Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola

meiteni sev klāt. Viņa pretojās, cik spēja.

      – Daudz laimes dzimšanas dienā, – Filips čukstus sacīja.

      – Dotij. Daudz laimes dzimšanas dienā, Dotij.

      – Daudz laimes dzimšanas dienā, Dotij.

      Filips jau grasījās pavaicāt, cik viņai gadu, taču nobijās no atbildes. Nebilzdams ne vārda, viņš brīdi pašūpoja Dotiju rokās. Meitene ļāva Filipam piekļaut viņu sev klāt.

      – Es atvainojos, – Filips sacīja, – dzirdi? Es patiešām atvainojos.

      Meitene pagriezās un šaubīdamās ielūkojās Filipam sejā. Viņš izskatījās patiess. Un skumjš. Viņa paraustīja plecus un atbrīvojās. Filips noglāstīja meitenei galvu.

      – Man slāpst, – viņš sacīja. – Tev ne? Vakar mazliet par daudz iedzēru…

      Meitene neatbildēja. Viņa ar skatienu urbās aizkaru sarkanajās sirsniņās. Filips nozuda virtuvē. Atgriezās ar maizes šķēli, kas bija apziesta ar marmelādi. Mīkstumā viņš bija iespraudis četrus sērkociņus. Aizdedzinājis tos citu pēc cita, viņš iesāka:

      – Happy birthday…

      – Dotij, – viņa nomurmināja. Sērkociņiem stingi pievērstajās acīs mirdzēja asaras.

      – Happy birthday, happy birthday, sweet Dottie, happy birthday to you…

      Viņa nopūtās, Filips noņēma Cartier pulksteni, ko Irisa viņam bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos, aplika Dotijai ap plaukstas locītavu, un viņa pārsteigta ļāva Filipam rīkoties.

      – Tas nu patiešām ir kaut kas jauns.

      Neprasīt viņas telefona numuru. Neteikt “es tev piezvanīšu”, lai atgrieztos. Tas bija gļēvi. Filips nekad nemēdza atgriezties. Meitenei bija taisnība: cerība ir nāvējoša inde. Viņš to labi zināja, viņš, kurš nepārstāja cerēt.

      Filips paņēma jaku, šalli. Meitene klusēdama noskatījās, kā viņš aiziet.

      Filips aizcirta durvis un attapās uz ielas. Samiedza acis un paskatījās debesīs. Vai šīs pašas pelēkās debesis sniedzas līdz Parīzei? Viņa šajā stundā noteikti vēl guļ. Vai viņa ir saņēmusi manu balto kamēliju? Vai viņa to ir nolikusi uz sava balkona?

      Filips nekad neko nemēdza tik vienkārši aizmirst. Kādu dienu viņš pārstās par viņu domāt, tomēr mokoši apzināsies, ka viņas nav līdzās. Viņam pietiks ar tīro nieku. Ar pelēku mākoni, ar baltu kamēliju.

      Ar troksni nobremzēja kravas auto. Sāka līt lietus. Gaisā palika karājamies viegla migla. Filips uzslēja apkakli un nolēma atgriezties kājām.

      Blēzs Paskāls reiz rakstīja: “Ir kaislības, kas ierobežo dvēseli un padara to stingu, un ir tādas, kuras dvēseli padara diženu un liek tai pārkāpt visas robežas.” Pēc tam, kad Marsels Grobzs bija pametis Anrieti Grobzu un aizgājis pie savas sekretāres Žoziannas Lambēras, Anrieti bija pārņēmusi viena vienīga dvēseli smacējoša kaislība: atriebības kāre. Nu viņa spēja domāt tikai par to, kā simtkārtīgi atmaksāt Marselam par viņas pārciesto pazemojumu. Anrietei gribējās kādu dienu viņam pateikt: tu esi atņēmis man stāvokli sabiedrībā, tu esi man laupījis visas ērtības, tu esi apgānījis manu svētnīcu, es tevi sodīšu, Marsel, es tevi izvazāšu pa dubļiem, tevi un tavu palaistuvi. Jūs vēl sāpēs izraudāsiet acis, un jūsu dārgais dēls izaugs par skrandaini, pieviļot visas cerības, ko esat uz viņu likuši, bet es tikmēr dejošu uz naudas kaudzes un iznīcināšu jūs ar savu nicinājumu.

      Anrietei gribējās ievainot Marselu Grobzu, iezīmēt viņu ar nokaitētu dzelzi kā preci, kura kādreiz viņai piederējusi un tikusi atņemta. Viņš ir uzdrošinājies, Anrietei trūka elpas, viņš ir uzdrošinājies! Viņš ir atņēmis man visas tiesības un privilēģijas, iespēju baudīt dzīvi, uz kuru viņa bija paļāvusies, izejot par sievu pie šī pretīgā cūkas, kuru pievilcīgu darīja vienīgi viņa krietnā bagātība. Marsels bija veikli licis lietā viltību, uzveicot Anrieti, kura reiz bija pārliecināta, ka, bēgot no nabadzības, ar laulību palīdzību tiks nodrošināta līdz mūža beigām. Marsels bija nozadzis viņai savu zeltu. Savu lielo zelta kaudzi, ko Anriete bija uzmanījusi kā raižpilna māte.

