Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

noteikumus. Man patīk noteikumi, esmu sieviete, kura noliec galvu likuma priekšā, piemēram, apstājoties pie sarkanās gaismas. Dzīvē vajadzēja nospraust robežas. Attālumu starp sevi un pārējiem. Lai izdzīvotu. Lai iemācītos sevi pazīt. Lai iepazītu nemierīgās jūtas, kas man ir pret Filipu, un savaldītos. Kad viņa te nav, es par viņu nedomāju. Kad viņš tuvojas, sākas nepatikšanas, viss iedegas liesmās.

      “Ieslēdziet cepeškrāsni. Noregulējiet termostatu uz 7, uz divdesmit minūtēm.” Mūsu attiecības izveidojās, kad es to nemaz negaidīju. Nemanāmi es kļuvu mīlama, atšķirīga, īpaša, dārga, iekārojama, bīstama. Šis vīrietis, kurš mani stindzināja, ir izrādījies pieejams, pazīstams, uzmanīgs, pievilcīgs, bīstams. Mūsu jūtas pamazām ir pieņēmušās spēkā, un nu mēs stāvam bezdibeņa malā. Baltā kamēlija uz balkona ir pēdējais robežstabs, kas mūs vēl šķir. To laistot, es domāju par Filipu, par viņa vieglo skūpstu. Viņš nekad neko nesaka, es nekad neko nevaicāju.

      Viņš mani uzskata par muļķi.

      Es tiešām esmu muļķe, nudien. Vitorio tā nemitīgi apgalvo Lukam. Tu šodien tikies ar savu muļķi? Kādas muļķības viņa darīs Ziemassvētkos? Vai ies uz Vatikānu bučot pāvestam kājas? Svētīs maizi pirms apēšanas? Vai viņa pirms skūpstīšanās apslaka tevi ar svēto ūdeni? Lukam nevajadzētu atkārtot šos vārdus. Tie mani aizvaino. Luka apgalvo, ka Vitorio uzvedas aizvien nesakarīgāk, ka viņš pamazām kļūst vēl drūmāks. Viņš runā par kosmētisko operāciju, taču viņam nav naudas. Izspied to no savas muļķes, Vitorio saka, viņai ar savu stulbo romānu to tāpat nav kur likt. Muļķe, kura atklāj savu sirdi. Un viņa vēl sauc sevi par rakstnieci? Luka nopūšas: ja es ar jums vairs nesatiekos, tā nav jūsu vaina, esmu viņam vajadzīgs.

      Trijos vara kastroļos vārījās burkāni, bietes un selerijas, no kā Žozefīne gribēja pagatavot biezeni. Drīz arī kastaņi būs mīksti un nomizoti. Uzkodām bija paredzētas zosu aknas. Un savvaļā audzēta laša šķēlītes. Zoē neprātīgi garšoja savvaļā audzēts lasis. Viņai bija ļoti attīstīta garšas izjūta, un nopētot gaļas krāsu, viņa prata noteikt, vai zivs ir sulīga, svaiga vai bojāta. Piegājusi pie zivju letes, Zoē aizspieda degunu. Tas bija signāls, kas liecināja: “Tā zivs ir veca, mammu.” Zoē ļoti patika garšas, smaržas, viņa mēģināja pieskarties krāsām, lai tās sajustu, aizvēra acis un noklakšķināja mēli pret aukslējām, lai izjustu garšu. Zoē ļoti patika ziema ar nebeidzamajām salu virknēm. Ass sals, mitrs aukstums, pelēks un neliels aukstums, kas liecināja par sniega tuvošanos, spelgoņa, ko vajadzēja pavadīt pie kamīna. “Man ļoti patīk sals, mammu, tad es jūtu, cik man ir karsta sirds.” Iesaiņotās dāvanas Zoē bija izrotājusi, liekot lietā kartonu, vilnas dziju, audumu, piespraudes, līmi, salmus. Viņa veidoja brīnišķīgas lellītes, dažādas ainiņas, kustīgas rotaļlietas. Atšķirībā no Hortenzes, Zoē nepatika iepirkties. Mana meita ir kā pusaudža pretstats. Viņa nemīl pārmaiņas, viņai patīk, ja ik gadu svētkos tiek pasniegti vieni un tie paši ēdieni, egle tiek izrotāta ar vienām un tām pašām mantiņām, vienām un tām pašām virtenēm, skan vienas un tās pašas Ziemassvētku dziesmas. Tieši viņas dēļ es ievēroju šīs tradīcijas. Bērniem ļoti nepatīk, ja tiek izjaukti viņu ieradumi. Viņiem tie ir vajadzīgi drošībai un sentimentālu apsvērumu pēc. Nolaizot Ziemassvētku pagali un tikai tad tajā iekožot, Zoē sajūt, kā garšo visas iepriekšējās Ziemassvētku pagales, iespējams, arī tā, ko viņa bija baudījusi kopā ar tēvu. Ko šajā Ziemassvētku vakarā darīja metro stacijā redzētais vīrietis? Vai tas tiešām varēja būt Antuāns? Viņa sejā rēgojās rēta, viena acs bija ciet. Viņš ir dzīvs un meklē mūs, staigā ap Korbevuā māju. Tur tagad strādā cita durvju sardze, viņa mūs nepazīst. Mans vārds vairs nav atrodams mājas iedzīvotāju sarakstā.

