Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

skaists, ak, cik viņš ir skaists! Un romantisks!

      Iedegās sarkanā gaisma, un Žo izmantoja izdevību, lai kabatā sameklētu papīra lapiņu un zīmuli. Tad viņa iesāka:

      – Zini, kad Odrija satikās ar Geriju Kūperu… viņš angliski runāja mazliet jocīgi.

      – Viņš bija īsts kovbojs. Dzimis Montanā. Viņš teica nevis yes un no, bet yup un nope! Šis cilvēks, par kuru sapņoja miljoniem sieviešu, runāja kā lauķis. Un, lai gan man negribas tev sagādāt vilšanos, nebija arī īpaši gudrs!

      – Viņš teica arī tā: am only in film because ah have a family and we all like to eat! Kā tad lai precīzi iztulko šī kovboja vārdus?

      Šērlija pakasīja pakausi un atsāka braukt. Pagrieza stūri mazliet pa kreisi, tad pa labi, nolamāja divus vai trīs autovadītājus un beidzot tika ārā no satiksmes sastrēguma.

      – Vari rakstīt tā: es ar to ķinīti sasējos tikai tāpēc, ka man ir ģimene, un visiem gribas ēst! Apmēram tā. Paskaties kartē, vai es varu nogriezties pa labi, jo te viss ir piebāzts.

      – Vari… bet pēc tam atkal vajadzēs nogriezties pa kreisi.

      – Mani vienmēr velk pa kreisi. Tajā pusē ir sirds, un man tur ir īstā vieta.

      Žozefīne pasmaidīja. Kopā ar Šērliju dzīve vienmēr griezās straujā virpulī. Viņa nekad nelikās ne zinis par pieklājības normām, noteikumiem, aizspriedumiem. Viņa precīzi zināja, ko vēlas, un devās tieši uz mērķi. Dzīve Šērlijai šķita vienkārša. Veids, kā viņa audzināja Geriju, reizēm likās šokējošs. Viņa runāja ar savu dēlu kā ar pieaugušu cilvēku. Viņa no Gerija neko neslēpa. Viņa pat bija pastāstījusi, kā tēvs aizbēdzis uzreiz pēc Gerija piedzimšanas, un apsolījusi atklāt tēva vārdu, ja viņam radīsies vēlēšanās ar šo cilvēku parunāt. Viņa paskaidroja, ka bijusi neprātīgi iemīlējusies Gerija tēvā, ka viņš ir gribēts un mīlēts bērns. Ka mūsdienās vīriešiem ir grūta dzīve, jo sievietes no viņiem prasa aizvien vairāk, un šāda nasta viņu pleciem ir par smagu. Un tieši tāpēc viņi labprātāk nozūd. Gerijs vairs neko nejautāja.

      Atvaļinājumu Šērlija pavadīja Skotijā. Viņa gribēja, lai Gerijs iepazītu savu senču zemi, parunātu angliski un apgūtu citu kultūru. Šogad, atgriezusies mājās, Šērlija izskatījās pagalam drūma. Viņa izmeta tikai dažus vārdus: “Nākamgad brauksim uz citu vietu…” Un vairs negribēja sacīt neko vairāk.

      – Par ko tu domā? – Šērlija noprasīja.

      – Es domāju par tavu noslēpumaino dzīvi, par kuru tu man neko nestāsti…

      – Labi vien ir! Zināt visu par kādu ir garlaicīgi.

      – Tiesa gan… Tomēr reizēm man gribas ātrāk novecot, lai saprastu, kas es īsti esmu!

      – Pēc manām domām… tas gan ir tikai mans uzskats, tavs noslēpums ir jāmeklē agrā bērnībā. Tad ir noticis kaut kas tāds, kas tevi nobremzējis… Es bieži vien nesaprotu, kāpēc tu sevi tā nemīli, kāpēc tu jūties tik nedroša…

      – Iedomājies, es arī to nesaprotu.

      – Tas jau ir labi! Vismaz sākumam. Jautājumi ir pirmais tavas mozaīkas gabaliņš. Daudzi nekad neuzdod sev nevienu jautājumu, dzīvo ar aizvērtām acīm un neko nekad nemeklē…

      – Par tevi to gan nevarētu teikt!

      – Nē… Un ceru, ka arī par tevi vairs ne. Agrāk tu biji pilnīgi iegrimusi savā laulībā un pētījumos, taču tagad vismaz esi izbāzusi galvu ārā un uzzināsi daudz ko jaunu, gan redzēsi! Tiklīdz sāksi rosīties, arī dzīve ap tevi sāks virzīties uz priekšu. Tur nu neko nevar darīt. Cik tālu mums vēl jābrauc?

