Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

pieres un pajautāja:

      – No kā tu baidies, Aleksandr?

      – Man ir bail…

      – Aleksandr, tu vēl esi tikai mazs zēns, taču drīz kļūsi par vīrieti. Tev būs jādzīvo nežēlīgā pasaulē, tev vajag rūdīties. Ja tu katru dienu raudādams skriesi pie vecākiem…

      – Es neraudāju!

      – Tu padevies bailēm. Tās izrādījās stiprākas par tevi. Tas nav labi. Tev jāiemācās tās uzvarēt, citādi tu uz visiem laikiem paliksi bērns.

      – Es neesmu bērns.

      – Esi gan… Tu gribi gulēt kopā ar mums kā mazs bērns.

      – Nē, es neesmu bērns!

      Viņš saviebās no bēdām un dusmām. Viņš bija nikns uz māti, kura neko nesaprata, un arī baidījās.

      – Tu esi ļauna!

      Irisa nezināja, ko atbildēt. Viņa skatījās, iepletusi muti, taču nespēja neko pateikt, jo ne vārds nenāca pār viņas lūpām. Viņa neprata runāt pati ar savu bērnu. Viņi stāvēja katrs savā upes krastā un klusēdami raudzījās viens otrā. Tas bija sācies jau kopš viņa dzimšanas. Dzemdību namā. Kad Aleksandru atnesta un ielika caurspīdīgā gultiņā līdzās viņas gultai, Irisa nodomāja: “Tā! Manā dzīvē parādījies jauns cilvēks!” Viņa ne reizi nebija izrunājusi vārdu “bērns”.

      Irisas klusēšana un apmulsums satrauca Aleksandru vēl vairāk. Tad jau laikam ir patiešām slikti, ja reiz mamma ar mani nerunā Ja tikai skatās un nebilst ne vārda.

      Irisa noskūpstīja dēlu uz pieres un grasījās iet prom.

      – Mammu, vai tu vari pasēdēt pie manis, kamēr es aizmigšu?

      – Tētis ļoti sadusmosies…

      – Mammu, mammu, mammu…

      – Es saprotu, mīļais, es saprotu. Es pasēdēšu, taču tev jāapsola, ka nākamreiz tu būsi stiprs un pie mums vairs nenāksi.

      Aleksandrs neatbildēja. Irisa saņēma viņa roku.

      Viņš nopūtās un aizvēra acis. Irisa uzlika plaukstu viņam uz pleca. Tas bija maigs glāsts. Vājiņš, ar tumšām skropstām, melniem, cirtainiem matiem… Viņam piemita nervoza, nemierīga bērna trauslā grācija. Pat miegā starp viņa uzacīm bija izveidojusies dziļa rieva, bet krūtis cilājās tik smagi, it kā tās būtu nospiedis milzīgs slogs. Viņa elpa pēc nesenajām izbailēm un pašreizējā atvieglojuma plūda saraustīti.

      Viņš atnāca uz mūsu istabu, jo sajuta, ka ir man vajadzīgs. Bērni ir jūtīgi. Irisa atcerējās, kā pati bija pārāk skaļi smējusies par tēva jokiem, muļķojusies, pūlēdamās izgaiņāt melnos negaisa mākoņus, kas pletās virs vecāku galvām. Starp viņiem it kā nenotika nekas briesmīgs, un tomēr viņai bija tik ļoti bail… Tētis bija ļoti tukls, ļoti labsirdīgs, ļoti maigs. Mamma – izkaltusi, kārna, asa. Divi svešinieki, kuri guļ vienā gultā. Irisa vēl ilgi turpināja muļķoties. Viņai bija vieglāk vecākus sasmīdināt, nekā izteikt visu, kas uz sirds. Pirmo reizi izdzirdējusi citus klusi sačukstamies: “Cik tā meitenīte ir skaista! Kādas viņai acis! Nekad mūžā tādas neesmu redzējis!”, viņa nomainīja klauna ietērpu pret skaistas meitenes bruņām. Jauna loma!

      Cik gan man šobrīd ir slikti. Brīvās un nepiespiestās sievietes āriene, ko tik ilgus gadus esmu cītīgi veidojusi, kuru katru brīdi sabruks no pretrunām. Beigu beigās man būs jāizvēlas. Taču kādā virzienā doties? Tikai tas, kurš ir atradis sevi, ir saskaņā ar sevi, nemelo sev, ir patiesi brīvs. Viņš zina, kas ir, to izmanto un nekad negarlaikojas. Viņš izjūt laimi, jūtas labi kopā ar sevi, un tas viņā rada eiforiju. Viņš dzīvo pa īstam, kamēr citiem dzīve aiztek starp pirkstiem kā smiltis… un vairs nekad neatgriežas.

