Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

mērcē un dārzeņu zupa. Šērlija atzina tikai dabiskus un svaigus produktus. Viņa nelietoja neko konservētu, neko saldētu, uzmanīgi lasīja jogurtu etiķetes un reizi nedēļā atļāva Gerijam apēst kaut ko ķīmisku, lai, kā pati apgalvoja, viņam izveidotos imunitāte pret mūsdienu uztura briesmām. Viņa mazgāja veļu ar rokām, izmantodama Marseļas ziepes, žāvēja to, izklājusi uz lieliem dvieļiem, gandrīz nekad neskatījās televizoru, ik dienu pēcpusdienā klausījās BBC, pēc viņas domām, vienīgo prātīgo radiostaciju. Šērlija bija liela auguma gaišmate ar platiem pleciem, bieziem, īsi apgrieztiem matiem, lielām, zeltainām acīm un viegli iedegušu, kā bērnam maigu ādu. No aizmugures viņa reizēm tika noturēta par vīrieti un pagrūsta, bet, ieraugot seju, viņa tika bijīgi palaista garām. “Es esmu pa pusei puisis, pa pusei liktenīga sieviete,” viņa smīkņāja. “Es varu metro vagonā ar dūres sitienu notriekt zemē kādu nekauņu un pēc tam savu uzbrucēju atdzīvināt, paplivinot skropstas!” Šērlijai bija melnā josta džiu–džitsu.

      Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi Skotijā, atbraukusi uz Franciju mācīties par viesnīcnieci un tā arī palikusi šeit. Ak, šis franču šarms! Viņa pelnīja iztiku ar mūzikas stundām Kurbevuā konservatorijā, mācīja angļu valodu jauniem, godkārīgiem menedžeriem, cepa gardus pīrāgus, kurus par piecpadsmit eiro gabalā pārdeva kādam restorāniņam Neijī, kurš pasūtīja desmit pīrāgus nedēļā. Dažreiz arī vairāk. Šērlijai sīpoli vienmēr izdevās zeltaini, mīkla labi uzrūga, šokolāde bija maiga, karameles – caurspīdīgas, dārzeņi – sulīgi, bet cālis – tik gards kā nevienam citam. Viņa viena pati audzināja savu dēlu Geriju, nekad neko nestāstīja par dēla tēvu, bet, izdzirdējusi kādu mājienu, klusi nopurpināja kaut ko neglaimojošu par vīriešiem kā tādiem un konkrēti arī par šo.

      – Vai tu zini, ar ko spēlējas tavs dēls, Šērlij?

      – Nē.

      – Ar diviem tamponiem!

      – Ak tā… Cerams, ka viņš tos vismaz nebāž mutē?

      – Nē.

      – Lieliski! Viņš vismaz neapjuks pirmajā reizē, kad kāda meiča viņam tos pabāzīs zem deguna.

      – Šērlij!

      – Žozefīne, par ko tu tā uztraucies? Viņam ir piecpadsmit gadi, viņš jau sen vairs nav mazs bērns!

      – Ja tu viņam vienmēr visu stāstīsi, rādīsi un skaidrosi, tam puisim dzīve vairs nešķitīs poētiska.

      – Poētiska, tā tikai vēl trūka! Tas ir izdomāts tāpēc, lai cilvēkiem jauktu galvu. Tu pati kādreiz esi redzējusi poētiskas attiecības? Man ir pagadījušies tikai meli un asinspirts.

      – Šērlij, tu gan esi skarba!

      – Bet tu, Žozefīne, ar savām ilūzijām esi bīstama sabiedrībai… Kā tev vispār klājas?

      – Man jau no paša rīta ir tāda sajūta, it kā es mežonīgā ātrumā kaut kur kristu. Antuāns ir prom. Pareizāk sakot, es pati viņu padzinu… Pastāstīju māsai, pastāstīju meitenēm! Ak dievs! Šērlij, tā laikam bija briesmīga kļūda.

      Viņa aptvēra plecus ar rokām, it kā būtu nosalusi, lai gan ārā bija karsta maija diena. Šērlija pastūma viņai krēslu un pamāja, mudinot apsēsties.

      – Tu neesi pirmā sieviete, kura 21. gadsimtā tikusi pamesta. Mūsu ir tik daudz, ka ne saskaitīt! Es tev atklāšu noslēpumu: mēs ļoti labi tiekam galā. Sākumā tiešām ir grūti, taču pēc tam vienatne kļūst par nepieciešamību. Mēs izdzenam tēviņu no ligzdas, tiklīdz viņš mūs ir apaugļojis, gluži kā dzīvnieku pasaulē. Tas tiešām ir lieliski! Piemēram, es šad tad pati sev sarīkoju vakariņas sveču gaismā, tikai sev pašai…

      – Es esmu tādā stāvoklī…

      – Redzu jau, redzu. Nu labi, klāj vaļā… Tam jau sen vajadzēja notikt! Gerij, tev ir laiks doties uz skolu, vai tu zobus iztīrīji? To zināja visi, izņemot tevi pašu. Tas ir pat nepieklājīgi!

