Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

kas jādara, lai parūpētos par bērniem. Ir jāaizstāv mūsu bērni, viņa apgalvoja, citādi slepkava sāks ar sievietēm un pēc tam uzbruks arī mazajiem. Jā, bet ko lai iesāk? Ko lai iesāk? Viņa grozīja apaļo galvu ar plāno matu mezglu, kurā bija iespraustas divas lielas, smalkas adatas. Abi ierosināja, ka ģimeņu galvām vakaros vajadzētu doties apgaitās. Žozefīne bija pasmaidījusi un, redzot, ka viņi to nav sapratuši, viņa bija piebildusi: es pati esmu ģimenes galva, man nav vīra. Abi uz mirkli bija apklusuši, mēģinot aptvert šos vārdus, un tad atkal atsākuši runāt: nav nekādas jēgas vērsties pie policijas, tā viņiem nebūs prioritāte, priekšpilsētas liesmo, taču labie rajoni… teikuma beigas iekrāsoja viegls rūgtums, balsīs ieskanējās kaut kas atbildīgs un nopietns.

      Žozefīne bija atvainojusies, ka nevarēs piedalīties šajā karadarbībā, un piebildusi, ka negrasās ļaut bailēm gūt virsroku. Turpmāk viņa uzmanīsies, stundu beigās ies Zoē pretī, vakaros, taču neļausies panikai. Viņa bija ierosinājusi vest visus bērnus mājās no skolas vienlaikus – Vandenbroks, Lefloks-Piņels un Zoē, mācījās vienā skolā. Tika nolemts pēc svētkiem apspriesties vēlreiz.

      – Es pateikšu Ervē Leflokam-Piņelam, lai viņš pie jums atnāk, viņš ir ļoti noraizējies, – Vandenbroka kungs vīrišķīgi paziņoja. – Viņa sieva neuzdrošinās iziet no mājas un vairs neatver durvis pat vārtu sardzei.

      – Klausieties, vai jums nešķiet savāda šī durvju sardze, kura ik pēc trim nedēļām maina matu krāsu? Vai tikai viņai nav kāds mazs puisis, kurš… – Vandenbroka kundze nemierīgi jautāja.

      – Kurš ir izbēdzis no cietuma un pie viņas slēpj garu nazi? – Žozefīne pateica viņas vietā. – Nē, es neticu, ka Ifigēnijai ar to būtu kāds sakars.

      – Esmu dzirdējusi runājam, ka viņas draugam ir bijušas darīšanas ar tiesu…

      Abi devās prom, nosolījušies atsūtīt Ervē Lefloku-Piņelu pie Žozefīnes parunāties.

      Viss beigsies ar to, ka es mierināšu visu māju, Žo tovakar bija nopūtusies un aizvērusi durvis. Cik ironiski – es biju tā, kurai uzbruka, un man pašai visi jāmierina! Es ne ar vienu nesarunājos, mani uzskata par savādnieci, drīz mani sāks apmētāt ar zemesriekstiem.

      Mājas pirmajā stāvā dzīvoja Pinarelli – dēls un māte. Viņam bija četrdesmit, viņai – sešdesmit gadi. Viņš bija liela auguma, tievs, ar melniem matiem. Kļuvis vecāks, viņš varētu līdzināties Entonijam Pērkinsam no Psychose. Satiekoties ar kādu, viņa lūpu kaktiņi izliecās dīvainā smaidā, it kā viņš izjustu neuzticību un vēlētos atvirzīties tālāk. Viņa vienīgais darbs bija kalpot mātei par pavadoni. Ik rītu abi devās pastaigāties. Sadevušies rokās, viņi tipināja maziem solīšiem. Viņš vilka sev līdzi iepirkumu somu uz riteņiem kā tādu labi koptu suni saitītē, viņa cieši turēja rokā pirkumu sarakstu. Vecā necieta iebildumus. Viņa neturēja mēli aiz zobiem un mētājās ar indīgām piezīmēm kā visi vecie ļaudis, kuri uzskata, ka sava lielā vecuma dēļ var pilnīgi aizmirst par pieklājību. Žozefīne viņiem priekšā paturēja vaļā lielās ārdurvis. Viņi nekad nepateicās un pagāja garām nesasveicinājušies, izturēdamies kā divi veci karaliskās ģimenes pārstāvji, kuriem kāds atvēris vārtus ar kailu zobenu rokā.

      Žozefīne nepazina pārējos mājas iemītniekus, tos, kuri dzīvoja B korpusā pagalma dziļumā. Viņu bija daudz vairāk nekā A korpusā, kur katrā stāvā bija pa vienam dzīvoklim. B korpusā katrā stāvā to bija trīs. Ifigēnija bija stāstījusi, ka A korpusa iemītnieki ir ļoti bagāti un nicina tos, kuri dzīvo B korpusā, bet kopīpašnieku sapulču laikā bieži gadās ķildas par nenomaksātiem rēķiniem. Norisinājās nebeidzami strīdiņi. A korpusa iemītnieki vienmēr ārkārtīgi rezervēti izturējās pret B korpusa iemītniekiem, kuri nemitīgi vēlējās ieviest jaunas izmaksas un veikt kārtējos darbus, bet, kad tiklīdz bija par tiem jāmaksā, sāka pukoties.