      Mana dzīve iztek caur pirkstiem. Es neesmu atradusi tās jēgu. Es nevis dzīvoju, bet akli klīstu. Man ir slikti gan kopā ar citiem, gan pašai ar sevi. Es dusmojos uz cilvēkiem, jo viņi saredz manī tikai to tēlu, ko es pati esmu tiem uzspiedusi. Šis tēls man nepatīk, taču citu es nespēju radīt. Es metu lokus, jo man trūkst drosmes mainīties. Pietiek tikai vienu vienīgu reizi pakļauties citu likumiem, citu priekšstatiem par tevi, un tava dvēsele jau mirst un izšķīst. Paliek tikai šķietamība. Bet – cik briesmīga doma! – varbūt jau ir par vēlu? Varbūt es jau esmu pārvērtusies par to sievieti, kuru redzu Beranžēras acīs? Šī doma lika viņai nodrebēt. Viņa ciešāk saspieda Aleksandra roku, un viņš miegā atbildēja ar to pašu, nomurminādams “mammīt, mammīt”. Irisai acīs sariesās asaras. Viņa apgūlās blakus dēlam, nolika galvu uz spilvena un aizvēra acis.

      – Žozianna, vai jūs man esat rezervējusi biļetes uz Ķīnu?

      Marsels Grobzs, nostājies pretī sekretārei, runāja ar viņu kā ar ceļa stabu. Raudzīdamies kaut kur pāri viņas galvai. Žoziannai mežonīgi aizžņaudzās rīkle, un viņa sastinga savā krēslā.

      – Jā… Tās ir uz jūsu galda.

      Žozianna vairs nezināja, kā viņu uzrunāt. Marsels viņu uzrunāja ar “jūs”. Viņa stomījās, nespēja atrast īstos vārdus un teikumus. Viņa centās nelietot personas vietniekvārdus un izmantoja nenoteiksmes formu.

      Viņš visus spēkus veltīja darbam, nemitīgi kaut kur brauca, devās uz lietišķām pusdienām, tikās ar klientiem. Ik vakaru viņam pretī ieradās Anriete Grobza. Ejot garām Žoziannas rakstāmgaldam, viņa pat nepagrieza galvu. Staigājošs koka gabals ar apaļu cepuri galvā. Žozianna noskatījās, kā abi aiziet: viņš – sakumpis, viņa – iedomīgi izslējusies.

      Kopš brīža, kad Marsels viņu pārsteidza ar Šavālu pie kafijas automāta, viņš no Žoziannas centās izvairīties. Pagāja viņai garām uz savu kabinetu, no kura iznāca tikai vakarā, aši izmeta “uz redzēšanos!” un novērsās. Viņa pat nepaguva muti pavērt…

      Drīz mani no šejienes izmetīs. Varēšu atgriezties uz starta lauciņa. Viņš mani atlaidīs, izmaksās atvaļinājuma naudu, apdrošināšanu, uzrakstīs ieteikuma vēstuli, novēlēs daudz laimes un – hop! Visu labu, vistiņ! Laimīgu ceļu! Viņa nošņaukājās un apvaldīja asaras. Tas Šavāls gan bija nelietis! Un es pati arī neesmu labāka! Nevarēju savaldīties? Nevarēju būt uzmanīgāka? Es taču viņam teicu: darbā nekādu intīmu žestu, pat ne mājiena par skūpstu. Pilnīga slepenība. Darbs, tikai darbs. Bet viņš ņem un palaiž rokas turpat Marselam acu priekšā. Testosterona uzplūds! Atradies Tarzāns! Pie tam uzreiz pēc tam viņš mani nometa no savas liānas.

      Skaistulis Šavāls bija viņu patriecis. Pirms tam vēl sabrēcis visādus apvainojumus. Viņai pat elpa aizrāvās. Dažus no šiem vārdiem viņa pat nekad nebija dzirdējusi!

      Par spīti visam, ko dzīvē bija pieredzējusi.

      Un tagad viņa lēja asaras.

      Tagad katra diena līdzinājās bēdu lejai. Es laikam izskatos kā aviokatastrofas upuris. Izsviesta no lidmašīnas! Man taču bija viss: mans mīļais resnis, jauns, straujš mīļākais un Karalis Žūksnis man pie kājām. Atlika tikai pavilkt aukliņu, lai mezgls savilktos. Skaistu dzīvi varēja ar roku aizsniegt. Bet tagad es vairs nespēju pat padomāt: sajūta ir tāda, it kā galvā būtu plastilīns. Vecenes bērēs es uzliku melnas saulesbrilles, un visi nosprieda, ka es smoku bēdās. Labi vien ir!

      Mātes bēres…

      Žozianna atbrauca ar vilcienu, pārsēzdamās Kilmonā–Šalendrī, tad iekāpa taksometrā (trīsdesmit pieci eiro un vēl dzeramnauda), lietū aizbrauca uz kapsētu, ieraudzīja zem lietussargiem visus tos, no kuriem savulaik bija aizbēgusi, ņirdzīgi pamājot ar roku. Visu labu, ļaudis! Tinos no jums prom! Atgriezīšos vai nu karietē, vai ar kājām pa priekšu! Tā nebija laba doma – atgriezties pieticīgi, bez tauru skaņām, bez visādām izdarībām, lai viņiem visiem