Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

un atkal iegrima Odrijas Hepbērnas dzīvē. Viņa atrāvās no darba tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, vai meitas ir iztīrījušas zobus, un pirms gulētiešanas abas noskūpstītu.

      – Makss Bartijē mani vairs neaicina pie sevi, mammīt… Kā tu domā, kāpēc?

      – Nezinu, mīļā, – Žozefīne izklaidīgi atbildēja. – Katram savas raizes…

      – Māt, ja es gribu kļūt par stilisti, – Hortenze paziņoja, – man jau tagad ir jāsāk ļoti labi ģērbties… Es nevaru vilkt mugurā to, kas gadās pa rokai.

      – Viss, gulēt, meitenes! – Žozefīne uzsauca, steigdamās atgriezties pie darba. – Rīt jāceļas septiņos.

      – Kā tu domā, vai Maksa vecāki šķirsies? – Zoē gribēja zināt.

      – Nezinu, mīļā, guli.

      – Tu varētu man iedot drusciņ naudas, lai es sev nopērku Diesel firmas krekliņu, dzirdi, mammu? – Hortenze nerimās.

      – Gulēt! Es vairs negribu dzirdēt ne vārda.

      – ‘bnakti, mamm…

      Viņa atsāka tulkot. Ko šādā situācijā būtu darījusi Odrija Hepbērna? Viņa būtu strādājusi, centusies saglabāt pašcieņu un domāt par savu bērnu labklājību. SAGLABĀT PAŠCIEŅU UN DOMĀT PAR BĒRNU LABKLĀJĪBU. Lūk, kā viņai jāturpina dzīvot: cienītai, mīlētai, tievai kā maikstei. Žozefīne nolēma vakarā uzsākt kartupeļu diētu.

      Bija auksta, lietaina novembra nakts. Filips un Irisa Dipēni atgriezās mājās no viesībām. Viņus bija ielūdzis viens no Filipa kolēģiem. Svinīgas vakariņas, divdesmit lūgti viesi, īpašs cilvēks, kurš pieskata, lai ēdieni tiktu pasniegti laikā, krāšņi ziedu pušķi, viesistabu apmirdz kamīna liesmas, pieklājīgas sarunas, ko Irisa jau iepriekš zināja no galvas. “Greznība, bagātība un… garlaicība,” viņa klusībā secināja, atlaidusies ērtā limuzīna sēdeklī. Filips klusēdams vadīja automašīnu. Visa vakara laikā Irisai ne reizi nebija izdevies uztvert viņa skatienu.

      Irisa vēroja Parīzi, nebeigdama apbrīnot ēkas, pieminekļus, tiltus pār Sēnu, lielo avēniju arhitektūru. Dzīvojot Ņujorkā, viņa bija ilgojusies pēc Parīzes. Pēc Parīzes ielām, pēc gaišā mūra ēkām, ar kokiem apstādītās alejas, kafejnīcu terases, Sēnas rāmā plūduma. Atlika vienīgi aizvērt acis, lai prātā kā fotogrāfijas ataustu pilsētas ainas. Šādos vakaros viņai visvairāk patika braukt mājās ar automašīnu. Noaut kurpes, izstiept garās kājas, atlaisties sēdeklī, pievērt acis un baudīt pilsētas ugunis.

      Viesību laikā Irisa garlaikojās līdz nāvei. Viņa bija nosēdināta starp kādu jaunu, aizrautīgu, nesen darbību uzsākušu advokātu un ļoti ietekmīgu Parīzes notāru, kurš runāja par nekustamā īpašuma cenu pieaugumu. Garlaicība Irisā modināja dusmas. Viņai gribējās piecelties un apgāzt galdu. Tā vietā viņa domās kļuva par divām personām un ļāva “otrajai”, skaistajai Dipēna kundzei, tēlot “tāda un tāda sievas” lomu. Viņa klausījās savos smieklos, laimīgas sievietes smieklos, aiz kuriem slēpās niknums.

      Viņu laulības sākumā Irisa centās piedalīties sarunās, interesēties par biznesa jautājumiem, par biržu, peļņu, dividendēm, uzņēmumu apvienošanos, konkurentu iznīcināšanas vai sabiedroto piesaistīšanas stratēģijām. Viņa bija nākusi no citām aprindām: studējot Kolumbijas universitātē, tika spriests par filmu režisoriem, scenārijiem, grāmatām, tāpēc šeit viņa jutās kā neveikla un nedroša debitante. Tad Irisa pamazām saprata, ka te viņai nav ko darīt. Viņa tika aicināta uz viesībām tāpēc, ka bija skaista, valdzinoša, Filipa sieva. Viņi ieradās divatā. Un, tiklīdz galdabiedrs painteresējās: “Un jūs, kundze, ar ko nodarbojaties jūs?”, bet viņa atbildēja: “Ak, ne ar ko īpašu… esmu veltījusi sevi bērnam…”, jautātājs uzreiz aizgriezās un sāka runāt ar kādu citu. Sākumā viņa jutās sāpināta, aizskarta, taču tad pamazām samierinājās. Dažreiz vīrieši pieklājīgi izrādīja viņai uzmanību, bet, tiklīdz sarunas kļuva raitākas, Irisa tika aizmirsta.