      Zoē bija pieprasījusi, lai Ziemassvētku vakarā pie galda tiktu uzklāta vēl viena vieta.

      – Tu redzēsi, mammu, tas būs pārsteigums, Ziemassvētku pārsteigums.

      – Viņa mums atvedīs kādu draudziņu, – Hortenze pareģoja. – Ja viņa to izdarīs, es taisos prom!

      Šērlijas acis klusi smējās.

      – Ja to neizdarīs Zoē, tad to var izdarīt viņas māte! – Šērlija noteica.

      – Man kļūst nelabi, iedomājoties, ka…

      – Izbeidz, mammu, izbeidz! – Hortenze iesaucās. – Jau biju aizmirsusi, ka man atkal jāuzvedas kā mātei Terēzei. Ja reiz esi sākusi, varbūt pie reizes atver arī bāreņu namu maziem nēģerēniem?

      “Pievienojiet krējumu un plūmes maltajai gaļai. Visu sajauciet. Piepildiet tītaru.” Tas ir neliels, tieši tāds, kāds man patīk. Es piebāžu tītaru ar smaržīgu malto gaļu. Tītara vēders piepūšas, es vaicāju tētim – kā tu zini, ka tas nepārsprāgs? Irisa un māte saviebjas, tētis sāk skaļi smieties. Irisas šovakar te nebūs. Arī Anrietes ne. Es nemaz neilgojos pēc senajiem Ziemassvētkiem, pēc aslapaino palmu pušķiem pie durvīm, pēc Anrietes trīskāršās pērļu kaklarotas uz melnās kleitas, violetās samta lentes, kas saturēja kopā Irisas matus un vienmēr lika Anrietei iesaukties ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Šīs mazulītes klātbūtnē man tā nevajadzētu teikt, taču es vēl nekad neesmu redzējusi tik zilas acis! Un tādus zobus! Un tādu ādu!” Viņa skaļi iesmējās, atradusi zīdpapīrā iesaiņotu safīru kaklarotu. Es? Es jutos neglīta un pārliecināta, ka uz mani neviens nekad neskatās. Šis aizvainojums tā arī nekad nav pārgājis.

      “Aizšujiet tītaram vēderu ar resnu diegu. Ieziediet putnu ar sviestu vai margarīnu. Apkaisiet ar sāli un pipariem. Nolieciet uz plāts labi sakarsētā cepeškrāsnī. Pēc aptuveni četrdesmit piecām minūtēm samaziniet karstumu. Cepiet vēl stundu. Cepšanās laikā ļoti bieži aplaistiet.”

      Pēc Lisjēna Plisonjē nāves Ziemassvētki kļuva skumji un ģimenes galvas vieta palika tukša, kamēr neuzradās Marsels ar savām skotu jakām un spīdīgajām kaklasaitēm. Turpmāk dāvanas tika noliktas uz šķīvjiem. Irisa tās pieņēma iecietīgi, kā piedodot Marselam par iesēšanos viņu tēva vietā. Žozefīne neuzdrošinājās mātes un māsu pārmetošo skatienu pavadībā mesties viņam ap kaklu. Šovakar Marsels Grobzs svinēs savus pirmos Ziemassvētkus kopā ar Žoziannu un savu dēlu. Žozefīne labprāt būtu noskatījusies, kā tas notiek. Tas radītu iespaidu, ka viņa nodevusi savu māti, pārejot ienaidnieka nometnē, tomēr tas Žozefīni vairs neuztrauca.

      Pie durvīm kāds piezvanīja. Īsi un aprauti. Žozefīne paskatījās pulkstenī – septiņi. Viņi noteikti bija aizmirsuši savu atslēgu.

      Bija atnācis Lefloka-Piņela kungs. Viņš sāka atvainoties, ka uzdrošinājies izjaukt svinības; pie viņa un sievas bija ieradusies ģimene. Viņam mugurā bija smokings, mezglā sasiets tauriņš, balts krekls ar sīku plisējumu, un plata, melna atlasa josta. Viņa mati bija gludi sasukāti, tajos bija izšķirts celiņš, padarot kaimiņu līdzīgu dārzam franču stilā.

      – Nevajag atvainoties! – Žozefīne pasmaidīja, izdomājusi šo metaforu par kaimiņa galvu un secinājusi, ka viņai labāk patīk angļu puķu dobju valdzinošā neprecizitāte, – mēs arī šo vakaru pavadīsim bez lieka trokšņa …

      To pateikusi, Žozefīne iedomājās, ka varbūt vajadzētu piedāvāt viesim glāzi šampanieša. Viņa mirkli šaubījās, bet, kad vīrietis negrasījās doties prom, uzaicināja viņu ienākt.

      – Neuzdrošinos jūs aizkavēt, – Lefloks-Piņels iebilda, mulsi mīņādamies pie durvīm.

      Žozefīne noslaucīja roku dvielī un pasniedza viņam mazliet taukainu plaukstu.

      – Vai jūs neiebilstu, ja mēs dotos uz virtuvi? Man jāuzmana tītars.

      Viņš bija ar mieru un moži piebilda:

      – Ja jau drīkstu ienākt jūsu svētnīcā… tas ir liels gods!

      Viņš,