Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

bija aizlocīti, vēders piebāzts, viss sagatavots likšanai cepeškrāsnī. Līdzās bija nolikts garš nazis ar vizošu asmeni.

      Bertjē kundze bija nodurta. Četrdesmit seši dūrieni ar nazi tieši sirdī. Viņa bija atrasta nekustīgi guļam uz muguras ar ieplestām kājām. Žozefīne tika izsaukta uz policijas iecirkni. Policijas virsniece bija sapratusi, ka abi uzbrukumi bija saistīti. Vienādi apstākļi, tas pats darbības veids. Žozefīnei vajadzēja no jauna skaidrot, kā viņas dzīvību bija izglābusi pie sirds piespiestā Antuāna kurpe. Kapteine Goluāza, tā pati, kura ar Žozefīni bija runājusi jau pirmajā reizē, klausījās, sakniebusi lūpas. Žozefīne varēja manīt, par ko viņa domā: šo sievieti izglābusi kaut kāda tupele.

      – Jums brīnumainā kārtā palaimējās palikt dzīvai, – policiste noteica, nogrozīdama galvu, it kā nespētu tam noticēt. – Dūrieni, ko saņēma Bertjē kundze, ir bijuši ārkārtīgi spēcīgi. Dziļākais no tiem ir desmit līdz divpadsmit centimetru dziļš. Uzbrucējs ir stiprs; viņš prot lietot ieročus un nav nekāds iesācējs.

      Klausīdamās šajos baisajos vārdos, Žozefīne iespieda plaukstas starp augšstilbiem, lai tās nedrebētu.

      – Jūsu apava pazolē bija dziļš dūriens, – kapteine paziņoja, it kā censtos Žozefīni pārliecināt. – Viņai bija durts sirdī. Gluži tāpat kā jums.

      Policiste bija pieprasījusi, lai Antuāna kurpe tiktu nodota pārbaudei.

      – Vai jūs pazināt Bertjē kundzi?

      – Viņa bija manas meitas skolotāja. Mēs kādu vakaru satikāmies skolā. Biju aizgājusi pie viņas parunāt par Zoē.

      – Vai varat pastāstīt kaut ko īpašu?

      Žozefīne pasmaidīja. Viņa tiešām bija grasījusies pastāstīt par kādu jocīgu detaļu. Kapteine droši vien domāja, ka viņa tīšām smejas vai arī neko neuztver nopietni.

      – Jā. Mums bija vienādas cepures. Jocīgas, trīsstāvīgas cepures, mazliet ekstravagantas, es to neuzdrošinājos nēsāt, bet viņa mani iedrošināja… Man bija bail izskatīties pārāk uzkrītoši.

      Policiste domīgi un cītīgi pētīja kādu fotogrāfiju.

      – Vai tāda tā bija?

      – Jā. Uzbrukuma vakarā man tā bija galvā, – Žozefīne nomurmināja, paskatījusies uz dižmanīgo cepuri. – Es to pazaudēju parkā… Man pietrūka drosmes doties to meklēt.

      – Vai nekas cits jums nešķita neparasts?

      Žozefīne saminstinājās, atcerējusies vēl kādu dīvainu niansi, taču tad atbildēja:

      – Viņai nepatika Mocarta “Mazā nakts mūzika”. Viņai tā likās nogurdinoši vienveidīga. Nav daudz tādu, kuri uzdrošinātos tā pateikt. Tiesa gan, šī melodija patiešām atkārtojas.

      Policijas leitnante uzmeta Žozefīnei pa pusei nemierīgu, pa pusei nicinošu skatienu.

      – Labi, – viņa beidzot noteica. – Palieciet mūsu rīcībā. Ja būs vajadzīgs, mēs ar jums sazināsimies.

      Pie darba bija ķērušies izmeklētāji, lai novilktu robežas, izteiktu pieņēmumus, noteiktu iespējamo un neiespējamo. Žozefīne vairs neko nespēja līdzēt. Tagad viss bija kriminālizmeklētāju brigādes rokās. Pierādījums: zaļa, trīsstāvīga cepure, abu uzbrukumu kopīgā iezīme. Uzbrucējs nebija atstājis nekādas pēdas, nekādus nospiedumus.

      Novilkt robežas, kam nekāpt pāri, vairs nedomāt par Bertjē kundzi un slepkavu. Varbūt viņš dzīvo šai pašā rajonā? Varbūt viņš mani gribēja nodurt un izgāza dusmas uz Bertjē kundzi? Viņš bija cietis neveiksmi, viņš gribēja mēģināt vēlreiz, un tāpēc viņa bija kļuvusi par upuri? Viņš ieraudzīja cepuri, nodomāja, ka šī sieviete esmu es, tikpat gara, ar tādu pašu gaitu… Stop! Žozefīne sevi norāja. Izbeidz! Tu sabojāsi visu vakaru! Iepriekšējā vakarā no Londonas bija atgriezusies Šērlija ar Geriju un Hortenzi, un šovakar pie viņiem uz vakariņām vajadzēja ierasties arī Filipam un Aleksandram.