      Toties šovakar viss bija pavisam citādi…

      Kad Irisai pretī sēdošais vīrietis, pavedinošs izdevējs, izslavēts ar saviem panākumiem darījumos un pie sievietēm, ironiski izmeta: “Nu, mīļā Irisa, vai vēl aizvien esi mājas lietu Penelope? Drīz jau sāksi nēsāt čadru!”, viņa, piepeši sašutusi, neapdomīgi atcirta: “Tu brīnīsies, bet es esmu sākusi rakstīt!” Tiklīdz Irisa bija izteikusi šos vārdus, izdevējam iemirdzējās acis. “Romānu? Un kādu romānu?” “Vēsturisku…” Irisa pēkšņi atcerējās Žozefīni un viņas darbus par 12. gadsimtu. Māsa it kā iespiedās starp viņu un šo vīrieti. “Ā! Cik interesanti! Francūži jūk prātā no vēstures un vēsturiskiem romāniem… Tu jau esi sākusi?” “Jā,” viņa cēli paziņoja, paļaudamās uz zinātni un savu māsu. “Romāna darbība norisināsies 12. gadsimtā… Akvitānijas Elinoras laikā. Par šo laikmetu ir daudz aplamu priekšstatu. Francijas vēsturē tas ir izšķirošs laika posms… Laikmets, kurš dīvainā kārtā līdzinās mūsējam: nauda aizstāj preču apmaiņu un ieņem galveno lomu cilvēku dzīvē, lauki kļūst tukši, pilsētas attīstās, Francija nonāk citu valstu ietekmē, visā Eiropā attīstās tirdzniecība, jaunatne nerod sev vietu sabiedrībā un uzsāk varmācīgus protestus. Reliģija ieņem noteicošo lomu un bauda ietekmi politikā, ekonomikā un likumdošanā. Garīdzniecībai piemīt ajatollas vara, un tajā ir daudz fanātiķu, kuri jaucas visur. Tas ir arī lielu sasniegumu laikmets: tiek celtas katedrāles, universitātes, slimnīcas, sarakstīti pirmie mīlas romāni, notiek pirmās filozofiskās diskusijas…” Irisa improvizēja. Visi Žo argumenti kā straume plūda pār viņas lūpām, un apstulbušais izdevējis, sajutis naudas smaku, vairs nenolaida no viņas skatienu.

      – Paklau, tas ir vienreizēji. Kad mēs varētu aiziet pusdienās?

      Cik labi atkal būt dzīvai, nevis tikai “tāda un tāda sievai” un ģimenes mātei… Irisa juta, ka viņai aug spārni.

      – Es pie tevis iegriezīšos. Tiklīdz man būs, ko tev parādīt…

      – Tikai nerādi nevienam citam, norunāts?

      – Norunāts!

      – Es uz tevi paļaujos… Es tev piedāvāšu izdevīgu līgumu, negribu, lai man sanāktu nepatikšanas ar Filipu.

      Izdevējs iedeva Irisai savu tiešās līnijas telefona numuru un aizejot vēl atgādināja par šo solījumu.

      Filips izsēdināja Irisu pie mājas un aizbrauca novietot automašīnu.

      Viņa ieslēdzās istabā un izģērbās, drudžaini prātodama par savu izgājienu. Kāda pārdrošība! Un ko lai tagad iesāk? Tad viņa nomierinājās: gan jau viņš visu aizmirsīs, vai arī es pateikšu, ka esmu tikai sākusi rakstīt un tas nenotiks tik ātri…

      Bronzas pulkstenis uz kamīna nosita pusnakti. Irisa apmierināti nopūtās. Cik burvīgi atkal tēlot kādu lomu! Kļūt citādai. Izdomāt sev dzīvi. Likās, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē, laikā, kad vēl studēja Kolumbijas universitātē un apguva režisora darba pamatus, aktiermākslu, operatora darbu, dialogu veidošanu. Viņa mācīja jaunajiem aktieriem iemiesoties lomās. Viņa tēloja vīrieti, tad sievieti, nevainīgu cietēju un izvirtušu varmāku. Savas daudzpusīgās personības dēļ dzīve viņai allaž šķita par šauru. Gabors viņu atbalstīja.

      Abi kopā rakstīja scenārijus. Viņi bija laba komanda.

      Gabors… Irisa nemitīgi domāja par viņu.

      Viņa papurināja galvu, lai padzītu šīs domas.

      Pirmo reizi kopš ilga laika viņa atkal sajutās dzīva. Nu labi, viņa nebija rīkojusies īpaši godīgi… tomēr tā jau nebija liela blēdība!

      Apsēdusies