Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

atrāvās, saļodzījās, viņas acis bija saraudātas sarkanas. Viņa noslaucīja degunu, atvainojās… taču bija jau par vēlu.

      Anriete un Marsels Grobzi stāvēja pie lifta un mēmi noraudzījās uz viņiem. Anriete, sakniebusi lūpas, viebās zem savas lielās cepures. Marsels bija mēms un sašļucis. Viņam trīcēja vaigi, bet seja bija savaikstīta bēdās.

      Anriete Grobza aizgriezās pirmā. Sagrāba Marselu aiz žaketes un ierāva liftā. Tiklīdz durvis aiz viņiem bija aizvērušās, viņa ļāva vaļu ļaunam priekam:

      – Redzi, es taču tev teicu, ka šī meiča ir padauza! Un, kad es vēl atceros, kā viņa ar mani runāja… Bet tu viņu tikai aizstāvi. Cik tu esi naivs, manu nabaga Marsel…

      Marsels Grobzs, ar skatienu ieurbies paklājā uz lifta grīdas, skaitīja ar cigarešu pelniem izdedzinātos caurumiņus un pūlējās apvaldīt asaras, kas aizžņaudza viņam rīkli.

      Spriežot pēc pasta zīmoga, vēstule ar košo marku bija izsūtīta vismaz pirms nedēļas. Tā bija adresēta Hortenzei un Zoē Kortesām. Žo pazina Antuāna rokrakstu, tomēr vēstuli neatplēsa. Viņa to nolika uz virtuves galda, uz avīžu un vēstuļu kaudzes, labu brīdi grozījās apkārt, pacēla vēstuli pie acīm, pūlējās saskatīt, vai tajā nav ielikta kāda fotogrāfija vai čeks… veltīgi. Viņa nolēma pagaidīt, kamēr no skolas pārnāks meitenes.

      Hortenze pirmā pamanīja vēstuli un tūlīt to paķēra. Zoē sāka lēkāt un saukt: “Es arī! Es arī gribu vēstuli!” Žozefīne nosēdināja viņas pie galda, apsēdās arī pati, palūdza, lai Hortenze lasa skaļi, paņēma Zoē klēpī un, nodedzinājusi visus tiltus, sagatavojās klausīties. Hortenze atgrieza aploksni ar nazi, izņēma no tās sešas plānas papīra lapas, izlika tās uz galda un katru maigi nogludināja ar plaukstu. Tad sāka lasīt.

      Manas dārgās skaistulītes,

      Kā jau droši vien esat nopratušas pēc markas uz aploksnes, es atrodos Kenijā. Jau mēnesi. Gribēju sagādāt jums pārsteigumu un tāpēc aizbraucot neko neteicu. Tomēr ceru, ka varēsiet mani apciemot, kad būšu pienācīgi iekārtojies. Varbūt tas varētu notikt skolas brīvdienās. Parunāšu ar Jūsu māti.

      Kenija (paskatieties enciklopēdijā) ir valsts, kas robežojas ar Etiopiju, Somāliju, Ugandu, Ruandu un Tanzāniju. Tā atrodas Āfrikas austrumu piekrastē, netālu no Seišelu salām, pie Indijas okeāna… Vai Jums tas kaut ko izsaka? Nē? Jums vajadzētu čaklāk apgūt ģeogrāfiju. Piekraste, kurā esmu apmeties, atrodas starp Malindi un Mombasu, un tas ir visvairāk pazīstamais Kenijas reģions. Līdz 1890. gadam tas piederēja Zanzibāras sultānam. Par Keniju ilgi cīnījās gan arābi, gan portugāļi, un visbeidzot arī angļi, un šī valsts ieguva neatkarību tikai 1963. gadā. Vienai dienai pietiks vēstures! Varu derēt, ka Jūs interesē tikai viens vienīgs jautājums: kā tētis nokļuvis Kenijā? Pirms atbildu, vēl tikai viens padoms… Vai Jūs sēžat, manas mazās mīlulītes? Vai esat kārtīgi apsēdušās?

      Hortenze iecietīgi pasmaidīja un nopūtās: “Tētis ir savā repertuārā!” Žo nespēja atgūties: viņš ir aizbraucis uz Keniju! Viens vai kopā ar Milēnu? Sarkanais trīsstūris virs tostera izsmēja viņu. Šķita, ka tas pat mirkšķina.

      Es nodarbojos ar krokodilu audzēšanu…

      Meitenes pārsteigumā iepleta mutes. Krokodili!

      Hortenze turpināja lasīt, apmulsumā rīdama vārdus.

