Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

strādāja pirms manis, reiz ūdenī sastapās ar krokodilu, un kopš tā laika tiek ievēroti īpaši drošības pasākumi. Katrā fermas stūrī ir izvietoti torņi ar bruņotiem apsargiem, kuri izgaismo teritoriju ar lieliem prožektoriem; dažreiz naktī abori gēni ielavās pie mums, lai nozagtu kādu krokodilu un apēstu. Starp citu, to gaļa ir ļoti garšīga!

      Nu lūk, manas mazās mīlulītes, tagad Jūs par manu jauno dzīvi zināt visu vai gandrīz visu. Šobrīd pie mums ir agrs rīts, man jāuzmeklē vietnieks un jānodod viņam rīkojumi šai dienai. Ļoti drīz es Jums atkal uzrakstīšu un to darīšu ļoti bieži, jo es pēc Jums ļoti ilgojos. Manā kabinetā uz galda esmu nolicis jūsu fotogrāfijas, un visiem, kuri vaicā: “Kas ir šīs skaistās jaunkundzes?”, es lepni atbildu: “Tās ir manas meitas, visskaistākās meitenes pasaulē!” Rakstiet man. Palūdziet, lai mamma nopērk Jums datoru, tad es Jums varēšu sūtīt savas mājas, krokodilu un šortos ģērbto ķīniešu fotogrāfijas! Tagad var dabūt arī lētākus modeļus, tie nemaz nav tik dārgi. Es Jūs cieši apskauju un ļoti mīlu.

      Tētis.

      P.S. Te ir arī vēstule Jūsu mammai…

      Hortenze pasniedza pēdējo lapiņu Žozefīnei, kura to salocīja un iebāza priekšauta kabatā.

      – Vai tad tu to tagad nelasīsi? – Hortenze noprasīja.

      – Nē… Vai gribat parunāt par tēta vēstuli?

      Meitenes klusēdamas raudzījās uz viņu. Zoē sūkāja pirkstu. Hortenze kaut ko prātoja.

      – Krokodili ir pretīgi! – Zoē noteica. – Un kāpēc viņš nevarēja palikt Francijā?

      – Tāpēc, ka Francijā krokodilus neviens neaudzē, kā jau viņš teica, – Hortenze nopūtās. – Viņš jau agrāk visu laiku teica, ka grib braukt uz ārzemēm. Kad mēs ar viņu tikāmies, viņš par to vien runāja… Interesanti, vai viņa aizbrauca tētim līdzi?

      – Ceru, ka viņam labi maksās, un viņš iemīlēs savu darbu, – Žozefīne aši iejaucās, lai meitenes nesāktu runāt par Milēnu. – Viņam bija tik svarīgi nomainīt vidi, atkal uzņemties atbildību. Vīrietis bez darba jūtas ļoti slikti… Turklāt tur viņš ir savā elementā. Viņam vienmēr ir ļoti paticis plašums, ceļojumi, Āfrika…

      Ar šiem vārdiem Žozefīne pūlējās noslēpt savu satricinājumu. “Kāds neprāts!” viņa sev sacīja. “Cerams, ka viņš šajā afērā nav ieguldījis naudu… Un kur gan viņš būtu varējis to ņemt? No Milēnas? Diez vai es būtu varējusi viņam palīdzēt. Pati vēl tikai ar pūlēm turos uz ūdens.” Žozefīne atcerējās, ka viņiem bankā taču ir kopīgs rēķins. Viņa apņēmās parunāt ar Fožerona kungu, savu bankas pārstāvi.

      – Iešu palasīt savu grāmatu par reptiļiem, kas tur teikts par krokodiliem, – Zoē paziņoja un nolēca zemē.

      – Ja mums būtu internets, tev nevajadzētu to visu meklēt grāmatā.

      – Bet mums taču nav interneta, – Zoē iebilda, – tātad man jāpaskatās grāmatā…

      – Būtu labi, ja tu mums nopirktu datoru, – Hortenze noteica. – Visām manām draudzenēm ir.

      Ja viņš ir ņēmis naudu no Milēnas, tas nozīmē, ka viņu attiecības ir nopietnas. Varbūt viņi pat apprecēsies… “Nē taču, idiote, viņš nevar precēties ar Milēnu, jo vēl nemaz nav izšķīries!” Žozefīne skaļi nopūtās.

      – Mammu, tu nemaz neklausies!

      – Es klausos…

      – Un ko es nupat teicu?

      – Ka tev vajag datoru. – Un ko tu par to saki?

      – Nezinu, mīļā, man jāpadomā.

      – Ar domāšanu vien pie datora netiksi.

