Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

skatienu savam blakussēdētājam, kurš mācījās kaut ko par elektrību. Trīsfāzu pārskats. Žozefīne mēģināja izlasīt viņa piezīmes. Tas bija īsts sarkanu plankumu, zilu apļu, kvadrātsakņu un dalījumu juceklis. Ar sarkanu tinti pasvītrots virsraksts vaicāja: “Kas ir ideāls transformators?” Žozefīne pasmaidīja. Viņai gribējās piebilst: kas ir ideāls vīrietis? Viņas attiecības ar Luku pamazām apsīka. Žozefīne vairs nepalika pie viņa nakšņot. Luka visu savu uzmanību veltīja vienīgi brālim. Vitorio kļuva aizvien nevaldāmāks. Luka bažījās par brāļa garīgo veselību. “Man ir bail viņu atstāt vienu, bet es negribu viņu ieslēgt. Es gribu viņam pierādīt, ka viņš var man uzticēties.” Turklāt izdevējs mudināja Luku ātrāk pabeigt iesākto grāmatu par asarām, un viņam vajadzēja pārbaudīt pēdējos korektūras labojumus. Luka zvanīja Žozefīnei, stāstīja par filmām, izstādēm, ko viņiem vajadzētu apmeklēt abiem kopā, taču uz tikšanos neaicināja. Viņš no manis bēg. Interesanti, ko viņš man gribēja pateikt tajā vakarā, kad neieradās uz mūsu satikšanos? “Man katrā ziņā vajag ar jums parunāt, tas ir svarīgi…” Vai tas bija mājiens par viņa brāļa varmācību? Vai Vitorio bija piedraudējis, ka būs slikti, ja Luka paliks kopā ar Žozefīni? Vai arī viņš bija uzbrucis Lukam?

      Kopš brīža, kad Žozefīne bija Lukam pastāstījusi par piedzīvoto uzbrukumu, starp viņiem bija izveidojies kaut kas neomulīgs. Viņa pamazām sāka nožēlot, ka nebija to paturējusi pie sevis. Nevajadzēja apgrūtināt Luku ar savām problēmām! Pēc tam viņa sevi bija norājusi un nežēlīgi kritizējusi. Nē! Žo, izbeidz sevi uzskatīt par neievērojamu būtni. Tu esi svarīga! Lūk, kā man vajadzētu iemācīties domāt. Es esmu nozīmīga, esmu tā vērta, lai eksistētu. Neesmu nekāds nieks.

      Luka šķita tikpat noslēpumains kā Žozefīnes blakussēdētāja trīsfāzu strāvas apraksts.

      Viņai priekšā sēdēja divi studenti, kuri pētīja dzīvokļu īres sludinājumus un sašuta par lielo īres maksu.

      Viņi izskatījās kārtīgi. Žozefīnei uznāca vēlēšanās uzaicināt abus apmesties pie viņas. Mājas sestajā stāvā atradās kalpotāja dzīvoklis. Tomēr tad Žozefīne savaldījās. Pēdējoreiz, kad viņa bija nolēmusi izrādīt dāsnumu, viņai bija nācies paciest Bartijē kundzes un viņas dēla klātbūtni: to viņa vairs nevēlējās piedzīvot. Pasī stacijā metro vilciens izbrauca virszemē. Šis brīdis Žozefīnei patika vislabāk; šeit vilciens izšāvās no zemes dzīlēm un aiztraucās debesīs. Viņa pagriezās pret logu, vērodama gaismu. Pazibēja perons, aizsegdams sauli. Viņa samiedza acis. Tas vienmēr notika negaidot.

      Līdzās apstājās pretējā virzienā braucošs metro vilciens. Žozefīne vēroja, kā tajā kāpj cilvēki. Viņa tos novēroja, katram no tiem izdomāja dzīvi, mīlestību, raizes. Mēģināja noteikt, kuri ir pāris, pūlējās no lūpām nolasīt aprautas sarunu frāzes. Žozefīnes skatiens pārslīdēja pār kādu uzkrītošu, resnu dāmu ar sarauktu pieri, kura bija ietinusies mētelī ar lielām rūtīm. Rūtainas drēbes resnulēm nepiestāv, un tad vēl tās uzacis! Tās viņu padara līdzīgu novecojušai īgņai. Iespējams, viņas līgavainis kādu dienu bija aizbēdzis, un viņa to gaidīja, slēpdama aiz muguras mīklas rulli. Tur bija vēl kāda ļoti slaida sieviete, uz kuras plakstiņiem bija uzvilktas līnijas ar pistāciju zaļu acu zīmuli. Viņa droši vien risināja krustvārdu mīklu, jo sūkāja zīmuli un domīgi skatījās žurnālā. Sievietei nebija laulības gredzena, toties viņas nagi bija sarkani. Žozefīne nodomāja, ka šī sieviete strādā informācijas tehnoloģiju jomā, nav precējusies, viņai nav bērnu, un viņa nekad nemazgā traukus. Sestdienu vakaros viņa iet uz klubu, dejo līdz trijiem naktī un atgriežas mājās pavisam viena. Viņai blakus ar muguru pret Žozefīni sēdēja kāds gara auguma vīrietis ar nošļukušiem pleciem, sarkanā džemperī ar augstu apkakli un nobružātu, pelēku jaku. Kāda sieviete vēlējās apsēsties, un vīrietis piecēlās, lai dotu viņai vietu. Ieraudzījusi viņa seju, Žozefīne sastinga. Antuāns! Tas bija Antuāns. Vīrietis neskatījās uz viņas pusi, viņa izklaidīgais skatiens klejoja kaut kur tālumā, taču tas noteikti bija viņš. Žozefīne no visa spēka sāka klaudzināt pa stiklu, saukdama: Antuān! Antuān! Viņa pielēca kājās, dauzīja pa logu, vīrietis pagrieza galvu, pārsteigts uzlūkoja viņu un viegli pamāja ar roku. Tā, it kā būtu samulsis un mudinātu viņu nomierināties.

