Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

atzīstami viegli, un klasē viņa uzvedās lieliski. Nekādu īpašu aizrādījumu nebija. Nosarkusi no tik daudzām uzslavām, Žozefīne piecēlās un devās prom.

      To pašu viņa uzzināja arī no Zoē matemātikas, spāņu valodas, sporta, vēstures un ģeogrāfijas skolotājiem. Žozefīne staigāja no klases uz klasi, vākdama uzslavas un laurus. Visi Zoē slavēja kā ļoti gudru, jautru, centīgu un draudzīgu. Viņa bija kļuvusi par aizbildni kādam mazāk sekmīgam audzēknim. Žozefīne laimīgi uzklausīja šīs uzslavas. Arī viņai pašai ļoti patika centība, pilnība, precizitāte. Laimē starodama, viņa mundri aizsoļoja uz savu pēdējo tikšanos ar Bertjē kundzi.

      Pie klases durvīm gaidīja Lefloka-Piņela kungs. Viņi sasveicinājās, bet vīrietis neizklausījās īpaši priecīgs. Viņš bija atspiedies pret atvērto durvju stenderi, ar rādītājpirkstu klaudzināja pa durvīm un regulāri, aizkaitināti nopūtās. Beidzot Bertjē kundze bija spiesta pacelt galvu un gurdā balsī noprasīt:

      – Vai jūs, lūdzu, varētu izbeigt trokšņošanu?

      Uz krēsla viņai blakus bija nolikta zaļā, mīkstā cepure.

      – Tā jūs laiku nepasteidzināsiet, turklāt jūs traucējat man koncentrēties, – Bertjē kundze uzsvēra.

      Lefloka-Piņela kungs paklaudzināja pa sava pulksteņa ciparnīcu, lai liktu noprast, ka skolotāja kavējas. Bertjē kundze pamāja ar galvu, nepacietīgi sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret kādu izmisuma māktu māti, kura bija uzrāvusi plecus, pavērsusi pēdas uz iekšu un ievilkusi plaukstas mēteļa garajās piedurknēs. Lefloka-Piņela kungs uz mirkli aprima un tad atkal atsāka klaudzināt pie durvīm ar saliektu pirkstu.

      – Lefloka-Piņela kungs, – Bertjē kundze uzsauca, izlasījusi viņa vārdu vecāku sarakstā, – lūdzu, iemācieties pacietīgi pagaidīt savu kārtu.

      – Bet jūs, lūdzu, iemācieties cienīt citu cilvēku laiku. Jūs jau tā esat nokavējusies par trīsdesmit piecām minūtēm. Tas ir nepieļaujami.

      – Es izmantoju tik daudz laika, cik man vajadzīgs.

      – Kas jūs esat par skolotāju, ja nezināt, kas ir precizitāte un pieklājība, un ko jūs varat mācīt saviem audzēkņiem?

      – Kas jūs esat par tēvu, ja nespējat uzklausīt citus un tiem pielāgoties? – atcirta Bertjē kundze. – Mēs nestrādājam bankā, mēs nodarbojamies ar bērniem.

      – Neuzdrošinieties mani mācīt!

      – Žēl gan, – Bertjē kundze pasmaidīja, – es jums varētu daudz ko iemācīt, ja jūs būtu mans audzēknis un būtu spiests pienācīgi klausīties.

      Vīrietis salēcās kā sadzelts.

      – Tā tas notiek vienmēr, – viņš noteica, mēģinādams iesaistīt strīdā arī Žozefīni. – Jau pēc pirmās tikšanās visiem jāstāv garās rindās. Nekādas disciplīnas! Un viņa ikreiz uzdrošinās likt man gaidīt! Viņa domā, ka es neko nemanu, bet es taču neesmu muļķis!

      Viņš runāja aizvien skaļāk, lai Bertjē kundze to sadzirdētu.

      – Vai jūs zināt, ka viņa bija aizvedusi bērnus uz Comedie-Francaise, vakarā, nedēļas vidū, jūs taču to zināt, vai ne?

      Bertjē kundze bija aizvedusi savu klasi uz “Sidu”. Zoē bija gluži vai apburta. Viņa bija aizmirsusi “Nožēlojamos”, klīdusi pa gaiteni un deklamējusi rindas no “Sida”: “Ak, niknums! Ak, izmisums! Ak, senais ienaidnieks! Kādēļ man jāpiedzīvo šāds apkaunojums…?”

      Žozefīne bija visiem spēkiem pūlējusies nesmieties par šo sārtā pidžamā tērpto donu Djego.