      Milēna saimnieces lomā noteikti izskatās labi! Sārta, svaiga, smalka. Žozefīne iztēlojās, kā viņa verandā gaida Antuānu, kā ielec džipā, lai brauktu uz parku, gatavo maltīti, šķirsta žurnālu, ērti iekārtojusies lielā šūpuļkrēslā… Bet vakaros, kad viņš pārnāk no darba, apkalpotājs pagatavo abiem labas vakariņas, ko viņi ietur sveču gaismā. Droši vien viņš domā, ka ir sācis jaunu dzīvi. Jauna sieviete, jauna māja, jauns darbs. Bet sieva un abas meitas savā mazajā Korbevuā dzīvoklītī viņam šķiet garlaicīgas un nožēlojamas.

      No rīta Bartijē kundze, Maksa māte, bija apvaicājusies: “Nu, Kortesa kundze, vai ir kādi jaunumi no jūsu vīra?” Viņa kaut ko izvairīgi attrauca. Bartijē kundze bija ļoti novājējusi, un Žozefīne painteresējās, vai viņa ievēro kādu diētu. “Jūs smiesieties, Kortesa kundze, tā ir kartupeļu diēta!” Žozefīne tiešām sāka smieties, taču Bartijē kundze turpināja: “Nopietni: pa kartupelim ik vakaru, trīs stundas pēc vakariņām, un pēc tam vairs negribas neko saldu! Izrādās, ka, apēdot kartupeli pirms gulētiešanas, izdalās divi hormoni, kuri neitralizē smadzeņu vajadzību pēc cukura un ogļhidrātiem. Un cilvēks sāk novājēt. Tas viss ir zinātniski pamatots. Makss man to sameklēja internetā… Jums taču ir internets, vai ne? Tad es jums varētu pateikt vietnes nosaukumu. Šī diēta izklausās dīvaina, taču tā darbojas, varat man ticēt.”

      – Māt, dators taču nav greznība, bet gan darba instruments. Tas noderētu gan tavam darbam, gan mūsu skolas mājasdarbiem.

      – Zinu, mīļā, zinu.

      – Tu tikai tā saki, bet tevi tas nemaz neinteresē. Bet runa taču ir par manu nākotni…

      – Paklausies, Hortenze, es jūsu labā daru visu. Visu! Ja es teicu, ka padomāšu, tas nozīmē, ka vienkārši negribu jums solīt to, ko nevaru izdarīt, taču iespējams, ka man viss izdosies.

      – Ai, paldies, māt, paldies. Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties.

      Hortenze apķērās viņai ap kaklu un iesēdās klēpī gluži kā Zoē.

      – Vai man te vēl pietiek vietas, māt, vai arī ir jau par vēlu?

      Žozefīne iesmējās un piespieda meitu sev klāt. Pati nezinādama, kāpēc, viņa piepeši sajutās aizkustināta. Meitas tuvums, viņas siltums, ādas saldā smarža, vieglais aromāts, kas plūda no viņas drēbēm, lika Žo acīs sariesties asarām.

      – Ak, meitiņ, kā es tevi mīlu, ja tu to zinātu! Es jūtos tik slikti, kad mēs strīdamies.

      – Mēs nestrīdamies, māt, mēs diskutējam. Mums gluži vienkārši ir atšķirīgi uzskati, tas arī viss. Un, zini, ja es dažreiz nervozēju, tad tas ir tāpēc, ka tētis ir aizgājis, es jūtos slikti, ļoti slikti, un tāpēc es uz tevi kliedzu, jo tu esi pa rokai…

      Žozefīne tikai ar pūlēm valdīja asaras.

      – Tu esi vienīgais cilvēks, uz kuru es varu paļauties, saproti? Tāpēc jau es no tevis tik daudz prasu, jo manis dēļ, mīļo māt, tu vari visu… Tu esi tik stipra, tik drosmīga, tik uzticama.

      Klausoties meitā, Žo pamazām atguva drosmi. Viņa vairs nebaidījās, viņa juta, ka ir gatava uz visu, lai tikai Hortenze turpinātu viņai pieglausties un izrādīt maigumu.

      – Apsolu, mīļā, tev būs dators. Uz Ziemassvētkiem… Tu taču vari pagaidīt līdz Ziemassvētkiem?

      – Ai, paldies, mīļo māt! Lielāku prieku pat nevar iedomāties.

      Meita apķērās Žozefīnei ap kaklu un saspieda tik stipri, ka viņa iesaucās: “Rāmāk! Rāmāk! Tu man kaklu pārlauzīsi!” Pēc tam Hortenze aizjoņoja pie Zoē uz istabu, lai pavēstītu labos jaunumus.

      Žozefīni pārņēma vieglums. Meitas prieks pielipa arī viņai un lika nozust visām raizēm. Kopš viņa bija sākusi nodarboties ar tulkošanu, Hortenze un Zoē