Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

dvēsele?

      Hortenze jutās nāvīgi aizvainota. Protams, ka man ir dvēsele. Es tikai neko neizrādu, tas arī viss. Kad Zoē bija piezvanījusi, lai paziņotu, ka tēvs ir atsūtījis pastkartīti, Hortenze bija sajutusi vieglu dūrienu sirdī. Un kad Zoē klusā, trīcošā balsī bija vaicājusi: vai nākamajā reizē, kad atbraukšu uz Londonu, saki, vai es drīkstēšu gulēt kopā ar tevi, Hortenze bija atteikusi: jā, protams. Tas taču noteikti nozīmēja, ka viņai bija dvēsele, vai ne?

      Emocijas bija veltīga laika izšķiešana. Raudāšanai nebija nekādas jēgas. Mūsdienās visa pasaule raudāja pie televizora gan par šo, gan par to. Pretīgi. Tā radās pabalstu saņēmēju, bezdarbnieku, aizkaitināto paaudzes. Tieši tāpēc tādas valstis kā Francija un arī visa pasaule stenēja un tēloja upurus. Tas Hortenzei izraisīja šausmas. Ar Geriju varēja sarunāties. Kopā ar viņu Hortenzei nevajadzēja tēlot Sarkanā Krusta filiāli. Gerijs bieži nebija ar Hortenzi vienisprātis, tomēr viņu uzklausīja un atbildēja.

      Hortenze pārlaida skatienu viesistabai. Nevainojama kārtība, patīkama tīrības smarža. Nu Gerijs varēja ienākt, nepaslīdot uz stringiem vai augļu mizām.

      Hortenze paskatījās spogulī – arī nevainojama.

      Viņa izstiepa garās kājas, apmierināti tās nopētīja, paņēma pēdējo Harper’s Bazaar numuru. “100 skaistuma viltības, ar ko lepojas zvaigznes, profesionāļi, draudzenes.” Hortenze tās ātri pārskatīja, secināja, ka tur nav nekā jauna, ķērās pie nākamā raksta: “Džinsi, jā, bet kuri?” Viņa nožāvājās. Par šo tematu viņa lasīja jau trīssimto reizi. Modes redaktorēm vajadzētu izskalot smadzenes. Reiz kāds intervēs viņu pašu. Kādu dienu viņa radīs pati savu zīmolu. Pagājušajā svētdienā Hortenze Kemdenas krāmu tirgū bija nopirkusi Karla Lāgerfelda džinsus. Vienīgajā reizē, kad pārdevējs bija varējis pierādīt, ka tie ir īsti. Gandrīz jauni, viņš bija lielījies, tieši tas modelis, kuram dod priekšroku Linda Evandželista. Turpmāk tie būs mani, Hortenze bija paziņojusi un nosaukusi divreiz mazāku cenu. Aiztaupi savus glaimus tiem pusprātiņiem, uz kuriem tie atstāj iespaidu, ar mani tas neies cauri! Džinsus, protams, vajadzēja pielāgot, pārvērst par kaut ko ievērojamu: viņa tos papildināja ar getrām, jaku, platu, pītu jostu.

      Tieši šajā brīdī no savas istabas iznāca Agate, turēdama rokā pudeli Marie Brizard un dzerdama tāpat no kakliņa. Viņa kustējās kā mēnessērdzīgā, pagriezās, atkrita uz dīvāna, pameklēja drēbes, izberzēja acis un, lai pamostos, iedzēra vēl vienu malku alkohola. Viņa pat nebija pacentusies notīrīt kosmētiku, un uz bālajiem vaigiem bija izsmērējusies skropstu tuša.

      – Oho! Kas tad nu? Vai tu esi izskalojusi dzīvokli ar šļūteni?

      – Labāk nerunāsim par šo tematu, jo citādi es tevi nositīšu.

      – Es vēlētos zināt, kur tu esi likusi manas mantas.

      – Tu runā par to lupatu kaudzi uz grīdas?

      Gaišmatainā badmira pamāja ar galvu.

      – Atkritumu maisā. Kāpņu laukumiņā. Kopā ar vecajiem izsmēķiem, paklāja kušķiem un picas paliekām.

      Badmira iekliedzās:

      – Ko tu izdarīji?

      – Un es turpināšu tā darīt, kamēr tu nesāksi ieviest kārtību.

      – Tie bija mani mīļākie džinsi! Tie bija dārgi, maksāja divsimt trīsdesmit deviņas pounds!

      – Un kur tu ņēmi to naudu, kārnā desa?

      – Es tev aizliedzu ar mani tā runāt!

      – Es saku to, ko domāju, un tas vēl nav viss. Tu mani iedvesmo uz nepieklājīgiem apzīmējumiem, kurus man liedz izmantot mana labā audzināšana.

      – Tu man par tiem samaksāsi! Es tev kaklā uzlaidīšu Karlosu, gan tu vēl redzēsi!

      – Tavu trako melno? Piedod, taču viņš man sniedzas līdz zodam un arī tikai tad, ja uzkāpj uz krēsla!

      – Smejies vien, smejies… Drīz tu vairs nesmiesies, kad viņš tev ar knaiblēm saplosīs krūtis!

      – Ak Dievs, man bail! Es drebu no šausmām.

      Agate ar pudeli rokās aizgrīļojās uz durvju pusi, lai atgūtos. Uz sliekšņa stāvēja Gerijs, gatavodamies nospiest zvana pogu. Viņš ienāca, paskatījās apkārt, paņēma Harper’s Bazaar un iebāza kabatā.

      – Tu tagad esi sācis lasīt meiču žurnālus? – Hortenze iesaucās.

      – Es izkopju savu sievišķo pusi…

      Hortenze uzmeta vēl pēdējo skatienu savai netīrīgajai dzīvokļa biedrenei, kura vilka ārā džinsus no atkritumu maisa un klaigāja par to šausmīgajiem bojājumiem.

      – Gan tu vēl redzēsi, tev būs nepatikšanas, – Agate izgrūda, paķērusi maisu.

      Uz kāpnēm viņi sastapa slaveno Karlosu. Metrs piecdesmit astoņi, sešdesmit divi kilogrami, mati nokrāsoti kraukļa melni, ādu izvagojušas vecas pēdas. Viņš vērīgi nopētīja abus jauniešus.

      – Kas tas tāds? Vai viņam vajag manu fotogrāfiju? – Gerijs noprasīja, pagriezies atpakaļ.

      Abi vīrieši ieurbās viens otrā ar skatienu.

      Hortenze satvēra Geriju aiz rokas un aizvilka prom.

      – Liecies mierā! Tas ir viens no tiem siekalainajiem, kuri te grozās.

      – Vai jūs vēl esat sastrīdējušās?

      Hortenze apstājās, pagriezās pret Geriju, savilka ļoti pazemīgu, ļoti aizkustinošu seju, kāda vien bija rodama viņas repertuārā, un pieglaimīgi iesāka:

      – Saki, vai tad tu negribi, lai es nā…

      – Nē! Hortenze! Par to nevar būt ne runas! Tu ar savu istabas biedreni salīgsi mieru, bet es mierīgi dzīvošu viens pats!

      – Viņa man draudēja saplosīt krūtis ar knaiblēm.

      – Izskatās, ka tu esi uzrāvusies uz kādas, kura ir vēl sīkstāka par tevi. Tas noteikti bija interesants mačs! Vai tu man rezervēsi vietu pirmajā rindā?

      – Ar grauzdētu kukurūzu vai bez?

      Gerijs iesmējās. Šī meitene patiešām bija asprātīga. Viņa nemēdza padoties vai nolaist rokas. Viņš gandrīz pateica: aiziet, piekrītu, nāc dzīvot pie manis, taču novaldījās.

      – Ar grauzdētu kukurūzu, taču saldu. Un vēl ar cukuru pa virsu!

      Visapkārt mētājās drēbes, ko viņi bija norāvuši, steigdamies ātrāk iekrist milzīgajā gultā, kas aizņēma visu istabas vidu. Uz aizkariem bija iespiestas sarkanas sirdis, grīdu klāja sārts akrila paklājs, bet virs gultas kā viduslaiku baldahīns bija uzkarināts caurspīdīgs audums. Kur es esmu? Filips Dipēns sev vaicāja, pārlaidis skatienu istabai. Brūns plīša lācis, kuram trūka vienas stikla acs, un šis zaudējums viņam piešķīra neviltota izmisuma pilnu izskatu, neskaitāmi izšūti spilventiņi ar uzrakstiem WON’T YOU BE MY SWEETHEART? I’M SO LONELY, pastkartītes ar kaķēniem akrobātu pozās, plakāts ar slikto zēnu Robiju Viljamsu, kurš rāda mēli, vēdeklī izkārtotas fotogrāfijas ar meitenēm, kuras jautri smejas un met skūpstus.

      Ak Dievs! Cik viņai gadu? Iepriekšējā vakarā krodziņā Filipam bija šķitis, ka divdesmit astoņi vai trīsdesmit. Tagad, skatoties uz sienām, viņš par to vairs nebija tik pārliecināts. Filips vairs īsti neatcerējās, kā bija te nokļuvis. Prātā atausa aprautas sarunu frāzes. Vienmēr viens un tas pats. Krodziņā viņš bija uzrunājis kādu meiteni.

      – Can I buy you a beer?

      – Sure.

      Viņi bija izdzēruši