      … ķīniešu rūpniekiem! Jūs droši vien zināt, ka Ķīna pamazām kļūst par milzīgu ražošanas lielvalsti, kam pieder neparasti lieli dabas un finanšu resursi un kas ražo visu, sākot ar datoriem un beidzot ar automašīnu motoriem, visu, kas vien iespējams. Un tagad ķīnieši ir nolēmuši izmantot krokodilus kā izejmateriālu! Kāds Veja kungs, mans priekšnieks, ir uzcēlis Kilifi īstu paraugfermu un cer tuvākajā laikā laist tirgū lielas krokodilu gaļas un olu partijas, kā arī krokodilādas somas, apavus un kabatas portfeļus… Jūs brīnīsieties, kad uzzināsiet par visiem manu investoru plāniem un viņu ģeniālajām idejām! Īsi sakot, viņi ir nolēmuši audzēt krokodilus dabas parka apstākļos. Lī kungs, mans ķīniešu izcelsmes vietnieks, pastāstīja, kā viņi ir piepildījuši vairākas lidmašīnas “Boeing 747” ar desmitiem tūkstošu krokodilu no Taizemes. Taizemes audzētāji Āzijas krīzes dēļ bijuši spiesti tos pārdot, un krokodilu cenas nokritušās par 75 %! Un mēs tos uzpirkām gandrīz par baltu velti. Sanāca īsta izpārdošana!

      – Tētis nu gan prot jokot, – Zoē piezīmēja, sūkādama pirkstu. – Bet man nepatīk, ka viņš strādā ar krokodiliem. Krokodili ir pretīgi!

      Tie ir nometināti vairāku upju gultnēs, kas ir norobežotas ar dzeloņstieplēm. Tāpēc arī viņiem vajadzīgs “deputy general manager”. Tāds ir mans amata nosaukums, manas mīļās mazulītes. Es esmu Krokoparka “deputy general manager”!

      – Tas ir kaut kas līdzīgs ģenerāldirektora vietniekam, – Hortenze apdomājusies paziņoja. – Tieši tā es arī ierakstīju skolas aptaujas lapā, kurā bija jānosauc tēva profesija.

      … un es valdu pār septiņdesmit tūkstošiem krokodilu! Vai varat iedomāties?

      – Septiņdesmit tūkstoši krokodilu! – Zoē izdvesa. – Bet ja nu viņš dosies apstaigāt savu fermu un iekritīs ūdenī? Man tas nemaz nepatīk.

      Šo darbu man palīdzēja atrast kāds sens klients, kuru es pazīstu jau kopš “Gunman and Co” laikiem. Es ar viņu nejauši satikos Parīzē, kādā jūnija vakarā, Portmaijo viesnīcas “Concorde Lafayette” panorāmas bārā. Jūs taču to atceraties: esmu vairākkārt jūs turp vedis. Es viņam pateicu, ka meklēju darbu un gribu aizbraukt no Francijas, un viņš, izdzirdējis runājam par krokodilu fermu, atcerējās par mani! Es piekritu iesaistīties šajā avantūrā, jo zinu, ka Ķīna šobrīd patiešām piedzīvo strauju ekonomisku izaugsmi. Gluži kā Japāna 80. gados. Viss, kam ķīnieši pieskaras, pārtop zeltā! Tajā skaitā arī krokodili. Īsi sakot, krokodilu izaugsme ir kļuvusi par manu goda lietu. Varbūt kādreiz par šīs firmas akcijām notiks kautiņi biržā! Tas tik būs jautri, vai ne? Šurp nosūtītajiem ķīniešu strādniekiem ir garas darba dienas, un viņi dzīvo mazos bungalo. Viņi visu laiku smejas. Man jau sāk likties, ka viņi to dara arī miegā. Viņi izskatās tik jocīgi ar savām tievajām kājām un pārāk platajiem šortiem. Vienīgā nelaime, ka viņiem nemitīgi uzbrūk krokodili, un viņu kājas, rokas, pat sejas ir vienās rētās. Un, vai zināt ko? Viņi paši sašuj savas brūces. Ar adatu un diegu. Kaut kas neaptverams, vai ne? Protams, te ir arī medicīnas māsa, kuras pienākums ir par viņiem gādāt, taču viņa principiāli nodarbojas tikai ar apmeklētājiem.

      Es pavisam aizmirsu pateikt, ka Krokoparku var apmeklēt arī tūristi. Eiropieši, amerikāņi, austrālieši, kuri dodas uz Keniju safari braucienos. Mūsu ferma ieņem goda vietu viņiem piedāvātajā ekskursiju katalogā. Viņi maksā par ieeju, saņem bambusa kātu ar virvi un divas vistas, ko uzspraust uz āķa. Tad viņi mērcē vistas gabaliņus ūdenī, lai pievilinātu un pabarotu krokodilus, kuri, jāatzīst, ir ļoti rijīgi. Un arī nejauki! Lai cik ļoti mēs arī lūgtu apmeklētājus būt uzmanīgākiem, taču dažkārt viņi pieiet pārāk tuvu, un krokodilam izdodas viņiem iekampt; šie radījumi ir ļoti veikli, un to zobi ir asi kā zāģim. Reizēm viņi apdullina cilvēkus ar asti un pārkož viņiem rīkli. Mēs cenšamies gādāt, lai par šādiem gadījumiem neviens neuzzinātu. Tomēr nevar jau vainot tos, kuri reiz ir stipri sakosti un vairs nekad nevēlas pie mums rādīties!

      – Loģiski, – Hortenze atzina. – Kad es uz turieni aizbraukšu, tad skatīšos uz tiem tikai ar binokli!

      Žo apstulbusi klausījās. Krokodilu ferma! Vai tad labāk nebūtu audzēt mārītes?

      Uzreiz vēlos Jūs