      Antuāns!

      Viņam uz labā vaiga bija liela rēta, labā acs bija ciet.

      Antuāns?

      Žozefīne vairs neko nesaprata.

      Antuāns?

      Neizskatījās, ka viņš būtu Žozefīni pazinis.

      Durvis aizvērās. Metro vilciens sāka braukt. Žozefīne atkrita sēdeklī un pagriezās atpakaļ, pūlēdamās vēlreiz saskatīt vīrieti, kurš tik ļoti bija līdzinājies Antuānam.

      Tas nav iespējams. Ja viņš ir dzīvs, viņam taču vajadzēja atbraukt pie mums. Viņam nav mūsu adreses, nočukstēja Zoē klusā balss. Bet to taču var sameklēt! Es taču saņēmu viņa paciņu! Adresi var uzzināt no Anrietes!

      Bet Anriete nevar viņu ciest, atbildēja Zoē klusā balss.

      Blakussēdētājs pāršķīra trīsfāzu elektrības mācību kursa lapu. Studenti ar sarkanu apvilka sludinājumu par dzīvokli Laglasjē ielā. Divas istabas, septiņsimt piecdesmit eiro. Pasī stacijā iekāpis vīrietis šķirstīja žurnālu par nekustamajiem īpašumiem. Finansējums un nodokļi. Viņam bija balts krekls, pelēks uzvalks ar debesu zilām svītrām un kaklasaite ar ziliem punktiņiem. Vīrietis, kuru Žozefīne bija noturējusi par Antuānu, bija ģērbies sarkanā džemperī ar augstu apkakli. Antuāns ienīda augstas apkakles. Antuāns ienīda sarkanus apģērbus. Viņš apgalvoja, ka tie piestāv vienīgi ormaņiem.

      Dienu Žozefīne pavadīja bibliotēkā, taču tā arī nepadarīja gandrīz neko. Viņa nekādi nespēja koncentrēties. Nemitīgi atcerējās metro vagonu un tā pasažierus, resno sievieti ar rūtaino mēteli, kalsno sievieti ar zaļo acu zīmuli un… Antuānu sarkanā džemperī ar augstu apkakli. Žozefīne papurināja galvu un atsāka pētīt tekstu. Svētā Bingenas Hildegarde, glāb mani, pasaki, ka neesmu jukusi. Vai viņš ir atgriezies, lai mani spīdzinātu?

      Bez ceturkšņa sešos Žozefīne savāca savus pierakstus un grāmatas un ar metro brauca atpakaļ. Pasī stacijā viņa ar skatienu veltīgi meklēja vīrieti sarkanajā džemperī ar augstu apkakli. Varbūt Antuāns ir kļuvis par klaidoni. Dzīvo metro stacijā. Ir izvēlējies sesto līniju, jo tā ved pa virszemi, no turienes Parīze izskatās kā uz pastkartes, tur var apbrīnot mirdzošo Eifeļa torni. Naktis viņš pavada, ietinies vecā mētelī zem kādas virszemes metro stacijas arkām. Tur ir daudz vietas, kur patverties. Viņš nezina, kur es dzīvoju. Viņš ir vientuļš. Viņš ir zaudējis atmiņu.

      Astoņpadsmitos trīsdesmit Žozefīne iegāja Zoē koledžā. Katram skolotājam bija ierādīta pieņemšanas vieta atsevišķā klases telpā. Vecāki bija sastājušies rindā gaitenī un gaidīja, lai varētu parunāties par savu bērnu problēmām vai varoņdarbiem.

      Žozefīne uz lapiņas pierakstīja vajadzīgo skolotāju vārdus, attiecīgo klašu telpu numurus un pieņemšanas laikus, un devās stāvēt rindā uz savu pirmo tikšanos ar Pentelas jaunkundzi, angļu valodas skolotāju.

      Klases durvis bija vaļā. Pentelas jaunkundze sēdēja pie rakstāmgalda. Viņai priekšā bija nolikts audzēkņu saraksts ar atzīmēm par viņu uzvedību klasē. Ikvienam apmeklētājam bija atvēlētas piecas minūtes, taču satrauktie vecāki bieži vien paildzināja tikšanās laiku, lai varētu parunāt par savu pēcnācēju. Citi vecāki pacietīgi gaidīja pie klases durvīm, sačukstējās un skatījās pulkstenī. Šad tad norisinājās kāda indīga vārdu apmaiņa, taču ķildas parasti neizcēlās. Žozefīnei jau bija gadījies kļūt par liecinieci neaizmirstamiem strīdiem ar nopietniem tēviem, kuri pēkšņi pārvērtās par