Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

dabūšu krūts vēzi; man bail no rītdienas…

      Tālāk, tālāk, mudināja Šērlijas skatiens, bet kafijas dzirnaviņu rokturis tikmēr turpināja griezties, pārgriez augoni, pastāsti, kas tevi biedē visvairāk, kas tevi paralizē un neļauj kļūt par dižo Žoziju, brīnišķīgo, neuzvaramo, nepārspējamo visā, kas saistās ar viduslaikiem un katedrālēm, senjoriem, vasaļiem un cietokšņiem, kalpiem un tirgoņiem, dāmām un jaunkundzēm, garīdzniekiem un prelātiem, raganām un karātavām, par to pašu Žoziju, kura par viduslaikiem stāsta tik aizraujoši, ka man dažreiz pat gribas tur atgriezties… Es sajūtu tevī kādu brūci, aizvainojumu, nemieru, smagu nastu, kas tevi spiež pie zemes un neļauj virzīties uz priekšu. Es tevi novēroju jau septiņus gadus, mēs dzīvojam vienā kāpņu telpā, tu nāc pie manis iedzert kafiju un papļāpāt, kamēr vīra nav mājās…

      – Aiziet, – Šērlija nomurmināja, – klāj vaļā.

      – Es esmu tik neglīta, briesmīgi neglīta. Tādu kā es vairs nekad neiemīlēs neviens vīrietis. Es esmu resna, neprotu ģērbties, mani mati izskatās šausmīgi. Un drīz es sākšu novecot.

      – Nu, visi reiz noveco.

      – Nē, es novecošu divreiz ātrāk. Tu taču redzi, es pat necenšos kaut ko darīt, esmu pavisam palaidusies. Tas ir pilnīgi skaidrs.

      – Un kurš tad tev iedzinis galvā tik drūmas domas? Vai to aizejot izdarīja viņš?

      Žozefīne papurināja galvu un nošņaukājās.

      – Man tas jau tāpat ir skaidrs. Pietiek paskatīties spogulī.

      – Un kas tālāk? Kas tev liekas visšausmīgākais? Ar ko tieši tev bail netikt galā?

      Žozefīne jautājoši paskatījās uz Šērliju.

      – Tu nezini?

      Žozefīne papurināja galvu. Šērlija ilgi raudzījās viņai acīs un tad nopūtās:

      – Tad, kad tu sapratīsi, no kādām tavām bailēm radušās visas pārējās, tu pārstāsi baidīties no visa un kļūsi tāda, kāda esi.

      – Šērlij, tu runā kā pareģe.

      – Vai arī kā ragana. Viduslaikos mani būtu izcepinājuši uz sārta! Nudien, šīs abas sievietes izskatījās dīvaini virtuvē, starp kūpošiem katliem, kuru vāki burtiski lēkāja: pirmā, apsējusi priekšautu, taisna kā bulta, iespiedusi starp garajām kājām kafijas dzirnaviņas; otrā sasarkusi, saņurcīta, nekārtīga, runā negribīgi, sagrozās, it kā viņai būtu auksti, tad apklust pavisam – un nokrīt uz galda, raud, raud, bet pirmā drūmi noraugās, pastiepj roku un mierinoši noglāsta viņu kā mazu bērnu.

      – Kas tev šovakar padomā? – Beranžēra Klavēra noprasīja Irisai Dipēnai un atstūma maizes kumosiņu no sava šķīvja. – Ja nekas, tad varam kopā aiziet uz Marka vernisāžu.

      – Nē, man mājās paredzētas ģimenes vakariņas. Vai tad Marka vernisāža notiek šodien? Man likās, ka nākamnedēļ…

      Reizi nedēļā viņas satikās šajā iecienītajā restorānā, lai parunātos, paskatītos uz citiem un arī pašas parādītos citiem. Pie viena galdiņa politiķi čukstus apmainās ar vērtīgu informāciju, līdzās kāda jauna aktrise purina matu krēpes, cenzdamās pavedināt slavenu režisoru, viena, divas, trīs modeles saspiedušas ceļgalus zem galda, kāds pastāvīgais apmeklētājs viens pats sēž pie galdiņa kā krokodils slēpnī un uzglūn svaigām tenkām.

      Beranžēra atkal pavirzīja maizes kumosiņu sev tuvāk un ar nepacietīgiem pirkstiem sāka to drupināt.

      – Tur būs visi. Blenzīs uz mani tā, it kā ar skatienu censtos izmērīt man pulsu. Un nebildīs ne vārda, es taču zinu. Pārāk labi audzināti! Bet paši vai mirs no vēlēšanās uzzināt: “Kā tad viņai klājas, tai mazajai Klavērai? Vai viņa bēdājas, ka ir pamesta? Vai grasās pārgriezt sev vēnas?” Marks lepni turēs aiz rokas savu jauno draudzenīti… Bet es jukšu prātā. No pazemojuma, no dusmām, mīlestības un greizsirdības.