      Domās jāizveido sev patvērums, gluži tāpat, kā mēdzu darīt konferencēs. Darbs mani nomierina. Tas uzlabo man noskaņojumu, neļauj aizklīst drūmās domās. Arī virtuve ar saviem jaukajiem darbiņiem mani nomierina. Nekas labāks jau nav izgudrots, Žozefīne prātoja, apsvilinājusi pirkstus ar kastaņiem. Ātrās uzkodas bija pastāvējušas jau viduslaikos. Pie kārtīgas maltītes nekad nesēdās visa saime, jo lauku mājas bija ļoti mazas. Vecmeitas un atraitņi ēda ārā. Tolaik pastāvēja traktieri, tā dēvētie ēdināšanas profesionāļi jeb “miesnieki”, kuri izlika uz ielas galdus un pārdeva līdzņemšanai desiņas, mazus plācenīšus vai pīrāgus – karstmaižu un hamburgeru priekštečus. Virtuve bija ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tirgi bija pilni. Maljorkas olīveļļa, Mārnas vēži un karpas, Korbeijas maize, Normandijas sviests, Ventū speķis – tas viss nonāca Parīzes tirgotavās. Bagātās mājās bija savs vecākais saimnieks, kurš sēdēja augstā krēslā, draudīgi kratīja pavārnīcu un katram ierādīja darbu. Viņš uzraudzīja virtuves puikas, kuri slepus čiepa ēdiena kumosus, lai tos vēlāk nemanīti notiesātu. Virtuves strādniekiem bija iesaukas: Mizotājs, Nogaršotājs, Skalotājs, Griezējs. Receptes tika rakstītas, izmantojot reliģiskas mērvienības. Ēdienu vajadzēja gatavot “no vakara lūgšanas līdz vakaram”, gaļas klimpas vārīt tik ilgi, kamēr tiek noskaitīti divi Pater Noster, riekstus grauzdēt, kamēr tiek noskaitītas trīs Ave Maria. Virtuvē pavāra palīgi skaitīja lūgšanas, uzmanīja katlus, visu nogaršoja, skaitīja atkal un ņēma talkā rožukroni. Augstmaņu šķīvju rotāšanai tika izmantots lapiņu zelts. Maltīte pārvērtās par īstu ceremoniju. Pavāri centās pagatavot krāsainus ēdienus, sārtu zaķa ragū, baltu kūku, siera mērci, ar ko pasniegt ceptu zivi. Krāsa veicināja ēstgribu, baltie ēdieni tika atvēlēti slimajiem, kurus nepieklājās uztraukt. Ikviens ēdiens katrā gadalaikā mainīja krāsu: rudenī spēķu vira bija brūna, vasarā – dzeltena. Izsmalcinājuma kalngals bija itāliešu mērce “debesu zilā”. Lai sagādātu prieku viesiem, pavārs uz šķīvjiem veidoja viņu ģerboņus želejā, izlikdams tos no granātābolu sēkliņām vai vijolīšu ziediem. Tika izdomāti tā dēvētie “ēdieni maskās”, ko droši varētu rādīt šausmu filmās. Apvienojot dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas, tika veidoti pasakaini tēli vai humoristiskas ainiņas. Piemēram, “vistas bruņinieks” bija piena sivēns ar vistas galvu. Bija arī saldie ēdieni ar pārsteigumu – putnu ielika maizes trauciņā, ko aizvākoja līdz pasniegšanas brīdim, kad putns izlauzās ārā, pārbiedēdams klātesošos. Kādu dienu vajadzētu to izmēģināt, Žo sev sacīja, atkal spēdama pasmaidīt.

      Atgriežoties 12. gadsimtā, visas viņas bēdas pagaisa. Tie bija Bingenas Hildegardes laiki. Slavenā Hildegarde bija interesējusies par visu: augiem, ēdieniem, mūziku, ārstniecību, dvēseles noskaņu, kas lika kustēties ķermenim, padarīja vārgu vai stipru, lika vai nu smieties, vai ķildoties. “Ja nemierīgs cilvēks klausa dvēseles vēlmēm, viņa ievainojumi sadzīst, bet nelaimes viņu nekad nepiemeklē.”

      “Novilkt desai ādu. Sajaukt kastaņus ar desas mīkstumu, sakapātām aknām un sirdi, timiāna lapām, sāli, pipariem.” No jauna jāķeras pie disertācijas. Man nav ne jausmas, par ko lai raksta romānu. Man nav ne ideju, ne vēlēšanās strādāt. Es nedrīkstu zaudēt pārliecību: kādu dienu uzradīsies stāsta sākums, tas mani saņems aiz rokas, un es sākšu rakstīt.

      Man nekur nav jāsteidzas, Žozefīne sev sacīja, sākdama lobīt kastaņu cieto mizu un uzmanīdamās, lai nesavainotu pirkstus. Kāpēc saka “tītars ar kastaņiem”, ja tas ir tikai pildījums? Šī nianse bija svarīga, tā pieķērās, nostiprinājās, apauga ar smaržām, krāsām, noskaņām. Niansēm vairojoties, veidojās stāsts, patiešām īsts stāsts. Pētot zemnieku pieticīgos mājokļus, varēja atklāt ne vien to, kas notika pilīs,