      – Un viņi tika gulēt tikai pusnaktī. Tas taču ir īsts skandāls. Bērnam ir vajadzīgs miegs, citādi tiek traucēta viņa smadzeņu attīstība. Lefloks-Piņels runāja aizvien skaļāk. Viņam pievienojās kāda audzēkņa māte, un viņš kļuva vēl dusmīgāks.

      – Turklāt viņa vēl uzdrošinās pieprasīt astoņus eiro no katra bērna! – māte spiedza.

      – Un, ja vēl iedomājamies, kādu naudu mēs maksājam nodokļos! – iesaucās vēl kāds tēvs.

      – Teātrim vajadzētu dot atlaides, – norūca kāda māte. – Tam vajadzētu piedāvāt bezmaksas biļetes bērniem no koledžām un licejiem.

      – Pilnīgi noteikti! – pievienojās vēl kāds, papildinot neapmierināto vecāku pulciņu. – Ir jābūt trūcīgam, lai varētu izdzīvot šajā nolādētajā valstī.

      – Vai jūs neko neteiksiet? – izmeta Lefloks-Piņels, neapmierināts par to, ka Žozefīne turpina klusēt.

      Viņa piesarkusi sabužināja matus, lai neviens nepamanītu, ka viņas ausu galiņi ir purpursarkani. Bertjē kundze piecēlās un ar ašu kustību aizcirta durvis. Iztraucētie vecāki aprāvās.

      – Viņa ar durvīm trāpīja man pa degunu! – Lefloks-Piņels iesaucās.

      – Kad es jums saku, šie skolotāji noteikti ir pieņemti darbā no priekšpilsētas! – paziņoja kāda māte, sakniebusi lūpas.

      – Kad augstākā sabiedrība viņus pieķer, viņi vairs nevēlas atbildēt! – norūca kāds tēvs. – Nabaga Francija!

      Žozefīni pārņēma vēlēšanās tikt prom. Viņa nolēma nodrošināt sev atkāpšanās ceļu.

      – Kamēr te jāgaida, es varētu aiziet pie… ē… sporta skolotāja.

      Kāda māte viņu nomērīja ar skatienu. Žozefīne sajuta, ka pret viņu vēršas vispārējs nicinājums. Gluži kā pret dezertējušu karavīru. Viņa devās prom. Pie katras klases mīņājās kāds tēvs vai māte, kurš piesauca Žilu Ferī. Kāds tēvs draudēja izdevīgā brīdī runāt ar izglītības ministru. Žozefīne nolēma pie diviem pēdējiem skolotājiem neiet.

      Mājās viņa par visu pastāstīja Zoē, īpaši atzīmēja skolotāju labās atsauksmes un atstāstīja dumpošanās ainas, kurās bija atteikusies piedalīties.

      – Tu paliki nesatricināma tāpēc, ka juties apmierināta, – Zoē aizrādīja. – Varbūt tiem pārējiem vecākiem viņu bērni sagādā daudz problēmu, un tāpēc viņi ir tik uztraukušies…

      – Viņiem nav taisnība. Ne jau skolotāji pie tā ir vainīgi.

      Zoē viņu apskāva.

      – Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā, – Žozefīne klusi sacīja.

      Zoē cieši pieglaudās mātei.

      – Kā tu domā, kad tētis atgriezīsies? – viņa pēkšņi čukstus ievaicājās.

      Žozefīne satrūkās. Viņa jau bija aizmirsusi par vīrieti metro.

      Viņa apskāva meitu vēl ciešāk. Atcerējās sarkano džemperi ar augsto apkakli. Rētu uz vaiga, aizvērto aci. Nomurmināja: nezinu, nezinu.

      Nākamajā rītā Ifigēnija, atnesusi pastu, paziņoja, ka naktī Pasī mežā atrasta nodurta sieviete. Līdzās līķim bijusi cepure, smieklīga, mīksta, mandeļu zaļa cepure… Gluži tāda pati kā jūsējā, Kortesa kundze!

      Otrā daļa

      Receptē bija teikts: “Viegli, saprātīgi, sagatavošanas un cepšanas laiks: 3 stundas.” Bija Ziemassvētku vakars. Žozefīne gatavoja tītaru, pildītu ar īstiem kastaņiem, nevis ar tiem sasalušajiem, bezgaršīgajiem biezeņiem, kas lipa pie aukslējām. Svaigi kastaņi bija mīksti un smaržīgi. Sasaldēti tie kļuva bezgaršīgi un lipīgi. Viņa gribēja pagatavot arī seleriju, burkānu un biešu biezeņus, ko pasniegt kopā ar tītaru. Uzkodas, salātus, siera plati, ko viņa bija