      – Nezināju, ka tu esi spējīga uz tādām jūtām.

      Beranžēra paraustīja plecus. Lai ko viņa arī teiktu, attiecību izbeigšana ar Marku izrādījās tik sāpīga, lai šo brūci vairs negribētos vēl vairāk uzplēst ar publisku pazemojumu.

      – Tu taču pati zini, kādi viņi ir. Visi slepus mani novēros. Un izsmies…

      – Izturies dabiski, un visi liksies mierā. Tev, dārgā, tik lieliski padodas vaibstīšanās, ka nevajadzēs pat īpaši censties!

      – Vai tev nav kauna tā runāt?

      – Tikai necenties man iegalvot, ka tā ir mīlestība, nevis aizskarta patmīla. Tu jūties aizskarta, nevis ievainota.

      Beranžēra ar rādītājpirkstu saspieda maizes kumosiņu, izveltnēja no tā garu, tumšu, izlocījušos čūsku un atstāja to uz baltā galdauta; tad, pacēlusi galvu, uzmeta naida pilnu ievainotas plēsoņas skatienu draudzenei, kura tobrīd bija noliekusies, lai izvilktu no somiņas telefonu, kas bija sācis zvanīt.

      Beranžēra nespēja izšķirties, vai vajadzētu turpināt žēloties par savu bēdīgo likteni vai raidīt atbildes triecienu. Irisa nolika apklusušo telefonu uz galda un nomērīja draudzeni ar ironisku skatienu. Beranžēra nolēma cirst pretī. Dodoties uz restorānu, viņa bija apņēmusies turēt mēli aiz zobiem, pasargāt draudzeni no uzmācīgajām tenkām, kas izplatījušās Parīzē, taču Irisa viņai iedzēla tik vienaldzīgi un nicinoši, ka nekas cits neatlika: vajadzēja atbildēt ar uzbrukumu. Atriebies! Atriebies! Mudināja visa viņas būtība. Galu galā, viņa sev iegalvoja, labāk, lai viņa to uzzina no manis, jo citādi par to runā visa Parīze, bet viņa neko pat nenojauš.

      Tā nebija pirmā reize, kad Irisa viņai nodarīja pāri. Vēl vairāk, pēdējā laikā viņa tā rīkojās aizvien biežāk. Beranžērai bija apnikusi Irisas vieglprātīgā, izklaidīgā nežēlība, ar kādu viņa klāstīja savu taisnību tik pamācoši kā skolmeistariene slaistam. Bernažēra bija zaudējusi savu mīļāko – tiesa, ar vīru viņai bija garlaicīgi – jā gan, viņa netika galā ar saviem četriem bērniem – tas, protams, bija bēdīgi, viņa vāca tenkas un baumas – tas nu bija skaidrs… un tomēr neviens nedrīkstēja viņu nesodīti apcelt. Beranžēra nolēma nesteigties, sagatavoties, un tikai tad izšaut pirmo bultu; atbalstījusi zodu plaukstās, viņa plati pasmaidīja un aizrādīja:

      – Tas, ko tu saki, nav pārāk patīkami.

      – Nav pārāk patīkami, toties pilnīgi patiesi, vai tad ne? Tu gribi, lai es meloju un izliekos? Un lai es tevi žēloju?

      Viņas balss skanēja blāvi un gurdi. Beranžēra devās uzbrukumā, saldi nočivinādama:

      – Nu, visām jau nelaimējas dabūt tādu skaistu, gudru un bagātu vīru kā tev! Ja Žaks būtu līdzīgs Filipam, man pat prātā neienāktu izklaidēties ar kādu citu. Es būtu uzticīga, skaista, laba… un mierīga!

      – Miers nogalina kaisli, tev taču to vajadzēja zināt. Šīs divas lietas ir pilnīgi nesavienojamas. Sieviete var būt mierīga kopā ar vīru un kaislīga ar mīļāko…

      – Vai tad… tev ir mīļākais?

      Irisas atbilde Beranžēru tik ļoti pārsteidza, ka viņa uzdeva nežēlīgi tiešu jautājumu. Irisa izbrīnīta uzlūkoja viņu. Parasti Beranžēra neizturējās tik skarbi. Savilkusi aizvainojuma pilnu seju, Irisa atstūma krēslu no galda un neapdomājusies attrauca:

      – Un kāpēc gan ne?

      Beranžēra vienā mirklī izslējās un ieurbās Irisā ar ziņkārē degošo, samiegto acu skatienu; viņas lūpas pavērās, sajūtot burvīgas tenkas garšu. Irisa ievēroja, ka viņas kreisais lūpu kaktiņš ir mazliet augstāks par labo. Sieviete