      Anriete jau bija aizmirsusi Marsela labestību un dāsnumu, to elli, kādā pati bija likusi viņam dzīvot, izturēdamās pret viņu kā pret nelaimīgu traucēkli, kurš nav cienīgs elpot un sēdēt pie galda. Viņa bija aizmirsusi, kā, pūloties Marselu pazemot, bija spiedusi viņu pie galda izmantot trīs dakšiņas, nēsāt pārāk šauras bikses, runāt pārāk neiespējami pareizi. Viņa bija aizmirsusi, kā bija patriekusi Marselu no laulības gultas, izdzinusi uz šķūni, kurā pietika vietas tikai gultai un naktsgaldiņam, tomēr viņai nebija izdevies Marselu aizkavēt:

      šim nožēlojamajam bija pieticis nekaunības sadumpoties un aizbēgt ar visu savu naudu.

      Visa Anrietes būtība kliedza pēc atriebības. Viņa klimta pa savu tukšo dzīvokli, kurā vairs nebija milzīgo ziedu pušķu, ko reiz bija piegādājusi dārga floriste, vairs nebija pavāra, kurš varētu piedāvāt ēdienkarti, veļas mazgātājas, kura gādātu par Anrietes garderobi, kalpones, kurai likt atnest brokastis gultā, šofera, kurš viņu varētu vizināt pa Parīzi, ikdienas gājienu pie modistes, pedikīres, masieres, frizieres, manikīres. Viss bija pagalam. Iepriekšējā dienā, Vandoma laukumā, brīdī, kad Anrietei bija jāmaksā par sava Cartier pulksteņa jauno siksniņu, ieraugot rēķina summu, viņai bija nācies apsēsties. Skaistumkopšanas līdzekļus Anriete tagad iegādājās aptiekā, nevis parfimērijas preču veikalā, drēbes pirka Zara, bija atteikusies no Hermes piezīmju grāmatiņām un vislabākā Ruinart šampanieša. Ik dienu nācās atteikties no kaut kā jauna.

      Marsels Grobzs maksāja īri par dzīvokli un bija Anrietei piešķīris uzturnaudu, taču viņai ar to bija par maz, jo viņa jau bija iepazinusi greznību, un savulaik viņai bija pieticis tikai atšķirt čeku grāmatiņu, lai iegūtu kāroto. Anrietes zelta spalva klusi nošvīkstēja uz baltā čeka… jaunākā soma no Vuitton, kašmira šalles, kurās viņa bija burtiski peldējusies, maigi akvareļi viņas nogurušajām acīm, baltās trifeles no Hediard vai divas vietas pirmajā rindā Pleijē zālē, viena resnim, otra viņai. Anrietei nepatika cieša tuvība. Marsela Grobza nauda bija kā burvju nūjiņa, ko viņa izmantoja pēc patikas, un ko viņš Anrietei bija negaidot atņēmis kā knupi laimīgi sūcošam zīdainim.

      Anrietei vairs nebija naudas, viņai vairs nebija nekā. Viss tagad piederēja tai otrajai.

      Tā otrā. Anrietei ik nakti rādījās murgi, viņa pamodās no sviedriem izmirkušā naktskreklā. Viņu smacēja dusmas. Nācās izdzert lielu glāzi ūdens, lai apdzēstu niknumu, kas spieda krūtis. Anriete aizmiga tikai blāvā rīta gaismiņā, nespēdama vien beigt domāt par atriebību. Žozianna Lambēra, es nodīrāšu ādu gan tev, gan tavam dēlam, viņa šņāca, iespiedusies dziļi spilvenos. Labi vēl, ka neaizdegās gultasveļa! Tagad Anrietei nācās gulēt Monoprix pirktos lētos spilvenos.

      Šādai netaisnībai vajadzēja pielikt punktu. Par jaunu laulību nevarēja būt ne runas, sešdesmit astoņu gadu vecumā vairs nevarēja savaldzināt nevienu vīrieti, viņa vairs nekādi nevarēja atgūt savas tiesības. Atlika vienīgi izsmalcināta, rūpīgi pārdomāta atriebība.

      Kāda? To Anriete pagaidām vēl nezināja.

      Viņa staigāja ap savas sāncenses māju, slepus noskatījās, kā šī sieviete vizina mežģīnēs un kārstas vilnas sedziņās ietīto mantinieku angļu stila ratiņos, bet gadījumam, ja nu šī uzurpatore nogurtu, abiem pa pēdām seko automašīna. Smakdama niknumā, garajām, tievajām kājām trīcot, Anriete sekoja mātes un viņa dēla kavalkādei, būdama pārliecināta, ka ir labi noslēpusies zem lielas cepures, no kuras nekad nešķīrās.

      Anriete