrīdējās. Tāpat kā vakar, aizvakar un vēl pirms divām dienām… Dienā viņi strīdas, bet naktī uzliesmo. Uguns, ledus, uguns, ledus, STOP!

      Gerija blakussēdētājs paliecas un pāri viņa plecam izlasa īsziņu.

      – Tas nozīmē “es tevi mīlu”, vecīt.

      Gerijs parausta plecus un iebāž telefonu atpakaļ kabatā.

      Visi auditorijā sēdošie ir pagriezušies pret Geriju un nosodoši raugās uz viņu. Gerijs sarauc degunu.

      – Vai kaut kas atgadījies? – Pinkertons noprasa. – Jebkurā gadījumā tas noteikti ir kaut kas svarīgāks par manu jautājumu.

      – Es ļoti atvainojos, biju aizmirsis izslēgt telefonu.

      – Diemžēl mēs visi to jau pamanījām…

      Pinkertons saviebjas. Viņš jau grasās kaut ko piebilst, paver muti, gatavs likt vainīgajam studentam pamest auditoriju, Gerijs aiztur elpu, taču Pinkertons savaldās. – Starp citu, jūs vēl neesat izvēlējies sev partneri, kas būs vajadzīgs sakarā ar noklausīšanos mēneša beigās. Un ir jau otrais aprīlis. Jums jau vajadzēja uzsākt mēģinājumus. Man ir vajadzīgs piektais tandēms, un par jūsējo es vēl neko neesmu dzirdējis.

      – Nu… – Gerijs iesāk.

      – Cik nožēlojama atbilde! Jūs sevi atklājat no sliktās puses, Gerij. Ja nu mūzikai kaut kas ir vajadzīgs, tad tā ir absolūta koncentrēšanās. Es teiktu, ka jūs izskatāties mazliet izklaidīgs.

      Pasniedzējs noplāta rokas un nopūšas. Viņš izskatās nomākts, un garās, sirmās spalvas, kas spraucas ārā no lielajām ausīm, padara viņu mazliet smieklīgu. Spurains spalvu mežs, kas līdzinās makaronu mudžeklim. Kāpēc viņš no tām neatbrīvojas, Gerijs prāto. Pasniedzējs ar tādām ausu spalvām taču neizskatās nopietni.

      – Esiet tik laipns un atgriezieties īstenībā. Ja vien vispār vēlaties…

      – Es zinu, kuru partneri gribu izvēlēties, es tikai aizmirsu viņu pierakstīt, tas arī viss.

      – Ak tā… un vai mums ir atļauts uzzināt, kuram ir tā paveicies?

      Studentiem ir uzdots izveidot klavieru un vijoles duetu, iemācīties kādu sonāti un pirmdien, trīsdesmitajā aprīlī, septiņos vakarā lielajā koncertzālē ar to uzstāties visas skolas priekšā. Tas ir gada visnozīmīgākais pasākums, uz kuru sanāk gan profesionāļi, gan aģenti. Tie, kurus Pinkertons ir izraudzījies par šī pasākuma dalībniekiem, var droši piespraust sev pie jakas pirmo zvaigznīti, taču šo studentu pienākums salti sauso profesionāļu priekšā ir viņus apžilbināt un pārsteigt.

      – Protams, ja tas jūs vispār kaut nedaudz interesē, – pasniedzējs uzsvērti piebilst.

      – Nu, tātad… – Gerijs iesāk.

      Godīgi sakot, viņš neko nav izdomājis. Viņa prāts ir aizņemts ar Hortenzes izdarībām. Ar viņas klaigām, apsūdzībām, priekšmetiem, ko viņa met zemē. Kur tu esi? Par ko tu domā? Es tev stāstu kaut ko tādu, kas man ir