Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

aukstuma un bailēm. Abas viņas raudās bija satikušās, un labi vien, ka tā.

      – Kas šeit galu galā notiek? Kaut kāds bēdu birojs, goda vārds. Un jūs neceļat klausuli!

      Anriete Grobza, taisna kā lietussargs, ar lielam plācenim līdzīgu cepuri galvā, stāvēja pie galda un pētīja Žoziannu, kura tikai tagad pamanīja, ka zvana telefons. Viņa mirkli nogaidīja un, kad zvanīšana bija mitējusies, sameklēja kabatā papīra salvetīti un izšņauca degunu.

      – Mana māte, – Žozianna nošņaukājās. – Viņa ir mirusi…

      – Bēdīgi, protams, bet… Agri vai vēlu vecāki nomirst visiem, tam ir jābūt gatavam.

      – Ak tā! Tātad es nebiju tam gatava…

      – Jūs vairs neesat maza meitenīte. Saņemieties. Ja visi darbinieki nesīs savas privātās problēmas uz uzņēmumu, kas notiks ar Franciju?

      Atrasties birojā tādā stāvoklī varēja atļauties tikai priekšniecība, nevis darbinieks, Anriete Grobza nodomāja. Vai tad tiešām nevar pagaidīt līdz vakaram un tad izraudāties, cik tīk? Žozianna viņai nekad nebija patikusi. Viņu kaitināja šīs sievietes nekaunība, paradums cēli soļot, grozot sēžamvietu. Gluda, pilnīga, līdzīga kaķenei, ar kupliem, gaišiem matiem un skaistām acīm. Ak, šīs acis! Uzbudinošas, pārdrošas, skarbas, brīžiem glāsmainas un laiskas. Anriete bieži pieprasīja, lai Šefs šo sievieti atlaiž no darba, taču viņš nebija ar mieru.

      – Vai mans vīrs ir šeit? – viņa noprasīja Žoziannai, kura bija izslējusies, aizgriezusies un nu ar skatienu sekoja mušai, lai nevajadzētu raudzīties šīs nīstamās sievietes sejā.

      – Viņš ir kaut kur tepat, drīz atgriezīsies. Varat pasēdēt viņa kabinetā, viņam vajadzētu būt atpakaļ. Ceļu jūs jau zināt!

      – Pieklājīgāk, bērniņ, neuzdrošinieties runāt ar mani tādā tonī… – Anriete Grobza atcirta aizskartas valdonības pilnā balsī.

      Cik viņai ir nepatīkamas acis, nodomāja Žozianna. Šauras, saltas, skopas, aprēķina pilnas. Es nevaru ciest viņas plānās, sausās lūpas, kuru kaktiņos sakrājies kaut kas balts. Vai šī sieviete ir saēdusies ģipsi? Nevaru ciest, ka viņa allaž izturas pret mani kā pret kalponi. Atradusi, ar ko lielīties: izgājusi par sievu pie kārtīga puiša un uz viņa pleciem izbraukusi no nabadzības! Ērti iekārtojusies siltā vietiņā – bet es ņemšu un atslēgšu viņai apkuri. Visskaļāk smejas tas, kurš smejas pēdējais!

      – Uzmanieties, mana mazā Žozianna, mans vīrs rēķinās ar maniem ieteikumiem, un es varu nolemt, ka jums mūsu uzņēmumā nav vietas. Sekretāru apkārt netrūkst. Es jūsu vietā izteiktos uzmanīgāk.

      – Bet es jūsu vietā nebūtu tik pašpārliecināta. Netraucējiet man strādāt un pagaidiet kabinetā, – Žozianna pateica tik valdonīgi, ka Anriete Grobza viņai paklausīja kā robots.

      Pie durvīm viņa pagriezās, draudīgi notēmēja uz Žoziannu ar pirkstu un piebilda:

      – Vēl nekas nav beidzies, mana mazā Žozianna. Jums par mani vēl nāksies dzirdēt, un es jums varu dot labu padomu: kravājiet mantas.

      – Tad jau redzēsim, kundze. Man ir nācies sastapt arī vēl lielākas nejaucenes par jums, un nevienai nav izdevies dabūt mani nost no ceļa. To nu jūs varat aizlikt sev aiz auss zem savas milzīgās cepures!