      Žozefīnes skatiens apstājās pie lielā Ikea sienas pulksteņa: pusseptiņi! Drīz būs klāt Hortenze, Gerijs un Šērlija. Viņi vēl pēdējā brīdī bija devušies iepirkties. Zoē bija ieslēgusies savā istabā un gatavoja dāvanas. Pēc viesu ierašanās no Anglijas mājā valdīja troksnis un smiekli. Nemitīgi zvanīja telefons. Viņi bija atbraukuši iepriekšējā dienā. Žozefīne bija dižodamās izrādījusi viņiem savu dzīvokli, lepodamās, ka var nodot viņu rīcībā tik daudz telpu. Hortenze bija atvērusi savas istabas durvis un ar ieplestām rokām atkritusi gultā, home, sweet home! Žozefīne nebija spējusi apslēpt aizkustinājumu par šādu saucienu. Šērlija bija pieprasījusi viskiju, bet Gerijs – atkritis uz dīvāna un, nenoņemot austiņas no ausīm, apvaicājies: “Ko mēs ēdīsim, Žo? Ko garšīgu tu esi pagatavojusi?” Klaudzēja durvis, balsis saplūda kopā, visās istabās skanēja mūzika. Nu Žozefīnei bija skaidrs, kāpēc viņai agrāk nebija paticis šis dzīvoklis. Tikai viņai un Zoē vien tas bija pārāk liels. Piepildīts ar troksni, saucieniem, atvērtiem koferiem, dzīvoklis bija kļuvis daudz mājīgāks.

      Uz uguns lielais katls ar sāļu ūdeni jau gaidīja, kad tajā tiks samesti nomizotie kastaņi. Rosoties pa virtuvi, Žozefīnei vienmēr radās jaunas idejas. Gluži tāpat, kā skrienot apkārt ezeram. Rokas strādāja, kājas strādāja, no rūpēm un raizēm atbrīvojusies galva veidoja tūkstošiem ideju.

      Ik rītu Žozefīne devās skriet. Uzāvusi sporta apavus, viņa apļoja ap ezeru Buloņas mežā. Viņa rikšoja, vērodama bumbu spēlētājus, velosipēdistus un citus skrējējus, izvairījās no suņu izkārnījumiem, lēca pāri ūdens peļķēm. Visvairāk viņai patika strauji skriet pa lietus ūdens pildītām grambām. Viņa to darīja, kad bija pavisam viena, kad neviens nevarēja viņai veltīt nosodošu skatienu. Žozefīnei ļoti patika gan troksnis, ar kādu viņas apavi sitās pret ūdeni, gan šļakatas, kas šļācās uz visām pusēm. Sasniegusi to, ko pati iedomīgi dēvēja par “savu maršrutu”, viņa pielika soli. Viņa apskrēja apkārt ezeram četrdesmit piecu minūšu laikā. Tad apstājās, atvilka elpu, izstaipījās, lai nākamajā dienā nesāpētu muskuļi. Ik rītu viņa desmitos devās mājās, un ik rītu satika kādu vīrieti, kurš arī bija izgājis pastaigā apkārt ezeram. Rokas kabatās, deguns ierauts jūras zilā jakā ar kapuci, vilnas cepure uzvilkta līdz pašām uzacīm, melnas saulesbrilles, cieši savilkta siksna, kas līdzinājās elastīgajai saitei. Žozefīne bija viņu iesaukusi par neredzamo cilvēku. Vīrietis soļoja apņēmīgi, taču ne mehāniski, it kā pildītu pavēli: ik dienu desmitos apiet apkārt ezeram, labāk no rītiem, muguru turēt taisni, elpot dziļi. Es skrienu jau piecpadsmit dienas, piecpadsmit dienas es viņu satieku, bet viņš izliekas mani neredzam. Pat nepamāj ar galvu, lai liktu noprast, ka ir pamanījis manu klātbūtni. Viņš ir bāls, tievs, viņam vajadzētu apmeklēt toksīnu izvadīšanas kursu. Bet varbūt viņu moka mīlas bēdas. Varbūt viņš ir cietis autoavārijā, viņam ir trešās pakāpes apdegumi. Varbūt viņš slēpjas no varas iestādēm. Žozefīne izdomāja tūkstošiem stāstu. Kāpēc gan vientuļam un ietiepīgam vīrietim ik dienu no desmitiem līdz vienpadsmitiem vajadzētu soļot gar ezera krastu? Viņa rīcībā bija jūtama gandrīz nikna apņēmība, it kā, kustinot muskuļus, viņš turētos pie dzīves vai nokārtotu kādu rēķinu.

      No katla izšļācās ūdens lāse. Žozefīne klusi iekliedzās, samazināja gāzes liesmu, iebēra katlā pirmo kastaņu porciju un turpināja mizot pārējos.

      Tētis mēdza kastaņos iegriezt krustu, lai tos varētu vieglāk nolobīt. Ziemassvētku tītaru vienmēr bija gatavojis tieši viņš. Neilgi pirms nāves tētis bija uzrakstījis cepeša recepti uz baltas papīra lapas. Lapas apakšā bija paraksts: “Cilvēks, kurš mīl savu meitu un virtuvi.” Viņš bija uzrakstījis “meitu”, nevis “meitas”. Tagad Žozefīne to pamanīja pirmo reizi. Ik gadu Ziemassvētku dienā viņa uzmeklēja šo mazo lapiņu. Es biju viņa mīļā meitiņa. Irisa tēvam bija iedvesusi bailes. Tā biju es, kura sēdēja tētim klēpī, lai klausītos viņa plates: