Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

as tulkojusi Dina Kārkliņa

Romānam

      Cik šausmīgi, ka šajā laikmetā jūtas tiek uztvertas kā sentimentalitāte. Reiz tomēr būtu jāpienāk dienai, kad, noraidot prāta kundzību, jūtīgums atkal tiktu atzīts par visdižāko dāvanu.

Romēns Garī

      Pirmā daļa

      – Es vēlos saņemt paciņu, – paziņoja Žozefīne Kortesa, pienākusi pie Parīzes sešpadsmitā rajona pasta kantora lodziņa.

      – No Francijas vai ārzemēm?

      – Nezinu.

      – Kas ir saņēmējs?

      – Žozefīne Kortesa… K-O-R-T-E-S-A.

      – Vai jums ir paziņojums par saņemšanu?

      Žozefīne Kortesa pasniedza viņai dzeltenu lapiņu ar uzrakstu “Jums ir pienācis sūtījums”.

      – Vai jums ir kāds personu apliecinošs dokuments? – mirkšķinādama acis tukšumā, ierēdņa tonī noprasīja sieviete ar dzeltenbrūni krāsotiem matiem.

      Žozefīne sameklēja savu identifikācijas karti un pielika pie pašām acīm jautātājai, kura bija pārtraukusi ar savu kolēģi spriest par jaunu sarkano kāpostu un rutku diētu. Darbiniece paņēma karti, pacēla vienu cisku, tad otru un, berzēdama krustus, piecēlās no ķebļa. Gāzelēdamās viņa nozuda gaitenī. Melnais minūšu rādītājs slīdēja pār balto pulksteņa ciparnīcu. Žozefīne mulsi uzsmaidīja rindai, kas pamazām veidojās viņai aiz muguras.

      Es neesmu vainīga, ja mans sainis ir nolikts tādā vietā, kur to nevar atrast, viņa domās sacīja, uzmetusi kūkumu. Tā nav mana vaina, ka tas vispirms nonācis Korbevuā un tikai tad šajā noliktavā. Un kas to vispār varētu būt atsūtījis? Varbūt angliete Šērlija? Viņa taču galu galā zina manu jauno adresi. Tas būtu tik raksturīgi Šērlijai – atsūtīt slaveno tēju, kas pirkta veikalā Fortnum & Mason, pudiņu un biezās zeķes, lai, man strādājot, nesaltu kājas. Šērlija vienmēr apgalvo, ka mīlestība bez sīkumiem nav nekāda mīlestība. Mīlestība bez sīkumiem, viņa piebilst, ir kā jūra bez sāls, kā gliemenes bez majonēzes, kā maijpuķītes bez sniegpulkstenītēm. Žozefīnei pietrūka Šērlijas, kura kopā ar savu dēlu Geriju bija aizbraukusi uz Londonu.

      Pasta darbiniece atgriezās, turēdama rokās paciņu zeķu kārbas lielumā.

      – Vai jūs krājat markas? – viņa pavaicāja Žozefīnei un uzrausās uz sava augstā krēsla, kas iečīkstējās no viņas svara.

      – Nē.

      – Es gan. Un varu jums teikt, ka šīs te ir brīnišķīgas!

      Apskatījusi markas, viņa samirkšķināja acis un pagrieza paciņu pret Žozefīni, kura uz rupjā iesaiņojuma papīra salasīja savu vārdu un veco Korbevuā adresi. Rupjā aukliņa ar izspūrušiem galiem pēc izceļošanās pa pasta plauktiem bija pārvērtusies netīru pušķu virknē.

      – Es to nevarēju atrast tāpēc, ka jūs esat mainījusi dzīvesvietu. Tā ir nākusi no liela tāluma. No Kenijas. Tā ir veikusi garu ceļu. Gluži tāpat kā jūs…

      Viņa to pateica sarkastiski, Žozefīne pietvīka un atvainodamās kaut ko neskaidri nomurmināja. Viņa bija mainījusi dzīvesvietu ne jau tāpēc, ka viņai vairs nebūtu patikusi priekšpilsēta, olalā, nē, viņa mīlēja Korbevuā, savu veco kvartālu, dzīvokli un balkonu ar sarūsējušajām margām un, runājot pavisam atklāti, viņai nepatika jaunā dzīvesvieta, jo tur viņa jutās kā nomaldījusies svešiniece. Nē, Žozefīne bija nomainījusi dzīvesvietu tāpēc, ka viņas meita Hortenze vairs nespēja dzīvot priekšpilsētā. Un, ja Hortenze kaut ko ieņēma galvā, tad mierā vairs nelikās vai arī iznīcināja visus ar savu nicinājumu. Liekot lietā naudu, ko bija saņēmusi par sava romāna “Tik pazemīga karaliene” autortiesībām, un iespaidīgu bankas aizņēmumu, Žozefīne bija nelabprāt iegādājusies jauku dzīvokli labā kvartālā. Rafaēla avēnijā netālu no Muetas. Grezno veikalu mājvietas – Pasī ielas galā, Buloņas meža malā. Pa pusei pilsētā, pa pusei laukos, nekustamā īpašuma aģents bija īpaši uzsvēris. Hortenze bija apkritusi Žozefīnei ap kaklu, “paldies, mīļo mammīt, tevis dēļ es atkal atdzimšu, es kļūšu par īstu parīzieti!”

      – Ja tas būtu atkarīgs no manis, es labāk būtu palikusi Korbevuā, – Žozefīne apjukusi nomurmināja, juzdama, kā ausu ļipiņas kļūst sarkanas un sāk svilt.

      Tas gan ir kaut kas jauns, agrāk es nemēdzu tik viegli sarkt. Agrāk, dzīvodama savā vietā, es vienmēr jutos labi, jo tā bija mana vieta.

      – Skaidrs… Markas? Jūs tās krājat?

      – Man ir bail sabojāt iesaiņojumu, ja tās noplēsīšu…

      – Tas taču nav svarīgi, nudien!

      – Ja vēlaties, varu jums tās atdot..

      – Tāpēc ka es jums saku, tas nav svarīgi! Es to saku tikai tāpat vien, jo šobrīd man tās liekas skaistas… taču es tās jau esmu aizmirsusi.

      Darbinieces izklaidīgais skatiens aizslīdēja pie gaidošās rindas, un viņa jau atklāti izlikās vairs neredzam Žozefīni, kura ielika savu personas apliecību atpakaļ somiņā, pagriezās un izgāja no pasta kantora.

      Žozefīne Kortesa bija nedroša, pavisam citāda nekā viņas māte un māsa, kuras ar skatienu vai smaidu prata piespiest citus pakļauties vai viņas iemīlēt. Žozefīne bieži mēdza atkāpties, justies vainīga citu priekšā, stostīties vai sarkt. Savulaik viņa bija cerējusi, ka panākumi viņai palīdzēs vairot pašapziņu. Viņas romāns “Tik pazemīga karaliene” gadu pēc iznākšanas vēl aizvien atradās pārdotāko grāmatu saraksta augšgalā. Nauda Žozefīnei nebija radījusi nekādu drošības sajūtu. Tā bija pārvērtusi viņas dzīvi un attiecības ar citiem. Vienīgais, kas nav mainījies, ir attiecības ar mani pašu, Žozefīne nopūtās, ar skatienu meklēdama kādu kafejnīcu, kur varētu apsēsties un atvērt noslēpumaino paciņu.

      Dzīvot bez šīs naudas būtu bijis vieglāk. Nauda ļāva nedomāt par rītdienas raizēm, bet, kad tās kļuva par daudz, naudas nasta pamazām kļuva apgrūtinoša. Kur lai to izvieto? Ar kādu procentu likmi? Kas ar to nodarbosies? Katrā ziņā ne jau es, Žozefīne domās iebilda, noraudzīdamās uz garāmgājējiem un izvairīdamās no kāda motobraucēja. Žozefīne bija pieprasījusi, lai baņķieris Fožerona kungs, viņas rēķina pārvaldītājs, ik mēnesi pārskaita viņai noteiktu summu, ko viņa uzskatīja par pietiekamu, lai varētu iztikt, samaksāt nodokļus, nopirkt jaunu automašīnu un apmaksāt Hortenzes mācības un dzīvošanu Londonā. Hortenze prata rīkoties ar naudu. Viņa lieliski tika galā ar bankas rēķinu izrakstiem. Žozefīne jau bija sapratusi: viņas vecākā meita septiņpadsmitarpus gadu vecumā visu prata paveikt labāk nekā viņa pati savos četrdesmit trijos.

      Bija novembra beigas. Pār pilsētu nolaidās vakars. Pūta ass vējš, plosīdams pēdējās sarkanās koku lapas un likdams tām virpuļot valsī uz zemes. Vairīdamies no vēja brāzmām, garāmgājēji bija nodūruši galvu. Žozefīne uzlocīja mēteļa apkakli un paskatījās pulkstenī. Septiņos viņai Trokadero laukuma krodziņā “Gailis” bija norunāta tikšanās ar Luku.

      Viņa apskatīja paciņu. Uz tās nebija nosūtītāja vārda. Vai to bija sūtījusi Milēna? Vai Vei kungs?

      Žozefīne aizsoļoja pa Puankarē avēniju, nonāca Trokadero laukumā un iegāja krodziņā. Līdz Lukas ierašanās brīdim vēl bija atlikusi vismaz stunda. Lai gan Žozefīne bija mainījusi dzīvesvietu, viņi vēl aizvien satikās tai pašā krodziņā. Žozefīne tā bija vēlējusies. Šādi viņa mēģināja pierast pie sava jaunā mājokļa. Viņai patika izdomāt dažādus ieradumus. “Manuprāt, tā rīkojas vai nu galīgi mietpilsoņi, vai tūristi,” Luka klusi rūca, “tam nav nekādas jēgas, bet, ja nu jūs tik ļoti vēlaties…” Pēc cilvēku acīm vienmēr varēja noprast, vai viņi ir noskumuši vai laimīgi. Skatienu nekad nevarēja noslēpt. Lukam bija skumjas acis pat tad, ja viņš smaidīja.

      Atgrūdusi vaļā stikla durvis, Žozefīne uzmeklēja brīvu galdiņu. To ieraudzījusi, viņa apsēdās. Neviens viņai pat nepievērsa uzmanību, un Žozefīni pārņēma atvieglojums. Varbūt viņa jau sāka izskatīties pēc īstas parīzietes? Viņa pacēla roku pie adītās mandeļu zaļās cepurītes, ko bija iegādājusies pirms nedēļas, mirkli apdomājās un tad nolēma atstāt to galvā. Ja viņa noņems cepuri, mati izskatīsies izspūruši, un Žozefīnei negribējās atstāt nelāgu iespaidu. Viņai nepatika