      Precīzi četros viņas ieraudzīja Parnela delikatešu veikala ēkas sētu. Šērlija apturēja automašīnu pie pašiem vārtiem, aizšķērsojot ceļu citiem braucējiem.

      – Tu paliec automašīnā un, ja kāds nebūs apmierināts, pabrauc tālāk. Es nesīšu tās kūkas.

      Žozefīne pamāja. Viņa pārsēdās pie stūres un noskatījās, kā Šērlija noņemas ar kūku kastēm. Viņa tās salika kaudzē un nesa platiem soļiem, piespiedusi kastes pie krūtīm un pieturēdama ar abām rokām un zodu. No aizmugures viņu patiešām varēja noturēt par vīrieti! Viņa bija uzvilkusi darba kombinezonu un dzirnavnieka vesti. Taču, tiklīdz Šērlija pagriezās, viņa kļuva līdzīga Umai Tūrmanei vai Ingridai Bergmanei. Tāda pati gaišmataina liela auguma sieviete, stūraina, ar neatvairāmu smaidu, baltu ādu un kaķenes acīm.

      Viņa atgriezās palēkdamās un skaļi noskūpstīja Žo uz abiem vaigiem.

      – Darīts! Darīts! Es vairs neatrodos uz sēkļa! Šis klients man krīt uz nerviem, toties labi maksā! Braucam uz kafejnīcu apēst pa saldējumam?

      Atpakaļ viņas brauca nesteidzīgi, motors klusi rūca, Žozefīne prātoja par konferences plānu un tad satrūkās, izrauta no saviem sapņiem, ieraudzījusi stāvu, kas šķērsoja ielu viņām priekšā.

      – Skaties! – Žo iesaucās un sagrāba Šērliju aiz piedurknes. – Tur, mums priekšā.

      Sabāzis rokas mēteļa kabatās, vīrietis ar pagariem, kastaņbrūniem matiem nesteidzīgi šķērsoja ielu.

      – Nevarētu teikt, ka viņš ir nervozs. Tu viņu pazīsti?

      – Tas ir viņš, tas vīrietis no bibliotēkas! Nu, tas… tu jau zini… redzi, cik viņš ir skaists un nevērīgs!

      – Tas vēl ir maigi sacīts!

      – Kāda gaita! Viņš izskatās vēl labāk nekā bibliotēkā.

      Žozefīne ierāvās sēdeklī, nobijusies, ka tiks pamanīta. Pēc tam, nespēdama novaldīties, paslējās un piebāza degunu pie stikla. Jaunais cilvēks mētelī pagriezās un sāka sparīgi māt, rādīdams uz luksoforu, kurā jau bija iedegusies zaļā gaisma.

      – Oho! – Šērlija iesaucās. – Vai tu redzi to pašu, ko es?

      Jauna, gaišmataina meitene, slaida, skaista, metās pie vīrieša un apskāva viņu. Vienu roku iebāza mēteļa kabatā, ar otru noglāstīja viņa vaigu. Vīrietis pagriezās pret meiteni un apskāva viņu.

      Žozefīne nodūra galvu un nopūtās.

      – Viss skaidrs!

      – Kas tev ir skaidrs? – Šērlija norūca. – Skaidrs, ka viņš tevi nepamanīja! Skaidrs, ka viņš vēl var pārdomāt! Skaidrs, ka tev ir laiks kļūt par Odriju Hepbērnu un viņu savaldzināt! Skaidrs, ka ir jābeidz, strādājot ēst šokolādi! Un jātiek vaļā no liekā svara! Skaidrs, ka tad, kad no tevis paliks pāri tikai divas lielas acis un lapsenes viduklis, viņš nokritīs tev pie kājām! Un tad tu varēsi bāzt roku viņam mēteļa kabatā! Un tad jūs abi varēsiet lidināties gaisā! Lūk, kā tev ir jādomā, Žo, un ne citādi.

      Žozefīne klausījās, nepaceldama galvu.

      – Liela mīlestība laikam nav domāta man.

      – Tikai nesaki, ka tu jau biji izdomājusi sev veselu romānu?

      Žo bēdīgi pamāja.

      – Diemžēl jā.

      Šērlija nospieda gāzes pedāli, ciešāk satvēra stūri, un automašīna strauji rāvās uz priekšu, iespiežot viņas dusmas asfaltā.

      No rīta, kad Žozianna ieradās birojā, piezvanīja viņas brālis, lai pateiktu, ka mirusi viņu māte. Lai gan no mātes Žozianna vienmēr bija saņēmusi tikai sitienus, viņa tomēr apraudājās. Viņa raudāja par tēvu, kurš bija miris jau pirms desmit gadiem, par savu ciešanu pilno bērnību, par nekad nesaņemto maigumu, par prieku, kurā viņa nekad nebija varējusi