      Izdzirdējusi, ar kādu niknumu tiek aizcirstas Šefa kabineta durvis, viņa apmierināti pasmaidīja. Vecā ragana bija pārskaitusies! Punkts manā labā. Zobu Irbuļa naids bija jūtams jau pēc pirmā rokasspiediena. Žozianna nekad nenodūra galvu un izaicinoši skatījās viņai acīs. Divu fūriju divkauja. Viena kalsna, kaulaina, nikna, bet otra – tukla, sārta un draiskulīga. Toties abas vienlīdz sīkstas!

      Viņa uzgrieza brāļa telefona numuru, lai noskaidrotu, kad būs bēres, mirkli nogaidīja, jo līnija bija aizņemta, tad uzgrieza numuru vēlreiz un atkal sāka gaidīt. “Vai viņa tiešām var mani padzīt?” Žozianna piepeši nodomāja, klausīdamās aprautajos signālos. “Vispār droši vien var… Beigās var gadīties visādi. Vīrieši ir tik gļēvi! Viņš vienkārši ņems un pārcels mani uz citu biroju. Uz filiāli. Un es tikšu padzīta no komandpunkta. No vietas, kurā ar tādām pūlēm biju iedzīvojusies un jau sākusi baudīt tās augļus.” Tu–tū… Jātur acis un ausis vaļā! Tu–tū… es neļaušu, lai labais Marsels mani apmāna ar skaistiem vārdiem!

      – Hallo, Stefan. Te Žozianna…

      Bēres tika rīkotas sestdien, lauku ciemā, kur bija dzīvojusi māte, un Žozianna, pēkšņa sentimentalitātes uzplūda pārņemta, nolēma turp aizbraukt. Viņa vēlējās būt klāt brīdī, kad māte tiks guldīta zemē. Uz visiem laikiem nonāks melnā bedrē. Tad varēs no viņas atvadīties un varbūt, varbūt pačukstēt, ka viņa tomēr būtu spējusi māti mīlēt.

      – Viņa vēlējās tikt kremēta…

      – Ak tā… Un kāpēc? – Žozianna noprasīja.

      – Viņai bija bail pamosties tumsā…

      – Es viņu saprotu.

      Mana mammīte baidās no tumsas. Žoziannu pēkšņi pārņēma maigums pret māti. Viņai atkal uzmācās raudiens. Nolikusi klausuli, viņa izšņauca degunu un sajuta, ka uz pleca nogulst kāda plauksta.

      – Kas noticis, Kūciņ?

      – Mamma nomira.

      – Un tev ir slikti?

      – Nuja…

      – Panāc pie manis…

      Šefs satvēra viņu aiz vidukļa un apsēdināja sev klēpī.

      – Apķeries man ap kaklu un pasēdi… it kā tu būtu mans bērns. Tu taču zini, cik ļoti vienmēr esmu gribējis bērnu, pašam savu bērnu.

      – Jā, – Žozianna iešņukstējās, lielo, maigo roku apskāvienā juzdamās jau labāk.

      – Tu zini, ka viņa tā arī negribēja dzemdēt.

      – Varbūt beigās labi vien ir… – Žozianna nočukstēja un izšņauca degunu.

      – Labi, ka tu man esi… Mana sieviete un mans bērns.

      – Tava mīļākā un tavs bērns! Sieva gaida tevi kabinetā.

      – Sieva!

      Šefs salēcās, it kā viņam kāds sēžamvietā būtu iedūris naglu.

      – Tu labi zini?

      – Mēs te pārmijām dažus vārdus…

      Viņš apmulsis paberzēja pieri.

      – Sastrīdējāties?

      – Ko gribēja, to dabūja!

      – Olalā! Un man briesmīgi vajag viņas parakstu! Izdevās iesmērēt angļiem manu izputējušo filiāli, tu jau zini, to, kas Mirpēnā, es jau sen gribēju tikt no tās vaļā… Nāksies viņai kaut kā pielabināties. Kūciņ, vai tad tu nevarēji pakašķēties ar viņu citreiz? Ko lai es tagad iesāku?

      – Viņa pieprasīs, lai tu mani noskalpē…

      – Pat tā?

      Viņš kļuva nemierīgs. Sāka staigāt šurpu turpu pa telpu, grozījās uz vietas, nesakarīgi vicināja rokas, tad uzsita ar plaukstu pa rakstāmgaldu, pavicināja roku un atslīga krēslā.

      – Vai tev tik ļoti bail no viņas?

      Viņš izmocīja sakauta kareivja smaidu un pacēla rokas, atzīdams sakāvi.

      – Labāk tomēr iešu paskatīties…

      – Jā, ej un paskaties, kā viņa sēž pie tava rakstāmgalda…

      Ar