Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

sieviete. Tu man biji ļoti laba sieva. Es to nekad neaizmirsīšu. Esmu slikti izturējies pret Tevi un vēlos par to atlīdzināt. Padarīt Tavu dzīvi vieglāku. Es rakstīšu par visiem jaunumiem. Vēstules beigās Tu atradīsi manu telefona numuru, ja kaut ko vajag, zvani. Es Tevi apskauju un kavējos vislabākajās atmiņās par mūsu kopīgo dzīvi. Antuāns.” Un vēl divas piebildes. Pirmā: “Šeit mani sauc par Tonio… tā Tev jāsaka, ja piezvanīsi un atsauksies apkalpotājs”, un otrā: “Smieklīgi, es šeit nemaz nesvīstu, lai gan ir ļoti karsts.” Nu re… ko Tu par to domā?”

      Pirmais, kas Irisai iešāvās prātā, bija: “Nabaga puisis! Cik nožēlojami!”, tomēr, nebūdama īsti pārliecināta, vai Žozefīne tiešām jau ir aizmirsusi par savu sentimentālo pieķeršanos, viņa nolēma atbildēt diplomātiski.

      – Daudz svarīgāk, ko tu pati par to domā.

      – Agrāk tu biji nežēlīgāka.

      – Agrāk viņš bija daļa no ģimenes. Pret viņu varēja izturēties nejauki…

      – Ā! Tad tāpēc tev ir vajadzīga ģimene!

      – Pirms sešiem mēnešiem tu pret mūsu māti arī izturējies nejauki. Tu viņai tā uzklupi, ka viņa vairs negrib ar tevi runāt.

      – Tu pat nevari iedomāties, cik labi es kopš tā laika jūtos!

      Irisa mirkli apdomājās un tad noprasīja:

      – Kā tu juties, kad biji noklausījusies meitenēm adresēto vēstuli? – Ne pārāk labi… Tomēr es neskrēju lasīt savu vēstuli, un tā jau ir laba zīme, vai ne? Es vairs neesmu apsēsta.

      Ieturējusi pauzi, Žozefīne piebilda:

      – Tas tāpēc, ka man šobrīd ir tik daudz darba, ka neatliek laika pārdomām.

      – Vai tu tiec galā? Varbūt tev vajag naudu?

      – Nē, nē, ir jau labi. Es uzņemos visus darbus, kādi vien gadās. Visus!

      Tad, strauji mainījusi sarunas tematu, viņa noprasīja:

      – Un kā iet Aleksandram? Kā viņam sokas ar diktātiem?

      Aleksandrs bija spiests rakstīt garus diktātus, kamēr viņa māsīcas gāja uz pludmali un makšķerēja.

      – Esmu aizmirsusi viņam to pajautāt. Viņš ir tik noslēgts, tik kluss. Savādi, taču viņš mani biedē. Es neprotu runāt ar zēniem. Protams, ja vien runa nav par pavedināšanu! Dažreiz es tevi apskaužu meitu dēļ. Ar viņām noteikti ir daudzkārt vieglāk…

      Irisa piepeši apjuka. Mātes mīlestība viņai šķita kā kalns, kurā viņa nekad nespēs uzkāpt. Neticami, viņa nodomāja, es nestrādāju, mājās arī neko nedaru, tikai izvēlos ziedus un parfimētas sveces, man ir viens bērns, un es ar viņu nemaz nenodarbojos! Vienīgais, ko Aleksandrs par mani zina, ir iesaiņojumu maisiņu čaukstoņa, kad es tos nolieku pie durvīm, un manas kleitas švīkstoņa, kad vakaros pirms promiešanas iegriežos viņu noskūpstīt! Bērns, kurš tiek audzināts ar dzirdes palīdzību.

      – Man no tevis jāatvadās, mīļā, vīrs nāk. Es tevi apskauju, un neaizmirsti: Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku!

      Irisa nolika klausuli un pacēla acis pret Filipu, kurš stāvēja pie istabas durvīm un vēroja viņu. “Arī viņu es nesaprotu,” viņa klusībā nopūtās un atsāka sukāt matus. “Man ir radies iespaids, ka viņš mani izspiego, seko pa pēdām, raugās man mugurā. Vai tikai viņš nav nolīdzis kādu detektīvu? Vai viņš grib mani pieķert, lai varētu pieprasīt laulības šķiršanu?” Starp viņiem bija iestājies klusums kā pierādījums, kā Jērikas mūris, kuru nekad nesagraus taures skaņas, jo viņi nekliedza, neplēsa traukus, necirta durvis, ne reizi pat nepacēla balsi. Cik laimīgi ir tie pāri, kuri rīko skandālus, Irisa prātoja. Pēc kārtīga trača kļūst vieglāk. Abi izgāž dusmas, zaudē spēkus un krīt viens otra apkampienos. Iestājas brīdis, kad ieroči tiek uz laiku nolikti, skūpsti izdzēš apvainojumus, mīkstina pārmetumus, liecina par neilgu pamieru. Ne viņa, ne Filips nesaprot, ka klusums, saltums, iznīcinoša ironija tikai padziļina to bezdibeni, kas noved pie drošas šķiršanās. Irisa negribēja par to domāt. Viņa mierināja sevi, ka viņi nav vienīgais pāris, kurš dzīvo pieklājīgā vienaldzībā. Un neviens no šādiem pāriem nešķiras. Tas ir tikai tāds brīdis, kas paiet, brīdis, kurš, protams, ir nepatīkams, taču beigu beigās tas var pāriet mierīgās vecumdienās.