      – To pašu man pateica arī Hortenze… Vari iedomāties? Mana četrpadsmitgadīgā meita zināja to, par ko es pat nenojautu! Citi mani droši vien uzskatīja ne vien par piekrāptu sievu, bet arī par galīgu muļķi. Bet, zini, tagad man uz to visu ir nospļauties, un iespējams būtu labāk, ja es tā arī neko neuzzinātu…

      – Tu dusmojies, ka es par to sāku runāt?

      Žozefīne domīgi paskatījās uz draudzenes tīro, maigo seju ar sīciņajiem vasarraibumiem uz viņas īsā, mazliet uzrautā deguna, un acīm medus krāsā, un lēni nogrozīja galvu.

      – Es nespēju uz tevi dusmoties. Tu taču esi tik laba. Vislabākais cilvēks pasaulē. Bet ar to meiču Milēnu te vispār nav nekāda sakara. Ja viņš nebūtu atlaists no darba, tad par Milēnu neliktos ne zinis. Bet tagad… tas, kas ar viņu noticis – četrdesmit gadu vecumā nonākt dzīves ceļmalā – tas taču ir neciešami, necilvēcīgi!

      – Rimsties, Žo. Nesāc atkal visu no jauna. Tūlīt tu vēl pateiksi, ka pati esi vainīga!

      – Katram gadījumam tieši es taču viņu padzinu. Tas ir tik mokoši, Šērlij. Man vajadzēja būt pacietīgākai, saprotošākai…

      – Žo, tu visu jauc. Tas, kas šodien notika, jau bija paredzams… labāk visu izbeigt, nekā vilkt garumā! Labi, saņemies… Chin up!2

      Žozefīne pašūpoja galvu, nespēdama izteikt ne vārda.

      – Tikai paskatieties uz šo neparasto sievieti: viņa ir gatava nomirt no bailēm tikai tāpēc, ka viņu pametis vīrs! Uz priekšu, viena tasīte kafijas, viena liela šokolādes tāfelīte, un dzīve kļūs gaišāka.

      – Man gan tā neliekas, Šērlij. Man ir tik ļoti bail! Kas ar mums notiks? Es nekad neesmu dzīvojusi viena. Nekad! Man nekas neizdosies. Un meitenes? Man tagad vajadzēs viņas audzināt vienai, bez tēva palīdzības… Bet viņas mani vispār neņem galvā.

      Šērlija uz mirkli sastinga, tad piegāja pie draudzenes, satvēra viņu aiz pleciem un piespieda paskatīties uz sevi.

      – Džo, pasaki, kas tieši tevi biedē? Kad uznāk bailes, ir jāprot tām paskatīties sejā un nosaukt tās vārdā. Citādi bailes tevi sadragās un aizskalos kā nežēlīgs vilnis…

      – Nē, tikai ne tagad! Laid mani… Es negribu par to domāt.

      – Pasaki man, no kā tu baidies.

      – Vai kāds te pieminēja kafiju un šokolādi?

      Šērlija pasmaidīja un pagriezās pret kafijas automātu.

      – Nu labi… bet tik viegli tu netiksi no manis vaļā.

      – Šērlij, cik tu īsti esi gara?

      – Metrs septiņdesmit deviņi, bet necenties mainīt sarunas tematu… tu gribi arabiku vai Mozambikas kafiju?

      – Izvēlies pati… man vienalga.

      Šērlija no paciņas iebēra kafiju koka dzirnaviņās, apsēdās uz ķebļa, iespieda dzirnaviņas starp slaidajiem augšstilbiem un sāka vienmērīgi griezt rokturi, nenolaizdama skatienu no draudzenes. Viņa apgalvoja, ka, maļot kafijas pupiņas ar rokām, var lieliski sakārtot domas.

      – Šis priekšauts tev tik ļoti piestāv…

      – Komplimenti tevi neglābs.

      – Bet es esmu tik neglīta.

      – Vai tas tevi tik ļoti biedē?

      – No kurienes tev tāda ietiepība, vai no mātes?

      – No dzīves… nestiep gumiju. Tu domā, ka varēsi izvairīties? Nemaini sarunas tematu.

      Beidzot Žozefīne paskatījās uz Šērliju, iespieda

2

Galvu augšā!