      Filips apsēdās uz gultas malas un noāva kurpes. Vispirms labo, tad kreiso. Labo zeķi, tad kreiso. Katru kustību pavadīja skaņa: plak, plak, fft, fft.

      – Vai tev rīt ir grūta diena?

      – Tikšanās, pusdienas, viss kā parasti.

      – Tev nevajadzētu tik daudz strādāt… Kapsētas ir pilnas ar neaizvietojamiem cilvēkiem.

      – Tiesa gan… Tomēr es nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot citādi.

      Šī saruna bija atkārtojusies jau daudzas reizes. Kā obligāts rituāls pirms gulētiešanas. Un ikreiz viss beidzās ar vienu un to pašu: ar jautājuma zīmi, kas palika karājamies gaisā.

      Un tagad viņš ies uz vannas istabu, iztīrīs zobus, uzvilks garu sporta kreklu, apgulsies un nopūtīsies: “Laikam tūlīt aizmigšu kā beigts.” Viņa atbildēs… Viņa neko neatbildēs. Viņš noskūpstīs Irisu uz pleca un novēlēs: “Ar labu nakti, mīļā.” Tad uzliks miega masku, sakārtos to, uzgriezīs viņai muguru. Viņa sakārtos savas matu sukas, iededzinās naktslampiņu, paņems grāmatu un lasīs, kamēr uznāks miegs.

      Un tad viņa sāks sacerēt stāstu.

      Par mīlestību vai ko citu. Dažreiz vakaros Irisa ietinās palagos, piespieda pie krūtīm spilvenu un atkal satikās ar Gaboru. Viņi ir ieradušies Kannu kinofestivālā. Nāk viens otram pretī pa smiltīm, pa jūras krastu. Viņš ir viens, pasitis padusē scenāriju. Viņa ir viena, pavērsusi seju pret sauli. Viņi saskrienas. Viņai nokrīt saulesbrilles. Viņš noliecas, lai tās paceltu, izslienas un… “Irisa!” “Gabor!” Viņi kaislīgi apskaujas, saskūpstās, viņš saka: “Kā es pēc tevis ilgojos! Ne mirkli neesmu pārstājis par tevi domāt!”Viņa nočukst: “Es tāpat!” Viņi pastaigājas pa Kannu ielām, iegriežas viesnīcās. Viņš ir atvedis uz festivālu savu filmu, Irisa visur viņu pavada, viņi kopā soļo pa sarkano paklāju, ir sadevušies rokās, viņa pieprasa laulības šķiršanu…

      Bet citreiz Irisa izvēlējās pavisam citu stāstu. Viņa ir uzrakstījusi grāmatu, tā gūst milzīgus panākumus, viņa sniedz intervijas presei, nonākusi greznas viesnīcas vestibilā. Romāns tiek iztulkots divdesmit septiņās valodās, ekranizācijas tiesības iegādājas kinokompānija Metro Goldwin Meyer, par galveno vīrieša lomu cīnās Toms Krūzs un Šons Penns. Dolāri paši guļas nebeidzamās, zaļās kaudzītēs. Visi runā tikai par viņu, fotografē viņu kabinetā un virtuvē, grib zināt viņas viedokli par itin visu.

      – Mammu, drīkst, es pagulēšu pie jums? Filips strauji pagriezās un strupi atcirta:

      – Nē, Aleksandr! Mēs par to esam runājuši jau tūkstošiem reižu! Desmit gadu vecumā zēni vairs neguļ kopā ar saviem vecākiem.

      – Mammu, atļauj… lūdzu!

      Irisa pamanīja nemieru dēla acīs, noliecās pie viņa un apskāva.

      – Kas noticis, mīļais?

      – Man ir bail, mammu… Tiešām bail. Man rādījās murgi.

      Aleksandrs pienāca pie gultas un jau grasījās palīst zem segas.

      – Ej uz savu istabu! – Filips norūca un noņēma savu zilo masku.

      Irisa redzēja, ka dēla acīs parādās panika. Viņa piecēlās, paņēma Aleksandru aiz rokas un paziņoja:

      – Iešu